SARUNA: Mēnesi nostrādāju bērnudārzā
Sezonas sākumā teātru galvenā ziņa bija tā, ka pēc vairāk nekā divpadsmit gadu pārtraukuma (Romeo un Džuljeta. Mīts tika iestudēts 2003.) Liepājas teātrī atgriežas Gaļina Poliščuka. Viņa iestudēs Torntona Vaildera Mūsu pilsētiņa un Bengta Ahlforsa Cilvēks, kas vairās no lifta. Ilgus gadus pēc Teātra observatorijas slēgšanas par režisores darbošanos bija skopas ziņas, pavīdot vien lakoniskai informācijai, ka viņa iestudē kaut kur ārzemēs.
– Apsveicu ar atgriešanos Latvijas teātros! Kāpēc izvēlējies iestudēt Liepājas teātrī?
– Paldies! Es vienmēr esmu ļoti gribējusi strādāt Latvijā. Pēc tam, kad notika tas, kas notika, un teātri slēdza, paliku vispār bez darba. Mēnesi nostrādāju bērnudārzā. Tad pārcilāju savus festivālu kontaktus un lēnām sāku atkal kaut ko darīt Krievijā, Igaunijā, sākām mēģinājumu procesu arī Polijā, bet tur teātrim nomainījās direktors un viss tā arī palika, gaisā karājoties. Veidoju iestudējumus Igaunijā kopā ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu un citiem latviešu kolēģiem, kuri strādāja arī Liepājas teātrī. Liene Rolšteina man teica – tev arī vajag Liepājā pamēģināt, jo tas tagad ir ļoti labs teātris, daži kritiķi pat apgalvojot – labākais Latvijā.
Tad es piezvanīju Liepājas teātra direktoram Laukšteinam, viņš bija ļoti atsaucīgs, un sākām domāt, ko iestudēt. Viņš piedāvāja Mūsu pilsētiņu, kas, manuprāt, ir ļoti aktuāla mūsdienām, par to, kā mēs savās dzīvēs tik daudz ko neievērojam, laižam garām, neko nedarām. Izrādes varonei, kura tās beigās mirst jauna, vaicā – ko viņa visvairāk vēlētos. Viņa atbild – visparastāko savas dzīves dienu. Es arī domāju, ko es gribētu visvairāk? Nu, jā. Kādreiz gribēju iekarot pasauli, tagad gribu atgriezties dzimtenē. Lai būtu kopā ar ģimeni, ar meitiņu, lai varētu satikt vecākus, lai dzirdētu sev apkārt latviešu valodu. Laikam jau ir kaut kur jāaizbrauc svešumā, lai to saprastu.
Mēs nolēmām, ka pārcelsim izrādes darbību uz Liepāju, jo lugai ir šajā ziņā ļoti pateicīgs ievads: tur tiek teikts, ka pilsētā ir tik un tik iedzīvotāju, tik politisku partiju, avīžu, mūzikas kolektīvu.
– Es negribu tev vaicāt par topošajām Liepājas teātra izrādēm, tās plānotas sezonas otrajā pusē – 2016. gadā. Saglabāsim intrigu, lai šie notikumi pienāk tuvāk. Pastāsti par savu darbu citās zemēs! Tu pieminēji Igauniju, Krieviju, arī Poliju.
– Igaunijā iestudēju divas izrādes. Apgraizīšanos Tallinas Krievu teātrī nevarējām spēlēt nenokārtoto autortiesību dēļ, jo izrāde bija veidota pēc Bernharda Šlinka romāna motīviem. Viņš vispār šajā ziņā ir problemātisks autors un tikpat kā nevienam nedod tiesības uz savu darbu izmantošanu. Otrā izrāde, ko iestudēju pavisam nesen Pērnavas Endla teātrī, – Mūsu laiku varonis – ir krievu klasika. Ar to bija interesanti, jo mēģinājumu pirmā diena bija diena, kad Krievijas karaspēks iegāja Krimā. Teātra direktors Kalju Komisarovs, kurš mani uzaicināja, teica – daži neklausās Vāgneru, jo viņš esot bijis fašistu komponists, varbūt nejauksim kopā mākslu ar politiku un meklēsim vērtības klasikā.
