Ekonomistu saimē nav vienprātības par to, vai 1929. gadā sākusies pasaules ekonomiskā krīze ir pielīdzināma globālajai krīzei, ko piedzīvojam mēs, taču Lielās depresijas laika zīmes – bezdarbs, bankroti, kredīti uz kārnā kakla, pusratā atstātas būves, bezcerība –, kas spēji nomainīja šķietamā uzplaukuma gadus jeb zelta divdesmitos, ir skaidri saskatāmas šolaiku Latvijā. Pārlapojot tā laika Latvijas presi, līdzības ir acīmredzamas – mūslaiku reformu veicējiem nudien daudz nekas nav bijis jāizdomā, tikai jāpielāgo konkrētai situācijai un problēmai.
Pietiekami ilgi valsts aizvējā
«Nevar valsts saimnieks pamest nesamazinātus savus pabalstus mākslai tanī laikā, kad grūto saimniecisko apstākļu dēļ visās nozarēs jāpiedzīvo taupība, tāpēc arī nopietni šai brīdī jādiskutē par to, kā uzturēt Latvijas mākslas iestādes – teātrus un operu, nepiemaksājot viņām milzīgas summas no valsts kases. Ja mēs pašā sākumā pasakām, ka valstij nav krīzes laikā iespējams iedot naudu teātru uzturēšanai un ka tāpēc nekavējoši viņu uzturēšanai jāmeklē citi ceļi, ko neviens nedrīkst iztulkot, kā nevēlēšanos atbalstīt teātra mākslu vispār. Zemnieku savienība nekad nav nostājusies pret mākslu, taisni otrādi [..]
Viens no pamatojumiem, kāpēc valstij jāveicina garīgā kultūra un minētās mākslas iestādes garīgās kultūras izkopšanā spēlē ļoti svarīgu lomu. Tālāk tika uzstādīta tēze, ka nopietnās mākslas iestādes, saņemdamas valsts pabalstus, izaudzinās sev publiku, lai ar laiku varētu kļūt patstāvīgas, jeb pareizāki sakot, pilnīgi patstāvīgi saimniekot. Ja nu šai laikā, tomēr valsts piemaksā vairāk desmit teātriem Rīgā un provincē un operai, nav piegriezta savas publikas izaudzināšanai nopietna rīcība un teātri nespētu nostāties paši uz savām kājām arī sašaurinot darbību, tad tā ir teātru vadītāju vaina. [..] Bet tā tas vairs palikt nevar – opera un teātri pietiekoši ilgi visu laiku audzināti un glabāti valsts puses aizvējā, tagad viņiem būs gribot negribot jāparāda, cik spējīgi tie kļuvuši. Ka tādos apstākļos turpina dzīvot tikai dzīves spēcīgais, tas pats par sevi saprotams. [..](Latvijas Zemnieku savienības laikraksts Brīvā Zeme 1931. gada 16. septembrī.)
