"Supernova 2017" dalībnieks Ludvigs: "Zinu, kādā depresijā var nonākt, ja nav naudas"

Pēkšņi pie Latvijas šovbiznesa debesīm iemirdzējies jauns talants – Jēkabs Ludvigs Kalmanis (16), kuram ir saviem gadiem neraksturīgs, vīrišķīgs un nobriedis balss tembrs. Viņš ir visjaunākais dziesmu konkursa «Supernova 2017» dalībnieks, bet jau sola pārsteigt skatītājus un mūzikas mīļotājus. Ludvigs uzaudzis Dižstendē, nelielā ciematiņā netālu no Talsiem.

Šobrīd viņš mācās Rīgas Doma kora skolas pirmajā kursā mūziklu dziedātāja programmā un veiksmīgi sāk savu muzikālo karjeru. Viņa dziesmas «I’m in Love With You» videoklipa prezentāciju apmeklēja pat Maestro Raimonds Pauls.

- Pastāsti par to gadījumu, kura dēļ 2014. gadā ieguvi apbalvojumu «Latvijas lepnums» kategorijā «Glābējs». Toreiz tu mācījies tikai septītajā klasē.

- Tā bija interesanta diena. Man bija Talsu mūzikas skolā nodarbība, toreiz mācījos spēlēt trombonu. Es gan nebiju vispriekšzīmīgākais skolēns un apsvēru domu, ka neiešu uz nodarbību. Toreiz arī par trombonu nebiju tik lielā sajūsmā. Es vēl nezināju, cik daudz man ir jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu. Bet, tā kā man pēc divām nedēļām mūzikas skolā bija tehniskā ieskaite, nolēmu tomēr apmeklēt nodarbību. Gājām ar klasesbiedru uz autoostas pieturu un dzirdam, ka mazas meitenes sauc palīgā. Sākumā likās, ka viņas vienkārši spēlējas, bet starp visiem kliedzieniem izdzirdēju vārdu «ielūzis». Zināju, ka tur ir dīķis, tādēļ skrēju kliedzienu virzienā. Pieskrienot ieraudzīju, ka dīķī tik tiešām ir ielūzis mazs puisēns, kurš turas pie ledus gabala un saka, ka nemāk peldēt. Abi mani klasesbiedri šausmās sastinga, jo nezināja, ko darīt. Es nezināju, cik ilgi viņš ir tajā ūdenī - tās varēja būt piecas minūtes vai piecas sekundes. Turklāt katra sekunde varēja būt pēdējā, tāpēc, daudz nedomājot, es zināju, kas ir jādara.

Nometu mēteli un šalli, novilku savus smagos, milzīgos ziemas zābakus un lēcu iekšā ūdenī, kas bija noklāts ar ledu, ko man nācās lauzt ar savām rokām, lai nokļūtu pie mazā puisēna. Tolaik mans augums bija 185 centimetri, taču jau pusceļā es vairs nesajutu zemi zem kājām, tas dīķis bija tik dziļš. Kad beidzot nonācu pie viņa, cerēju, ka, glābjot mazo puisīti, pats netikšu novilkts lejā. Viņš man veiksmīgi apķērās ap kaklu, un mēs lēnām izpeldējām krastā. Kad atbrauca ātrā palīdzība, pamanīju, ka man sagriezta kāja. Šis dīķis bija ļoti nesakopts, jo vietējie tur gāja pīpēt un dzert, tādēļ ūdenī bija neskaitāmu pudeļu stikli. Tajā brīdī man bija tik liels adrenalīns, ka es pat nejutu sāpes, jo vienīgais, par ko domāju, kā izglābt mazo puisīti tā, lai pats nepakļūtu zem ledus.

- No sava mazā ciematiņa tu esi pārcēlies uz dzīvi Rīgā. Kā tas ir - būt vienam pašam Rīgā?