Aigars Ozoliņš veidoja interesantu scenogrāfiju, tur bija daudz ūdens, Liene Rolšteina darināja tērpus. Mūsu laika varonis ir deviņpadsmitā gadsimta hipsters, kurš raksta dienasgrāmatu, – nedaudz cinisks, nedaudz dendijs. Viņš sāk lasīt šo Ļermontova romānu, lai uzrakstītu sacerējumu un saprastu, kurš tad ir mūsu laiku varonis – Putins, Obama, Einšteins, Snoudens vai varbūt kāds, kurš vienkārši nolēmis palikt dzimtenē, jo igauņiem ir tāda pati emigrācijas problēma kā mums, vai cilvēks, kurš iznesis mazu kaķēnu no ugunsgrēka pārņemta nama. Nezinu, izrāde izvērsās par mūsdienu Krievijas politikas kritiku, jo stāsts par skaistuli Bellu, kuras likteni Pečorins būtībā iznīcina, meiteni nolaupot un ignorējot viņas saknes un vēsturi, varbūt tas ir pamatā mūsdienu terora aktiem. Izrāde beidzas ar to, ka dažādu tautību cilvēki satiekas metro. Man pašai ļoti patīk šī izrāde. Septembra sākumā braucu uz Pērnavu, jo teātris lūdza ar to nedaudz pastrādāt pirms paredzētās filmēšanas televīzijā.
– Kā ar iestudējumiem Krievijā?
– Krievijā esmu iestudējusi izrādes dažādās pilsētās. Cenšos neiestudēt Maskavā un Pēterburgā, jo, atklājās, ka tur ir tāda cenzūra, ko es nespēju paciest. Es nevaru strādāt, ja man saka – novāc šo ainu, taisi šo ainu tā un ne savādāk. Provinces pilsētās ar to ir vieglāk, bet Pēterburgā es pateicu, ka vairs neko neiestudēšu. Visas šīs mākslinieciskās padomes un līguma punkti, kuros jāapņemas trīs dienu laikā izdarīt visu, ko liks teātra mākslinieciskais vadītājs… Tas nav domāts man.
Reiz iestudēju Izdzīvošanas spēli pēc Dario Fo lugas Spēle ar erceņģeļiem. Tās galveno varoni visi cenšas izjokot, ņirgājas par viņu. Es nolēmu, ka izrādes galvenais varonis būs uzbeku viesstrādnieks. Viņam ir grūti iekārtoties darbā, izdzīvot, iziet cauri visiem birokrātijas žņaugiem. Dario Fo vispār ir ļoti politisks autors, viņš taču par to pat cietumā sēdēja un rakstīja, ka māksla bez politikas nevar iztikt. Iznāca ļoti laba un smieklīga komēdija. Viss bija jauki un brīnišķīgi līdz brīdim, kad piezvanīja teātra direktors un teica – ja atstāsi lugas galveno varoni uzbeku, mani atlaidīs no darba. Neraugoties uz visu šo pieredzi, esmu ļoti pateicīga Krievijai, kas man šajā grūtajā brīdī deva iespēju darīt to, bez kā es nevaru iedomāties savu dzīvi, ļāva nenomirt ne fiziski, ne mākslā, satikt labus aktierus, lieliskus cilvēkus. Bet tas, ka teātros ir cenzūra – ne jau direktori ir vainīgi. Tur joprojām saglabājusies padomju sistēma, to neviens nav atcēlis.
– Vai esi gatava runāt par to nenoliedzami smago posmu, kas bija pēc Teātra observatorijas slēgšanas, par taviem secinājumiem, par pārdzīvoto? Ja tev tā joprojām ir sāpīga vai smaga tēma, vari neatbildēt, es neuzstāju.
