MŪZIKA: Rakovskis reanimē astoņdesmitos
Kad Radio SWH ēterā atjaunojās raidījums Priekšnams, vieni no pirmajiem, kas parādījās tā topā, bija grupa Bastards ar dziesmu Tu biji man. Jā, tas pats Bastards, kura pirmsākumi meklējami tālajā 1983. gadā un kuru joprojām stūrē Aivars Rakovskis.
No piektās klases
Aptuveni pirms pusgada ģitārists Aivars Rakovskis aizgāja no meitas Agneses stūrētā Triānas parka («Katram stārķis pienāk brīdis, kad jākrīt no ligzdas ārā, tā nu es izkritu. Vai arī tie stārķi izkrita no ligzdas,» joko Aivars), bet pavisam nesen viņš pieteica atjaunoto grupu Bastards. Tā ir viena no pirmajām latvju smagā roka komandām, izveidota vairāk nekā pirms 30 (!) gadiem, taču aktīvi nemuzicēja vismaz kādus padsmit gadus. Draugos gan jau 2012. gada martā Aivars minējis, ka «tapinu jaunu albumu». «Paralēli jau es visu laiku mājās kaut ko darīju un dziesmas rakstīju – gan pats sev, gan citiem mēģināju palīdzēt. Šis projekts man nāk līdzi jau no bērnības, no 5. klases, kad aizgāju uz Jaunatnes teātri un noskatījos lugu Bastards: nekā nesapratu, bija kaut kas tumšs, sirreāls un noslēpumains. Es nodomāju – ja man kādreiz būs grupa, tad tā sauksies Bastards.»
Ar jaunajiem nav aršana
Bastardam viens albums jau ir iznācis – kaut kad grūti atminamā pagātnē un kasetē. «Tolaik jau vēl CD īsti nebija ieviesies, visi klausījās kasetes. Kā albums saucās? Hmm... Ja godīgi, tad neatceros, es visām šīm lietām nesekoju līdzi. Es tikai zinu, kurā gadā atnācu no armijas un kurā gadā esmu dzimis, viss pārējais man tā – kāda tam nozīme?!» smejas Aivars Rakovskis. Par grupas aktīvās darbības beigām laikam jāsauc periods, kad atjaunojās Opus Pro, uz kurieni tika pārvilināti divi bastardieši – Juris Veremejs un Uldis Krūmiņš. Varbūt arī agrāk. «Mums bija tūres pa Vāciju, toreiz vēl taustiņus spēlēja Helvijs Stengrēvics, otrajā tūrē pieslēdzās arī Alex. Tas bija 1993. gads, taču tad sākās tā stukibuki ēra, roķis vairs negāja.»
Reanimētajā Bastardā kopā ar Aivaru spēlē viņa ilggadējie ieroču biedri, taustiņnieks Jānis Valters un Credo basģitārists Aivars Vīksna, savukārt pie mikrofona ir līdz šim neredzēts tipāžs – Renārs Mastiņš, kura pieredze līdz šim aprobežojusies, šķiet, tikai ar karaokes konkursiem. «Es ar viņu iepazinos pirms pāris gadiem Olaines pilsētas svētkos, kad tur spēlējām ar Triānas parku. Patika viņa atraktivitāte, patika arī tas, ka viņš atcerējās par Bastardu, pat zināja dažas vecās dziesmas. Riktīgs spridzeklis! Viņš AC/DC var nodziedāt viens pret vienu! Es viņu gribu piespiest dziedāt, nevis tikai bļaut. Protams, to arī var, bet tā nevar aiznest to mesidžu, tā taču es aizbiedēšu visus cilvēkus!»
Grūtības sagādāja bundzinieka meklējumi, taču nu jau pāris nedēļas grupai ir arī stabils bunguvīrs – viņu sauc Tony Galla. No kurienes? «Es īsti nezinu, taču man liekas, ka viņš ir ukrainis – Antons un Tony laikam ir viens un tas pats,» smejas Aivars.