Operas solisti ar materiālistiskām iedomām
Par problēmām Nacionālajā operā raksta ļoti nacionāli noskaņotais Jūlijs Sproģis Brīvās Zemes 29. augustā numurā: «Baigas ēnas tagad aplido mūsu oficiālās mākslas iestādes, jo, jaunu sezonu sākot, vispirms rēgojas pagājušā sezonā daudzo Eiropā slēgto teātru liktenis. Slēgti teātri ne vien nabadzīgajā Vācijā, bet arī bagātajā Francijā. [..] Ar lieliem materiāliem un varbūt arī mākslinieciskiem parādiem viņa [opera] uzsāk šo sezonu. [..] Tad nu vēlāk mūsu operas likteņus sāka vadīt it kā krievu un žīdu griba un operas vadība sāka koķetēt ar minoritāšu publikas iegribām, tad latviešu (apmeklētāju) skaits Nacionālajā operā arī ievērojami sašaurinājās. Bet arī minoritātes ieradās gandrīz vienīgi tikai uz sevišķām viesizrādēm vai krievu operu pirmizrādēm. [..] Bet ne vienīgi direkcija ir vainojama operas materiālos un mākslinieciskajos parādos. Lielu daļu šais parādos vainojams arī pats operas personāls. Vai tam pilnīgi zuduši kautkādi mākslinieciski ideāli? Vai tas domā tikai par savu korporāciju, par savu kolektīvu, kam pēc viņa domām jābūt zināmā mērā materiāli nodrošinātam, vai visi spēki tur atbilst mākslinieciskām prasībām vai ne. Vai ienākumi no mākslas tam augstāks ideāls par pašu mākslu? Šādi, sevišķi materiālā ziņā ietiepīgi kolektīvi, ir Nacionālās operas koris un orķestris. Mainīt šais kolektīvos atsevišķus spēkus, lai paceltu māksliniecisko līmeni ir gandrīz neiespējami, jo bieži tādos gadījumos viss kolektīvs draud ar aiziešanu vai streiku. Ar tīri materiālistiskām iedomām moka direkciju arī operas solisti.»
Apturēt jauno aktieru producēšanu
Latvijas Zemnieku savienībai ir arī rīcības plāns, kas publicēts tai pašā 16. septembra numurā: «Mūsu skatuves mākslas labā nekavējoši jāsper sekojoši soļi:
1. Jāapvieno Nacionālā opera, Nacionālais teātris un Dailes teātris vienās telpās. [..]
2. Izrādes Nacionālajā operā sarīkojamas ar tādu aprēķinu, ka divas dienas veltītas operai, divas – drāmai, divas komēdijai, un viena diena paliek brīva dažādiem plašākiem koncertu un taml. sarīkojumiem. [..]
3. Kā operai, tā arī teātriem jāsamazina jauniestudējumu skaits, līdz ar to ejot mākslas darba izpratnes un iestudējuma dziļumā; piedodot katram iestudējumam spožāku slīpējumu. Te labākais piemērs ir teātri ārzemēs, kur bieži viens iestudējums iztur visu sezonu [..]. Līdz ar jaunu iestudējumu samazināšanu, sezonā pietiktu augstākais ar 5 jauniestudējumiem katrai nozarei (operai vēl mazāk). Pie apvienotā teātra varēs palikt tikai vislabākie un izcilākie spēki, kas arī nesīs tikai pozitīvu. Teātris nedrīkst pārvērsties valsts iestādē, kur nodarbojas ar labdarību pie veciem un nespējīgiem, bet draudzīgiem aktieriem.
4. Jāapvieno teātru orķestri: operas, nacionālā un dailes teātru un radiofona.
5. Apvienotā teātrī būs iespējams ievērot taupību arī dekorāciju ziņā, izmantojot vairāku gadu laikā sakrātās dekorācijas, kuru ir liela bagātība, viņas pārstrādājot un tā lietderīgi izmantojot nedzīvo kapitālu, kas tagad guļ noliktavās nelietoto dekorāciju vidū. [..]
6. Valsts pabalsti stipri samazinātos apmēros dodami visnepieciešamākos gadījumos tikai šai apvienoti mākslas iestādei, bet atņemami pilnā mērā pārējiem teātriem, pirmā kārtā minoritātu teātriem, kuru uzturēšana nav ekāda īpatnība latviešu kulturālā sejā.
7. Jāatņem pabalsts strādnieku teātrim, kas darbojas tikai vienas šķiras mākslas laukā un stāda par uzdevumu tīri politiskus mērķus.
8. Nekavējoši jāizformē ceļojošais teātris, kas gan saņem lielus valsts pabalstus, bet mākslas ziņā sniedz visai maz [..]
9. Pabalsti jāatrauj arī provinces teātriem. Tanīs vietās, kur viņu pastāvēšanai dabīgs pamats, tie varēs sadarboties ar vietējām kulturēlām organizācijām, paturot varbūt vienīgi algotu režisoru.