– Nē, tagad es varu par to runāt. Bija ļoti grūti un sarežģīti. Tagad, atskatoties atpakaļ, daudzējādā ziņā uzskatu, ka es pati biju vainīga. Nē, protams, no vienas puses, bija milzīgs aizvainojums. Zini, kā – tu strādā, dari, ieliec tajā visu savu sirdi un dvēseli, dzīvo ar to…
Mēs taču tiešām spēlējām trīsdesmit divas izrādes mēnesī, nemitīgi mēģinājām, ļoti daudz darījām, lai viss izdotos. Pēc tam sākās visa šī notikumu virtene, kad tu izmisīgi ķeries pie rokas katram, kas sola palīdzēt. Tas bija briesmīgi – kad saproti, ka bez darba paliek tik daudz cilvēku…
Kas ir tas, ko tagad redzu, ka neizdarīju pareizi… Es skatos televīzijas kanālu Doždj un domāju, redz, kā viņi spēja noturēties, neizjuka, neapstājās. Bet man toreiz uznāca tāda panika, ka es tā vietā, lai sapulcinātu visu kolektīvu un teiktu – mēs paliekam, turamies kopā un cīnāmies –, vienkārši ieslēdzos istabā un teicu, ka man neko nevajag. Es vainoju sevi par to, ka toreiz izrādīju mazdūšību, atkāpos. Man vajadzēja, neraugoties uz visu, palikt un turpināt.
– Bet varbūt tā ir dzīves galvenā vērtība, ka šādos pārbaudījumos, kurus negaidi, mācies?
– Jā, tā man ir mācība. Es toreiz par daudz uzticējos cilvēkiem. Ticēju tam, ko man saka.
– Vai tev nav vēlmes atjaunot Teātra observatoriju? Vai vieglāk ir tā, kā tagad?
– Ir vieglāk tā, kā tagad. Man ir viena slikta rakstura īpašība. Skatos, ka arī mana meitiņa ir tāda pati. Viņa reiz uz divām nedēļām nokļuva slimnīcā. Kad vajadzēja izrakstīties, meita raudāja, viņai bija žēl šķirties no ārstiem, no palātas biedriem, kas palika slimnīcā. Man arī ir līdzīgi. Es ļoti pierodu pie cilvēkiem, kas man ir visapkārt. Mēs strādājam, mēģinām un tad… Kā? Man tiešām jābrauc projām, bet viņi te paliks un spēlēs izrādi?
Nē, labi, ja tā ir Latvija vai Igaunija, kur var strādāt, kā vēlies, nevis Krievija. Ar igauņiem vispār bija jautri. Viņi atnes man izrādes afišu un prasa, vai būs laba? Es, pieradusi, kā notiek Krievijā, saku – jā, laba, bet ejiet pie direktora, lai viņš apstiprina. Meitenes uz mani skatās absolūtā neizpratnē – kāpēc gan mums būtu jāiet pie direktora apstiprināt, tā taču ir tava izrāde! Es nodomāju – ārprāts, es jau pati esmu sākusi sevi cenzēt! Krievijā manām izrādēm nevienai nebija tāda afiša, kādu es vēlējos. Kad stāstīju to igauņiem, viņi nesaprata un brīnījās – kāpēc tu neizsauci policiju? (Smejas.) Esmu ieguvusi ļoti atšķirīgu pieredzi.
– Liepājas teātris šobrīd piedzīvo fantastiska pacēluma posmu. Vai esi skatījusies tā izrādes, un kā tu raugies uz šo kolektīvu, ar kuru tu reiz iestudēji savu slaveno Romeo un Džuljetas versiju?
