Rakstāmmašīna: sieviešu ceļš uz panākumiem
Ieskats tehnoloģiju vēsturē: kā rakstāmmašīnas izgudrošana palīdzēja sievietēm gūt lielākus panākumus
Tehnoloģiskās inovācijas ne vien attīstīja automatizāciju, samazinot darba vietu skaitu, bet arī veicināja pieprasījumu pēc jaunām prasmēm un mainīja sabiedrību.
Ekonomiste Mira Rašida rakstā “Augšupejošās mobilitātes atslēgas: rakstāmmašīnu ieviešana un sieviešu ekonomiskie rezultāti” (“Keys to Upward Mobility: Typewriter Adoption and Women’s Economic Outcomes”) pētījusi izmaiņas “ASV laulību tirgū” pēc rakstāmmašīnas ieviešanas.
Pētniece secina, “ka, pateicoties tā laika inovācijai - rakstāmmašīnai, sieviešu dalība ASV darba tirgū laikā no 1870. līdz 1940. gadam gandrīz divkāršojās - no 15% līdz 29%. Tāpat palielinājās sievietēm pieejamo profesiju un nozaru klāsts, tostarp integrācija “balto apkaklīšu” darbā. Veiktie pētījumi, piemēram, Nobela prēmijas laureātes Klaudijas Goldinas zinātniskais darbs, šīs izmaiņas skaidro ar izglītības līmeņa paaugstināšanos, dzimstības samazināšanos un tehnoloģiju ieviešanu mājsaimniecībās. Taču ne mazāk svarīga loma bijusi jaunām tehnoloģijām darba vietās”, skaidro Mira Rašida.
“Pirms rakstāmmašīnas izgudrošanas 1868. gadā sekretāra darbs bija manuāls, un to veica galvenokārt vīrieši. Pirmās rakstāmmašīnas sākotnēji tika reklamētas kā “literārās mašīnas”, bet 19. gadsimta 80. gados tās sāka izmantot privātuzņēmumos. Arī valsts pārvalde kļuva sarežģītāka - pēc Amerikas pilsoņu kara palielinājās dokumentu aprite. Liela nozīme bija efektivitātei - ar rakstāmmašīnu tekstu iespējams uzrakstīt divreiz ātrāk nekā ar roku, turklāt līdz ar koppapīra parādīšanos varēja iegūt tekstu kopijas. Pirms tam ar ikdienas rutīnas saraksti nodarbojās sekretāri - vīrieši. Bet līdz ar rakstāmmašīnas parādīšanos darbs kļuva “tehnisks” - drukāšana ar rakstāmmašīnu tika uzskatīta par “mehānisku” prasmi. Darba devēji noniecināja tās vērtību un nolīga sievietes ar zemāku atalgojumu. Sieviešu pieplūdums birojos samazināja algas: līdz 1900. gadam sievietes mašīnrakstītājas saņēma par 40% mazāku atalgojumu nekā vīrieši ierēdņi 19. gadsimta 80. gados. Vienlaikus strauji pieauga pieprasījums pēc mašīnrakstītājām ne tikai uzņēmumos un bankās, bet arī jaunās ekonomikas nozarēs, piemēram, dokumentu noformēšanai dzelzceļā.
Līdz 1900. gadam ASV 74% mašīnrakstītājas bija sievietes, bet līdz 1940. gadam - jau 93%. Līdz 1940. gadam rakstāmmašīna kļuva par nozīmīgu sieviešu nodarbinātības faktoru: vairāk nekā 1,1 miljons sieviešu strādāja par mašīnrakstītājām - gandrīz 9% no strādājošām sievietēm - ceturtā daļa “balto apkaklīšu” profesijās. Tomēr rakstāmmašīnas izgudrojums deva sievietēm ne vien darbu, bet arī mainīja sociālās iespējas: meitenes no nabadzīgām ģimenēm apprecējās ar turīgiem vīriešiem. Atšķirībā no ierastām “sieviešu” profesijām, piemēram, skolotājām vai medmāsām, sekretāres strādāja līdzās vīriešiem - “vadītāju šķiras” pārstāvjiem, piekļuva biznesa sakariem un satika potenciālos laulātos - augstāku sociālo slāņu pārstāvjus. Skolotājām šādu priekšrocību gandrīz nebija - viņu sociālo kontaktu loks bija ierobežots. Telefonsakaru operatores un medmāsas arī reti mijiedarbojās ar augsta statusa vīriešiem. Miras Rašidas apkopotie dati liecina, ka Otrā pasaules kara priekšvakarā sievietes mašīnrakstītājas apprecējās ar vīriešiem, kuru ienākumi bija par 17% lielāki nekā viņu vienaudžu vīriem - citās profesijās nodarbinātajiem. 45% sekretāres no strādnieku ģimenēm apprecējās ar turīgā sociālā slāņa pārstāvjiem. Tomēr pašas mašīnrakstītājas, izlauzušās līdz vidusšķirai, drīz vien atdūrās pret "stikla griestiem". 1000 sieviešu vidū, kuras savu karjeru sāka "ar rakstāmmašīnu", tikai trim bija lemts kļūt par augsta līmeņa vadītājām.
Šis stāsts parāda, ka institucionālu un sociālu pārmaiņu kaskādes rezultātā tehnoloģijas maina sabiedrību. Rakstāmmašīna kļuva par "sociālo tehnoloģiju", kas ļāva sievietēm pārvarēt šķiru barjeras, secina Mira Rašida.