- Būt vienam pašam Rīgā 16 gados izklausās traki. Man kopmītnēs jautā, kādēļ tu esi tik mierīgs? Kāpēc tu neej uz Vecrīgu un neko nedari? Tas ir tāpēc, ka Talsos vecāki neturēja mani ieslodzījumā. Es jau Talsos sāku lēnām kļūt patstāvīgs, līdz ar to, sākot dzīvot šeit, man nebija pēkšņas brīvības sajūtas, ka beidzot esmu ticis ārā no būra un varu darīt, ko gribu! Vecāki neturēja mani ieslodzījumā, jo ļoti labi izprot jauniešu vecumu. Protams, lielās slodzes un attāluma dēļ jūtos citādi nekā iepriekš, bet tas jau pieder pie lietas. Man ir jādara savas lietas. Mēs katrs uz kaut ko tiecamies. Kādam no mums izdodas sasniegt savu mērķus lēnāk, citam ātrāk. Mana ikdiena ir ļoti piepildīta, atliek laiks 20 minūšu pastaigai svaigā gaisā un miegam. Skolā jāmācās specialitāte un vidusskolas mācību priekšmeti, tajā pašā laikā ir arī jātrenējas, lai veidotu muzikālo karjeru. Lai es visu izdarītu 24 stundās diennaktī, man ir stipri par maz, tādēļ diemžēl bieži vien nākas kavēt skolu, kaut arī katru rītu ceļos sešos un dzīvoju skolā. Tomēr kavēt nedrīkst tāpat vien, kad iegribas. Par datumu, kurā nebūsi, ir jāpaziņo jau divus mēnešus iepriekš. Pie šīs stingrības jāpierod. Šobrīd esmu pirmais puisis Latvijā, kurš mācās mūziklu dziedātāja arodu, jo visas pārējās nodaļā ir meitenes, tādēļ man nākas dziedāt meiteņu notis, tikai nedaudz zemāk. Iekļūt šajā skolā bija viens no maniem sapņu piepildījumiem. Kaut arī šeit esmu tikai pusgadu, jau jūtos kā mājās. Skolā esam kā viena liela ģimene, kas turas kopā cits pie cita kā tādi puzles gabaliņi.

- Tikai pusgadu Rīgā un jau esi iepazinies ar Maestro Raimondu Paulu, kas arī tavu balss tembru raksturoja kā nobriedušu un ļoti simpātisku.

- Es Raimondu Paulu satiku, kad viņš atnāca uz mana pirmā videoklipa prezentāciju dziesmai «I’m in Love With You». Es nezināju, ka viņš tur būs. Tas bija negaidīts pārsteigums. Parasti satraucos piecas minūtes pirms kāpšanas uz skatuves, bet pirms šī video klipa prezentācijas man trīs dienas trīcēja rokas. Nenojautu, ka uz prezentāciju atnāks daudzi ietekmīgi cilvēki. Pirmais ienāca Normunds Rutulis, kas ar mani ļoti sirsnīgi sasveicinājās. Tad pēc laiciņa ieradās Justs Sirmais, un mana sirds sāka pukstēt nedaudz straujāk. Mana menedžere teica, ka Jānis Ķirsis, ar kuru sadarbojos, lai taptu šis video, ir aizgājis pēc kāda īpaša viesa. Es paskatījos laukā pa logu - Jānis nāk kopā ar Raimondu Paulu. Jānis Ķirsis ir pazīstams ar Raimondu Paulu. Viņš atbalsta jaunos mūziķus, tādēļ arī izlēma apmeklēt manu videoklipa prezentāciju. Pamanot Paulu, es vairs nezināju, ko iesākt, un sastingu, biju tik ļoti satraucies. Kad Raimonds Pauls ienāca pa durvīm, uztraukums pazuda pilnībā. Pēc tam, kad biju prezentējis savu videoklipu, viņš man teica vārdus, ko nekad neaizmirsīšu, - «Ja tev patīk mūzika, tad dari to. Ja tu apzinies, ka būs grūti izsisties, un vēl joprojām gribi, tad dari to.»