– Jā! Es, protams, skatos izrādes. Tās ir dažādas. Kaut kas mani uzrunā vairāk, kaut kas mazāk, bet galvenais, ko es noteikti gribu uzsvērt, ir, lūk, kas. Pirmo reizi ar to saskāros pie Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī, pēc tam es to centos attīstīt arī Teātra observatorijā – aktiera gars, kopības sajūta, lepnums par to, ka esi daļa no teātra. Tas ir ļoti svarīgi. Un tas viss tagad ir Liepājas teātrī. Domāju, tas arī ir panākuma pamatā. Aktieri ir radoši, atvērti. Viņi ir ar mieru strādāt ar vienu, ar otru, izmēģināt kaut ko jaunu, neierastu. Es negribu neko sliktu teikt par, piemēram, Nacionālo teātri, arī tur ir lieliski aktieri, bet, kad abi ar Kairišu tur sākām, mums nācās pārvarēt dažādus stereotipus. Liepājā šobrīd strādā mākslinieki, viņi ir atvērti. Tas man ļoti patīk. Un, protams, ideāli ir tas, ka tur nonāca viss kurss. Es viņiem novēlētu neizklīst un turpināt turēties kopā.
Tu pieminēji Romeo un Džuljetas. Mīts iestudējumu, bet toreiz jau arī Liepājā bija viss kurss: Krūzkops, Misāne, Bulis. Eihe bija mans asistents. Mēs toreiz tā sadraudzējāmies, ka bija ideja – paliekam visi Liepājā. Toreiz domāju, domāju, bet tikmēr kursu jau sāka vilināt uz Rīgas teātriem. Saplosīja. Tad man likās, ka ārpus Rīgas nevar izveidot tādu teātri, bet, izrādās, var.
– Toreiz jau bija arī ļoti dīvainais Liepājas teātra menedžments, kas, manuprāt, bija tieši atbildīgs par visu šo krīzi, kas nenobrieda vienā dienā. Nezinu, vai tas bija tavā laikā, bet atceros to publisko skandālu, par ko mums vajadzēja rakstīt Neatkarīgajā. Teātra vadība prasīja aktrisēm atnest ginekologa izziņu, ka viņas nav stāvoklī, citādi darba līgumi netika parakstīti. Kaut kas neiedomājams! Ja teātrim nebūtu tāda direktora, kā tagad ir Herberts Laukšteins, kurš būtībā izveidoja to no jauna, nekāda Liepājas fenomena nebūtu.
– Atceros gan tās izziņas! Tas bija tieši toreiz, kas iestudējām Romeo un Džuljetu. Atceros, mēs nospēlējam izrādi, aktrises pienāk pie manis un galīgi samulsušas saka – zini, no mums prasa tādu izziņu. Šausmas! Atceros arī, toreiz atbrauca Latvijas Televīzija ar Mārīti Balodi, lai nofilmētu izrādi. Direktore neļāva nolikt televīzijas kameras tā, lai varētu labi nofilmēt. Viņi dabūja filmēt no kaut kādiem stūriem. Izrādes ieraksts ir, bet tas ir ļoti nekvalitatīvs. Pirms pāris gadiem Mārīte Balode zvanīja, viņi gribēja to parādīt LTV, bet tad saprata, ka attēls ir tik briesmīgs, ka to nevar demonstrēt ēterā. Iedomājies, filmētāji speciāli brauca no Rīgas ar visām mašīnām un tehniku. Tērēja laiku, līdzekļus. Žēl, protams!
– Tiešām žēl. Tā bija iespaidīga izrāde. Skatījos to Rīgā un domāju, kā aktieri ar tiem motocikliem viens otram kājas nenobrauc. Un motoru troksnis!
– Ar to mums traki gāja. Aktieri krita, zili ceļgali, Arturs savainoja muguru, Andrim tecēja asinis. Arī man pašai šajā ziņā ir piemiņa uz visu mūžu – pamatīga rēta uz ceļgala. Bet, man šķiet, ka visiem tagad par šo izrādi ir labas un patīkamas atmiņas, neraugoties uz šīm ķibelēm.
– Pastāsti, lūdzu, par savām Krievijas perioda veiksmēm – izrādēm, kas tapušas ārpus Maskavas un Pēterburgas. Sarunas sākumā teici, ka tur strādāt ir daudz patīkamāk.
