Gatis Rozenfelds - pieprasījums pēc jauna apvāršņa

«Gribējās uztaisīt tādus kā foto dziesmu svētkus cilvēkiem, kas nav tikai fotogrāfi,» saka Gatis Rozenfelds, fotogrāfs un Riga Photo Show 2012 radošais direktors; šis projekts līdztekus ar 1. informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izstādi un Rīgas mobilo aplikāciju šovu Riga App Show 2012 no 9. līdz 11. novembrim notiks Ķīpsalas izstāžu zālē.

Gan amatieriem, gan profesionāļiem

Šādai izstādei ir pienācis īstais laiks, ir pārliecināts Gatis Rozenfelds. Pirmkārt, tehnoloģisko pārmaiņu rezultātā fotogrāfija ir pienākusi maksimāli tuvu ikvienam cilvēkam. Otrkārt, tieši tagad cilvēkiem ir nepieciešams daudz vairāk padomu par to, ko iespējams izdarīt ar fototehnoloģijām, lai neapmaldītos. «Tehnoloģiskā nomaiņa ir tik strauja, ka cilvēks nespēj izsekot līdzi. Ir novembris, laiks ir pelēks un nav īsti piemērots bildēšanai, tāpēc trīs dienas labāk pavadīt siltumā, iepazīstoties ar jaunumiem tehnikā un apmeklējot seminārus, kas veltīti visdažādākajām jomām, turklāt mēs patiešām esam ļoti pārdomājuši, lai Riga Photo Show 2012 būtu ko darīt gan profesionāļiem, gan amatieriem,» saka Gatis Rozenfelds. «Īpaši gribas izcelt viena no vadošajiem baltiešu portretistiem, igauņu fotogrāfa Kaupo Kika uzstāšanos – viņš stāstīs par savu piedzīvojumu Āfrikā, kur aizkļuvis līdz ciltij, kura par fotogrāfiju bija vien dzirdējusi... Patiesībā viņa pieredze bija kā antropoloģisks pētījums. Un vēl – fotogrāfi, kas ar šo nodarbi pelna naudu, reti kad uz fotogrāfiju paskatās no citas puses. Kaupo ir retais gadījums, kas māk gan nopelnīt iztikai, gan nepazaudēt māksliniecisko attieksmi pret šo procesu,» atzīst amata brālis.

Projekta gatavošanas laikā izdevies atklāt arī kaut ko unikālu. Kad izskanējusi informācija par Riga Photo Show 2012 norisi, viņam vairākkārt zvanījis kāds kungs un vēlējies piedāvāt savus darbus, ko izlikt apskatei. Vīrietis panācis, ka organizētāji piekrituši apskatīt viņa bildes. «Viņa jūras skati bija emocionāli un skaisti, bet man būtu grūti pārliecināt skatītājus, ka... Un pēkšņi kungs parādīja krāsainu fotogrāfiju ar Staburagu! Kad vaicājām, vai viņam ir vēl bildes no Staburaga, viņš atteica, ka esot gan, ap to laiku, kad viņš uzņēmis šīs –

1958. gadā – apkārtnē notikuši arī vietējie dziesmu svētki. Amatiera, pensionēta izgudrotāja un ilggadēja VEF strādnieka Daiņa Dantesa bildes tiks izstādītas Riga Photo Show 2012, bet – ne tās, kuras viņš pats uzskatījis par apskates vērtām, ironiski smaidot, rezumē projekta radošais direktors. «Šis kungs ir ļoti pedantiski izturējies pret savu arhīvu, bet kā pats atzina, šīm bildēm piešķīris tikai emocionālu vērtību un pat nav saredzējis kultūrvēsturiski vērtību, lai gan krāsainu fotogrāfiju no tā laika ir maz, publiski pieejamu – vēl mazāk,» atzīst fotogrāfs un piebilst, ka nebūtībā aiziet daudz personisku arhīvu, jo jaunieši nekritiski met tos ārā, atbrīvojot dzīves telpu sev. «Daudzi arhīvi ir unikāli ne jau naudas izteiksmē, bet nācijai, jo mēs neesam tik sena un liela tauta, un ikkatrs nieciņš veido mūs.» Vēl Riga Photo Show 2012 tiks izstādītas leģendāras kolekcijas – Gunāra Bindes veidotie nesen mūžībā aizgājušā režisora Oļģerta Krodera portreti un Māras Brašmanes portretētā Rīga pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados.