- Vai nebaidies no tā, ka «Supernovā» būsi uz vienas skatuves ar profesionāliem un pieredzējušiem mūziķiem? Daži no viņiem sāka dziedāt jau tad, kad vēl nebiji dzimis.

- Es cenšos būt ļoti draudzīgs un neuzlūkoju viņus kā konkurentus, jo mēs visi taču esam mūziķi, kas ir uz viena viļņa un kāps uz vienas skatuves. Mēs cīnāmies par vienu un to pašu - par mūziku. Jā, viņiem visiem ir lielāka pieredze nekā man, bet tas nav rādītājs, jo mēs esam vienā un tajā pašā konkursā. Nav nozīmes tam, kurš ir bijis uz vairākām skatuvēm. Es gribu parādīt, ko sešpadsmitgadnieks no Latvijas var. Jānis Ķirsis bija tas cilvēks, kas iedrošināja mani piedalīties. Viņu iepazinu, kad Talsos dziedāju vokālajā grupā «Tonis», ko vada Kristīne Broka. Pagājušās vasaras sākumā konkursā, ko organizēja Kristīne, ieguvu pirmo vietu savā vecuma grupā. Žūrijā sēdēja mūziķis Jānis Ķirsis. Viņš man vēlāk piezvanīja un jautāja, vai gribu ar viņu sadarboties. Jau nākamajā dienā pēc šī zvana biju pie viņa ciemos Rīgā, kur rādīju savas dziesmas. Mēs ierakstījām dziesmu un nolēmām, ka «Supernova» ir ļoti labs veids, kā parādīt cilvēkiem, ko tas sešpadsmitgadnieks, ko tas mazais puišelis var izdarīt.

- Vai tu vēlies kļūt par pasaules mega zvaigzni?

- Mans mērķis ir kļūt par mega zvaigzni. Vēlos sevi realizēt populārā mūzikā. Ir tā, ka es klausos un arī rakstu ļoti atšķirīgu žanru mūziku. Populārā mūzika ir žanrs, kurā es varu atļauties eksperimentēt, neliekot sevi noteiktos rāmjos. Latvijai es būšu sevi parādījis «Supernovā». Turpināšu strādāt, lai manas dziesmas sasniedz pēc iespējas lielāku auditoriju. Nedaudz sāku saņemt uzmanību arī no ārvalstīm - no Igaunijas, Lietuvas un Lielbritānijas. Nesen «Spotify playlist», kas skan Amerikā, arī es esmu iekļauts starp jaunajiem mūziķiem. Man daudzi prasa, vai tavs mērķis ir būt bagātam. Tas nav mans mērķis. Tomēr esmu redzējis, ko cilvēkiem nodara naudas trūkums. Kādā depresijā var nonākt, ka nevari saviem bērniem dāvāt to, ko viņi vēlas, jo vienkārši nav naudas, par ko nopirkt nepieciešamo. Šādu situāciju es negribētu novēlēt nevienam. Es negribu būt bagāts, bet ceru, ka sasniegšu to harmoniju, kad varēšu darīt to, kas man patīk, un neuztraukties par to, ka, aizejot ar ģimeni uz restorānu, nākamajā dienā nebūs naudas dzīvokļa īrei.

- Vai, kļūstot par mega zvaigzni, tu pieprasītu, lai viesnīcas numuriņā pirms koncerta izkaisa rožlapiņas?

- Es rožlapiņu, sporta mašīnas un šampanieša vietā labprāt gribētu redzēt savus draugus un ģimeni. Ikdienā mēs pārmijam pāris vārdus pa telefonu, tomēr ļoti ilgi neesmu saticis ne savu ģimeni, ne arī draugus. Mani vecāki tagad ļoti bieži brauc uz Rīgu, bet brāli un māsas neesmu jau ilgāku laiku saticis, tāpat kā draugus. Kad beidzot izdarīšu to, kas man ir jāizdara, tad varēsim atpūsties visi kopā.