– Krievija palīdzēja man kā režisorei izdzīvot, jo es biju palikusi vispār bez iztikas līdzekļiem, darba nebija, nācās strādāt bērnudārzā. Krievijas provincē strādāt bija daudz vieglāk – cilvēki tur ir atsaucīgi un daudz labsirdīgāki. Tur bija iespējams veidot izrādes tā, kā pati to vēlējos. KamenskāUraļskā, kas pēc Krievijas mērogiem ir neliela pilsētiņa, varbūt nedaudz mazāka par mūsu Rīgu. Tās teātri sponsorē Prohorova fonds, tas ir krievu uzņēmējs, kurš mēģināja veidot opozīciju Putinam, startēja pat prezidenta vēlēšanās, bet, protams, zaudēja. Tur bija tāda nedaudz savāda situācija. Es izvēlējos talantīgās ukraiņu dramaturģes Annas Jablonskas lugu Laivinieks. Šī dramaturģe brauca uz Maskavu, lai saņemtu žurnāla Isskustvo Kino prestižo balvu par savu lugu Pagāns. Lidmašīna nolaidās, viņa izkāpa Domodedovas lidostā un gāja bojā terora akta laikā. Iedomājies šo situāciju. Svinīgā ceremonija, zālē dramaturģi izsauc saņemt prēmiju, viņas nav. Zvana uz mobilo, tas neatbild. Traģisks liktenis.
Laivinieks ir krievu alkoholiķis, kurš pārdzēries uzskrien stabam un rupji nolamājas. Stabs viņam saka – beidz te lamāties! Un šis dzērājs izlasa uz staba sludinājumu, ka vajadzīgs laivinieks. Viņu pieņem darbā, un izrādās, ka laivinieka uzdevums ir pārvest uz mirušo pasauli cilvēku dvēseles. Visa darbība savērpta ap klasisko Hārona un Orfeja motīvu. Laivinieks ir neveiksminieks, reiz sapņojis kļūt par dzejnieku. Nav uzņemts literatūras institūtā, nodzēries. Viņš pārved dažādas dvēseles, piemēram, Brodski. Satiek savu mīļoto, kura ir komā. Lai viņu glābtu, laiviniekam jādodas uz mirušo pasauli. Visa darbība notiek pazemes tunelī, kas pieliets ar ūdeni. No vienas puses, upes motīvs, no otras puses, banāla pazemes pāreja.
Vairākas izrādes iestudēju Omskā – Olbiju, Dario Fo. Ļoti laba teātra pilsēta. Centos iestudēt gadā divas izrādes, lai varētu ne vien dzīvot, bet arī būt kopā ar ģimeni.
Gaļina Poliščuka
• Teātra režisore, beigusi Maskavas GITIS
• Teātra karjeru sākusi ar iestudējumiem Jaunajā Rīgas teātrī, Liepājas teātrī un Nacionālajā teātrī. Viņas izrādes regulāri tikušas nominētas Spēlmaņu nakts balvai par labāko režiju. Pazīstamākā no tām ir Raiņa Pūt, vējiņi! Nacionālajā teātrī. Savukārt izrāde Mēs ieguva Grand Prix Belgradas festivālā Slavia.
• Nodibinājusi Teātra observatoriju, teātri, kas savas pastāvēšanas laikā kļuva ļoti iecienīts, kaut izpelnījās pretrunīgus kritiķu vērtējumus. Lai gan teātris darbojās neatkarīgā teātra statusā, tas būtībā bija repertuārteātris, kurā izrādes notika katru dienu. Sākoties ekonomiskajai krīzei, teātris krita finansētāju nežēlastībā, mainīja savu atrašanās vietu, bet galu galā bija spiests pārtraukt darbību
• Pēc Teātra observatorijas beigām Gaļina Poliščuka nonāca grūtā situācijā, vairākus gadus strādāja ārzemēs – Polijā, Krievijā, Igaunijā
• 2016. gada janvārī Gaļina Poliščuka Liepājas teātrī iestudēs Torntona Vaildera darbu Mūsu pilsētiņa
• 2016. gada martā koncertzāles Lielais dzintars Mazajā zālē paredzēts Bengta Ahlforsa Cilvēks, kas vairās no lifta iestudējums