Baigi stulbi

«Teikšu atklāti – baigi stulba sajūta, kad apzinies, ka jau tik daudz gadu,» ar mazliet uzspēlētu smaidu nosaka Gatis Rozenfelds un apcerīgā pozā atslīgst krēslā, kad pēc nelielas pauzes noformulējis savas izjūtas pēc nesen nosvinētās 35. dzimšanas dienas. «Ļoti ceru, ka nu jau man pieredze ir pietiekami iegūta, lai sāktu analizēt, un ceru, ka mūža otrā puse būs uz dziļumu vērsta. Jā, es nebaidos no šī vārda – pusmūžs. Jo neviens jau nav mūžīgs un aiz katra taču paliek tikai darbi, un tāpēc es daru ļoti daudz.» Zīmīgs ir stāsts, kā viņš svinējis savu pusapaļo pusmūža jubileju. Tieši dzimšanas dienā viņš bijis Oslo, strādājis pie kādas fotosesijas, darbi bijuši saplānoti līdz vēlam vakaram, tomēr, kā izrādījies vēlāk, bildēšana beigusies agrāk, un Gatis kopā ar draugu devies uz biroju, lai pārskatītu bildes... «Mani sagaidīja viss birojs – apmēram 20 cilvēku. Kad līdzīgus skatus redzi filmās – kā neko nenojaušošu jubilāru pārsteidz sveicēju pūlis, domā – tas ir tik falši, bet izrādās – tā notiek, un tas ir patīkami,» atzīst nu jau pusmūža slieksni, kā pats raksturo savu vecumu, pārkāpušais fotogrāfs. Zīmīgākais šajā stāstā ir fakts, ka viņam bijusi iespēja izvēlēties citu laiku fotosesijai Oslo...

«Es vairs nebaidīšos no savām dzimšanas dienām,» solās Gatis. No kā tad viņš baidās, izvairoties svinēt savas dzimšanas dienas? «Pieaudzis cilvēks apzinās to, ko ir un ko nav izdarījis savā dzīvē. Un dzimšanas gadu maiņa liek vēl vairāk izanalizēt paveikto un nepaveikto. Ja gribu atbildēt godīgi un atklāti – man nav pēcnācēju, un šis fakts ir manas iepriekšējās dzīves sekas, un man rada neapmierinājumu tās dzīves situācijas, ar kurām es neesmu ticis galā tā, kā esmu to iecerējis. Protams, man ir savas prioritātes, bet arī tās es ik pa laikam pārskatu un no dažām esmu aizvirzījies. Teiksim, kādu brīdi es biju ļoti aktīvi iesaistīts fotogrāfijā kā mākslas procesa veidošanā, bet 2007. gadā, kad aģentūra izpletās, sapratu, ka esmu gatavs kādu laiku upurēties un veltīt laiku aģentūrai. Vispirms aģentūra biju es, tad ne tikai es, un sākām daudz plašāk piedāvāt savus pakalpojumus, bet, apvienojoties ar izdevniecību Mediju nams, iegājām citos ūdeņos un esam kļuvuši par tirgus līderi šajā nišā. Ik pa laikam ir vajadzīgi jauni apvāršņi, un tie tiek atrasti. Tomēr – es neesmu atteicies no ambīcijām būt fotogrāfs, turklāt tas ir arī vienīgais veids, kā varu būt autoritāte F64 – kā fotogrāfs, ne kā priekšnieks.»