- Vai esi sacerējis dziesmas meitenēm?

- Meitenēm kopā ar draugiem esam ne tikai dziesmas sacerējuši, bet arī tās atskaņojuši, spēlējot ģitāru. Vēl joprojām rakstu dziesmas tām meitenēm, kuras satieku. Citām vairāk, citām mazāk. Man patīk arī Valentīna diena, jo tad jāraksta daudz dziesmu. Dziesmas rakstu par visu personīgo, ko jūtu un kas ir sakrājies sirdī, tāpēc, kad būs izdots ierakstu albums, man vairs nebūs noslēpumu. Kā iepatikties meitenēm? Visām neder viens un tas pats paņēmiens.

- Kas tevi iedvesmo komponēt mūziku?

- Cilvēki, kas ir man apkārt, un mūzika, ko klausos. Es nezinu, kāpēc, bet mani iedvesmo mazs apgaismojums. Vienmēr rakstu dziesmas pustumšā telpā, ja ir iespējams, tad iededzu sveci. Vēl man ļoti patīk tās baltās Ziemassvētku gaismiņas. Patīk, ka, spēlējot klavieres, varu būt istabā viens. Klavieres bija viena no manām mīļākajām bērnības mantiņām. Biju vēl pavisam maziņš un bez sava draugu loka, spēlēju klavieres, un man visapkārt spīdēja baltās Ziemassvētku lampiņu virtenes.

- Runājot par bērnību, kas ir viena no spilgtākajām atmiņām, ko tu atceries?

- Es varu pastāstīt ļoti personīgu un atklātu stāstu, kā man pirmo reizi salūza sirds. Toreiz mācījos ceturtajā klasē. Tā bija pirmā reize, kad paliku pa nakti pie saviem draugiem Talsos. Tur bija arī divas manas klasesbiedrenes, kas svinēja savu dzimšanas dienu. Man un vēl vienam džekam, kas tagad ir mans labākais draugs, ļoti patika kāda meitene. Mazākajās klasēs biju apsmietais zēns, jo es biju apaļīgs, un neviens ar mani īpaši nevēlējās draudzēties. Arī meitenei, kura man ļoti patika, kāds cits patika labāk. Šis cits ir mans tagadējais labākais draugs. Dzimšanas dienā griezām pudeli uz bučošanos, un vistrakāk bija noskatīties, kā viņi bučojas manā acu priekšā. Sirds sāpēja un salūza. Nākamajā dienā ar nevienu nesarunājos un visu dienu skatījos multenes. Šis pārdzīvojums tik ļoti ir palicis atmiņā, ka nekad to neaizmirsīšu. Tagad par to varam pasmieties, bet toreiz tas bija sāpīgs pārdzīvojums.

- Pastāsti par savu ģimeni.

- Mums katram ģimenē ir divi vārdi. Esam četri bērni - divas māsas un divi brāļi. Mana vecākā māsa ir Terēza Marta Kalmane, es esmu otrs vecākais bērns, tad seko mans mazais brālis Aleksandrs Klāvs Kalmanis un mana jaunākā māsiņa Anastasija Dārta. Mana lielākā māsa Terēza Marta mācās Rīgas Dizaina mākslas skolā, bet mazais brālis Aleksandrs Klāvs aizraujas ar sportu un programmēšanu. Mazā māsiņa Anastasija Dārta arī dzied. Domāju, ka viņu pilnībā atbalstīšu un, ja māsai patiks dziedāšana, vilkšu sev līdzi, cik vien varēšu. Mamma ir gleznotāja un vizuālās mākslas skolotāja, tētis ir ļoti matemātisks un nedaudz pedantisks, bet tas ģimenē rada harmoniju.