RECENZIJA: Saxon - "Battering Ram"

Grupa „Saxon” ir vieni no tā saucamā 70. gadu beigās dzimušā „New Wave Of British Heavy Metal” jeb „NWOBH” pārstāvjiem. Lai arī viņi mūzikas enciklopēdijās vienmēr tiek piesaukti par vieniem no šī viļņa pirmrindniekiem, „Saxon” nekad nav guvuši tādu atzinību un klausītāju sajūsmu kā, piemēram, „Iron Maiden” vai „Judas Priest”.

Grupa pastāv jau četrdesmit gadus, „Battering Ram” ir 21. studijas albums tās ilgajā karjerā. No pašiem pirmsākumiem ierindā joprojām ir vokālists Bifs Baifords un ģitārists Pols Kvinns, taču arī pārējos nevarētu saukt par jaunuļiem „Saxon” rindās – arī basģitārists Nibs Kārters un bundzinieks Naidžels Gloklers te rēgojušies 80. gadu otrajā pusē un tikai ģitārists Dags Skerets grupā iekļāvies 90. gadu vidū. Ja neskaita 80. gadu sākumā klajā laistos albumus, piemēram, „Wheels Of Steel” (1980) un it īpaši jau „Denim And Leather” (1981), tad topos „Saxon” nekad nav ierindojušies ļoti augstās vietās pat Britu salās, tāpēc jaunā ripuļa iekļūšana UK Top 50 ir pamatīgs pārsteigums – nekad tāds viņiem nebija izdevies kopš 1988. gada, kad klajā nāca „Destiny”. „Dažas dziesmas ir diezgan skarbas, taču lielākā daļa, kā ierasts, ir ļoti melodiskas. Katrs „Saxon” albums atšķiras no iepriekšējā, jo vēlamies iepriecināt savus klausītājus, turklāt mums arī pašiem taču būtu garlaicīgi gadiem rakstīt vienas un tās pašas dziesmas,” vēl pirms diska iznākšanas klāstīja Baifords.

PAR. Kad Baifords iepriekš brīdināja par to, ka vairākas jaunās dziesmas būs diezgan pamatīgi „metalizētas”, gribējās nožāvāties un atmest ar roku – nu, nu, vecais, gan jau tas pats ierindas hārdroķelis vien būs... Izrādās, ka viņš teicis pilnīgu taisnību – iespējams, šis ir pats smagākais albums „Saxon” vēsturē. Elegantas soloģitāras, spēcīgs vokāls – otrā jaunība? Kaut kur atsauc atmiņā Ronija Džeimsa Dio darbus, bet brīžiem pat kaut ko no „Overkill” vai „Exodus” pūra lādes (tas attiecas uz dziesmām „Destroyer” un „Stand Your Ground”). Albuma producents ir Endijs Snīps, kas savulaik strādājis ar „Megadeth”, „Testament”, „Exodus”, arī „Accept” un citiem, droši vien arī viņš lielā mērā ir „pie vainas” šādam skanējumam, taču ar varu „sakšiem” kļūt smagākiem neviens nespieda, gan jau paši to izprātoja. Jādomā, ka Snīps ir atbildīgs arī pie ārkārtīgi veiksmīgā dziesmu izkārtojuma, arī albuma noslēgums ar „Three Sheets To The Wind (The Drinking Song)” ir kā kulaks uz acs.

PRET. Nu, un kuru viņi ar šādām muzikālajām atklāsmēm bija agrāk?! Protams, arī šis albums zvaigznes no debesīm negrābj un dažbrīd kļūst pamatīgi apnicīgs, taču šis tomēr jau ir kaut kas! Šķiet, melodiskumu varētu samazināt vēl vairāk, gan „Saxon” fanu pulka vecākā gadagājuma gvarde to pārdzīvos.

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.