Atrasts ar sludinājuma palīdzību, dzīvo turpat netālu no Aivara. «Meklējām arī no jaunajiem gurķiem, bet tiem ir savas domas un intereses. Man ieteica dažus no jaunās paaudzes, aizrakstīju, bet... Es jūtu, ka pašlaik jaunajiem panesušās tās hipsteru lietas. Tony galīgi nav metālists, taču viņam ir ļoti laba koordinācija, uzsitiens arī nav tāds blietējošais, beidzis Holandē bungu skolu – īsts profesionālis. Kādus trīs trekus iespēlējis, apmierināts ar paveikto, viņam viss patīk, un, kas pats galvenais, viņš grib [spēlēt].»
Vilciens, kurš nepienāca
Grupa Bastards labprāt gribētu pabraukāt arī pa festivāliem. «Jā, mēs esam gatavi! Mūs nupat apstiprināja arī Liepājas Summer Sound, kas būtībā būs pirmais koncerts pēc atgriešanās.» Protams, plānots izdot arī albumu, kas praktiski esot sagatavots, tikai nepieciešams atrast izdevēju. «Man pašam ir studija, pats producēju, tāpēc izmaksas ir nelielākas. It kā izdevējs jau ir, ja šo naudiņu [ap 600 eiro] dabūjam, tad disku drukāšana – tas ir divu nedēļu jautājums. Domāju, ka CD varētu izdot uz septembri. Liela jēga jau no tā diska nav, taču tad vismaz darbiņš ir padarīts, es varu materiālu beidzot novākt no datora loga un sākt darīt kaut ko citu. Ja tas tur rēgojas, visu laiku gribas kaut ko pielabot.»
Kādi plāni? «Ļoti gribētos tā pa nopietno vēl uzspēlēt!» atzīst mūziķis. «Zvaigznes no debesīm neķeram, mauksim latviski un spēlēsim tepat. Reiz es Vīksnam saku – nedomāsim par dziesmu angļu versijām, jo tas vilciens jau ir aizgājis. Un zini, ko viņš man atbildēja? Tas vilciens ir nevis aizgājis, bet šeit nemaz nekad nav pienācis! Šeit roks vienmēr ir bijis pabērna lomā. Protams, daļēji tas ir arī sačakarēts no pašu mūziķu puses, pārāk daudz metāliskā un trešiskā, nav tāda klasiska roka, ar melodiju. Es līdz pat šim brīdim uzskatu, ka Whitesnake – tas ir etalons! Vot, tas ir līmenis! Tur ir gan emocijas, gan spēks. Mums nekā tāda nav.»
Savulaik rokmūzika bija kā protesta forma. «Manī šī protesta forma ir saglabājusies. Manuprāt, rokmūzikai protesta forma ir vitāli nepieciešama, bet pašlaik jau bieži ir tā, ka tikai ieslēdz draivus, bet apakšā iet šlāgeris. Jābūt tekstam, un jābūt cilvēkam, kas to nogādā līdz klausītājam. Ir jābūt tādai balss intonācijai, ka tu notici šim cilvēkam, nedrīkst vienkārši tikai atdziedāt. Es studijā bieži vien cīnos ar šādiem muzikantiem: atnāk, dzied, bet es neticu nevienam viņa vārdam! Nav intonācijas! Esmu pat nodziedājis priekšā – nu, redzi starpību?! Pat melodija uzreiz mazliet pamainās. Taču – katram savs ceļš, mēs visi taču esam dažādi.»