10. Ievērojot profesionālo teātra darbinieku pārprodukciju un daudzo veco darbinieku atbrīvošanu no vietām, atraujot valsts pabalstus, nepieciešami apturēt jauno skatuves darbinieku producēšanu. Dramatiskos kursus uz zināmu laiku vajaga apturēt pavisam, vai arī sliktākā gadījumā atļaut tikai vienus. Tādā gadījumā būtu priekšroka dodama vecākiem un solīdākiem – Zeltmata kursiem [..]
Soļi šajā virzienā jāsper visdrīzākā laikā. Pats par sevi saprotams, ka daudziem, sevišķi ieinteresētajiem algas un darba ziņā, tas nepatiks, bet dažu cilvēku patikas vai nepatikas dēļ nevar ļaut dabīgi sabrukt visām mākslas iestādēm, labāk tad lai pie laika sašaurināties un strādāt, nekā palikt tai pašā platumā un pēc neilga laika pavisam apstāties.”
Jāpiebilst, ka 1931. gada rudenī notika 4. Saeimas vēlēšanas un balsstiesīgajiem toreiz nācās izšķirties starp 103 kandidātu sarakstiem.
Pēc gandrīz astoņdesmit gadiem
Atliek secināt, ka gadu pirms desmitajām Saeimas vēlēšanām Latvijas kultūrā gājis tikpat karsti kā 30. gadu sākumā. Daži citāti:
«Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē kultūras ministrs Ints Dālderis pauda viedokli, ka pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos nav iespējams saglabāt visu kultūras iestāžu tīklu, kas tika izveidots pagājušā gadsimta 50. - 60. gados.»
«Patlaban astoņi valsts finansēti teātri atrodas vienā laivā, kura slīkst. Diviem vai trim ir jāizkāpj, lai pārējie var braukt tālāk,» skaidroja Dālderis.
Ja finansējums tiks arī nākamgad solidāri un vienādi samazināts visiem teātriem, vismaz daļa no tiem bankrotēšot, un to parādi būs jāsedz valstij, apgalvoja kultūras ministrs. Valsts dotācija teātriem, kas 2008. gadā bija septiņi miljoni latu, nākamgad tiks samazināta līdz diviem miljoniem latu.
Dālderis pauda Kultūras ministrijas nostāju: valsts finansēs tikai izcilākās teātra trupas, kurām ir arī veiksmīgs mārketings.»
«Sarežģītā finansiālā situācija valstī šobrīd liek pārskatīt teātra darbību un, secinot, ka Daugavpils teātra darbības rezultatīvie rādītāji, kā arī mākslinieciskās kvalitātes novērtējums jau vairākus gadus ir kritiski zemā līmenī, meklēt racionālu risinājumu. Taču KM mērķis neesot slēgt teātri, bet gan meklēt racionālāko veidu, kā arī laikā, kad tiek dramatiski samazināts valsts budžeta finansējums visās nozarēs, tostarp kultūrā, tas varētu turpināt savu darbību. KM uzskata, ka no nākamā gada sākuma Daugavpils teātrim būtu lietderīgāk atrasties pašvaldības pārziņā.» ( LETA)
Publiskajā telpā parādījās arī ziņas par teātru apvienošanu – Kultūras ministrijā esot apsvērts plāns apvienot Jauno Rīgas teātri un Nacionālo teātri. Kultūras ministrs Ints Dālderis šāda plāna esamību noliedza, tomēr daži viņa izteikumi presē – gan tas, ka nākotnē dažus teātrus varētu apvienot, gan atziņa – krīzes situācijā nevar izslēgt nevienu no rīcības variantiem, radīja šūmēšanos publiskajā telpā.
Par operu un tās parādiem rakstījusi arī mūslaiku prese – 2009. gada 8. decembrī Ministru kabinets lēma no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem piešķirt 500 000 latu Latvijas Nacionālās opera nodokļu parāda segšanai.