Pelēkais kardināls

«Es nebrīnītos, ka 60 gadu vecumā es būtu dabas fotogrāfs, man patiktu tāds formāts,» atzīst Gatis Rozenfelds, kurš šobrīd sevi neredz šajā nišā sava straujuma dēļ. Toties straujums noder un arī tiek savaldīts viņa hobijā – burāšanā. Ko burātājs dara ziemā? Gatavojas vasarai un slīpē laivas dibenu. «Mēs, burātāji, savas laivas taisām paši. Mēs mākam skrūvēt, līmēt un pūst,» uzskaita Gatis. Uz jautājumu, kāda viņam, izteiktam līderim, ir dzīvošana burātāju komandā, viņš nosaka: «Interesanta un reizēm smieklīga.» Četru cilvēku komandā visi vīri mākot darīt visus nepieciešamos darbus, tomēr pirms sacensībām lomu sadalījums vienmēr ir tāds, ka Gatim ir vieta laivas galvgalī – «esmu taktiķis un buru trimeris, tas nozīmē, ka iesaku taktiskos gājienus un to, cik daudz pievilkt vai atlaist buras, lai panāktu attiecīgu rezultātu. Tā kā konkrētajā brīdī es neesmu kapteinis, lai gan pēc papīriem mēs visi četri varam būt kapteiņi, ieteikumus var ņemt un neņemt galvā kapteinis, bet, ja nonākam līdz uzvarai, tad mani peldina kopā ar viņu.» Nosaku, ka tas izklausās pēc pelēkā kardināla uz laivas, un Gatis piekrīt «šim ekstravagantajam apzīmējumam». Viņš atzīst arī to, ka jūra viņam iemācījusi dažas būtiskas lietas, piemēram, samierināties ar to, ka dažkārt neko nespēj ietekmēt, lai vai kādus taktiskus un stratēģiskus gājienus veiktu. «Man tā ir veselīga mācība. To man iemācīja jūra, līdz tam bieži skrēju ar galvu sienā,» atzīst Gatis.

Uz savām bērnības mājām un arī vietu, kur saslimis ar burāšanu – Roju, pēdējā laikā viņš braucot reti. Normāli būtu apmēram reizi mēnesī uz trim dienām – lai pats nejustos slikti. «Tur dzīvo mamma, tur ir ģimenes kapi, tur es jūtos labi,» kodolīgi saka trīs bērnu ģimenes jaunākā atvase. Māsa ir mirusi, bet abi ar vecāko brāli Aivi dzīvojot Rīgā, un abiem ik pa laikam izdodoties mammu atvilināt uz Rīgu, lai palutinātu. Tomēr viņa esot no tās paaudzes, kas vienmēr atrodot sev darbu, tāpēc tiekot izmantotas viltībiņas, teiksim, apgalvojumi, ka nepieciešama viņas palīdzība. «Un viņa vienmēr uzķeras. Es arī gribētu tā uzķerties, kad būšu viņas gados. Tas taču ir labi – uzķerties bērnu palīgā aicinājumam,» nosaka Gatis Rozenfelds.

***

VIEDOKLIS

Armands PUČE, žurnālists un fotogrāfs:

– Gatis ir augstas klases profesionālis, spilgta personība Latvijas fotogrāfijā. Virtuozs šajā jomā, turklāt viņš fotogrāfiju redz plaši, šā vārda ietilpība viņam ir apjomīga. Manuprāt, viņš pasauli redz un kadrē ar milzīgu aizrautību un baudu; cilvēkus uzlūko gan kā potenciālos personāžus, gan kā potenciālos sarunas biedrus. Cilvēks ar vērienu un ar mērķiem. Manuprāt, viņa hobijs – burāšana – tikai papildina viņa dzīves sapņus, jo uz jūras aiz horizonta ir nākamais horizonts, it kā sasniedzot vienu, atklājas jauns horizonts. Harismātiska personība, kas spēj aizraut un motivēt. Pašpietiekams un meklējošs. Viņam sanāk lietas, kam ķeras klāt gan biznesā, gan radošajā sfērā, un es nebrīnos par to, jo labiem cilvēkiem viss izdodas.

***

Gatis Rozenfelds

• Fotogrāfs

• Dzimis 1977. gada 20. septembrī

• Absolvējis Rojas vidusskolu (1995)

• Šobrīd vada Latvijā lielāko fotoziņu aģentūru F64 un veido foto reklāmas

• Studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē (1995–2000), bet studijas nav pabeidzis

• Apmeklējis Tehniskā jaunrades nama foto studiju pie Andreja Granta

• Strādājis par fotoreportieri aģentūrā A.F.I. (1995–1997), laikrakstā Literatūra. Māksla. Mēs (1997–1998). 1999. gadā kopā ar Māri Ločmeli un Imantu Ķīkuli nodibinājis fotostudiju F5.

• 2003. gadā nodibināja savu fotostudiju F64, kas pēc pāris gadiem sadarbībā ar Mediju namu pārtapa par foto ziņu aģentūru F64, kurā šobrīd strādā 15 cilvēku

• Neprecējies, bet aizņemts

• Hobijs: burāšana