No kāzām līdz bērēm
Lai gan Aivars ir profesionāls metinātājs, šajā arodā darboties viņam sen nav bijis vajadzības: viņš remontē ģitāras, tās arī izgatavo un darbojas pa savu skaņu ierakstu studiju Kalnciema ielā. «Man gan nav tādi apartamenti, kādus it kā [studijai] vajadzētu, bet visu, ko vajag, es varu izdarīt.» Vaicāts par studijas nosaukumu, mūziķis uz brīdi aizdomājas, taču seko atbilde – Grey Cat Studio! «Man ir pelēks kaķis, vārdā Bakardijs, par godu viņam saucas studija. Man ir bilde, kur viņš sēž pie pults, tikai ausis vien ārā rēgojas. Starp citu, viņš ir arī iedziedājis [Bastards dziesmu] Kā tev nav kauna – gan sākumā, gan beigās dzied kaķis, tas ir viņš!»
Lai gan daži mūziķi nievājoši izsakās par tā saucamajiem kotlešvakariem jeb korporatīvajiem pasākumiem (tiesa, paši tajos paslepen spēlē...) un citām ballītēm, Aivars Rakovskis pret to izturas mierīgi, jo «ēst vajag, jaunas stīgas arī jāpērk». «Jā, spēlēju arī kāzas. Es nesmādēju šādus pasākumus. Šlāgeris vai nešlāgeris – ja esi profesionālis, tev jāvar nospēlēt pilnīgi visu! Arī savas roka lietas vari spēlēt uz tiem pašiem parastajiem akordiem, nav nekādas vainas! Es kāzās esmu nospēlējis Raimonda Paula gabalu Ilgais ceļš kāpās uz ģitāras tā, ka cilvēki aplaudēja!» Kopā ar kādreizējo Bastarda vokālistu Ēriku Budēvicu spēlēta arī divas stundas tikai firma – bītli, Deep Purple, Stings. «Nupat spēlējām vienā krievu pasākumā, domājām – kā nu būs? Laidām itāļu gabalus, Paulu, pa kādai krievu dziesmai – visiem patika!»
Taču ir bijuši arī cita veida pasākumi... «Mēs reiz ar Ēriku nospēlējām bērēs. Mums piezvanīja un apvaicājās, vai Pastendē nevaram nospēlēt bērēs – es visu nakti gulēt nevarēju...» atminas Aivars. «Mirušais bijis pamatīgs bītlu fans, bijušais muzikants, un gribējis, lai pie kapa skan bītli. Ēriks dziedāja un spēlēja sintezatoru, es spēlēju ģitāru. Ne mācītāja, ne teicēja – tikai bītli, zārks un deviņi pavadītāji. Diezgan sirreāli. Sākumā gan bija jocīgi, bet, ja par to tā neaizdomājas, tad – kāpēc gan ne?!» Jā, bet kāzās tomēr laikam patīkamāk... «Jā, tas gan, bet bērēs taimings ir īsāks – nospēlē stundiņu un brauc mājās!» – izrādās, ka Aivars Rakovskis ir arī melnā humora piekritējs.
Aivars Rakovskis
- Dzimis 1962. gada 11. martā Rīgā
- Mācījies Rīgas 25. vidusskolā, dienējis Igaunijā un spēlējis armijas ansamblī Zvaigznīte
- Pēc atgriešanās no armijas spēlējis grupās Pulss, Meloss, arī Credo, jaunākajos laikos – kopā ar meitu Agnesi Triānas parkā
- 1983. gadā izveidojis grupu Bastards, kas bija viena no pirmajām un arī populārākajām hard & heavy brigādēm Latvijā. Ar dziesmām Vilku dziesma, Pelnrušķīte un Mūžīgie Don Kihoti (ar Vizmas Belševicas vārdiem no cenzūras dēļ no apgrozības izņemtā dzejoļu krājuma Laikmeta gredzeni) izpelnījies uzmanību no valsts drošības iestāžu puses (1984–1986)
- Grupā Bastards vokālistu lomā pabijuši Ojārs Suvorovs (83), Ēriks Baķis (83), Ivo Fomins (85), Jānis Veide (88), Pēteris Tilss (93), Alex (95, kā viesmūziķis), Ēriks Budēvics (95–98) u.c. Šobrīd – Renārs Mastiņš
- Ģitārists un vokālists, studijas īpašnieks, bet pēc profesijas metinātājs.