Rēzija Kalniņa: "Miesa ir apģērbs, kas noveco"
"Cilvēki nespēj būt līdz galam godīgi paši pret sevi," domā Rēzija. "Varbūt tāpēc, ka viņos mājo gan tumsa, gan gaisma, un viņi nezina, kas uzvarēs. Bet es skaidri zinu, ka uzvarēs gaisma. Nē, es neesmu pareģe. Es vienkārši zinu," viņa turpina. Viņa ir mierīga, jo zina. Gadu lappušu pāršķiršana Rēzijai ir kā jaunas grāmatas sākums, un viņa sākusi to lasīt ar dzīvesgudras sievietes acīm. 23. decembrī Rēzija Kalniņa, Dailes teātra aktrise, svin dzimšanas dienu.
– Vai tu zini, pēc kā šobrīd alkst cilvēka dvēsele?
– Vispirms jānoskaidro: vai cilvēks saprot to, ka viņš ir ne tikai miesa un ka viņš patiesībā ir trīsvienīgs? Ķermenis ir tikai forma, kurā uz laiku patvērusies dvēsele. Manuprāt, dvēsele alkst pēc tā, lai cilvēks viņu iepazītu, lai cilvēks apzinātos, ka dvēsele ir viņš pats. Diemžēl cilvēku absolūtais vairākums ir pieķēries šķietamajai pasaulei, cilvēki uzskata, ka tas, ko viņi redz, eksistē, bet tas patiesībā neeksistē.
– No Visuma rašanās viedokļa – protams, tas, ko redzam, vienkārši nevar eksistēt. Tā ir tikai mūsu subjektīvā uztvere, kas liek mums domāt, ka apkārt redzamais ir realitāte.
– Tieši tā. Turklāt cilvēks domā lineāri, viņš nesaprot, ka pilnīgi viss notiek vienlaikus. Tas, kas bijis pirms simt vai miljona gadu, notiek vienlaikus, tagad. Cilvēks diemžēl neizmanto savu dvēseli, lai dzīves laikā uzzinātu vissvarīgākās lietas. Piemēram, to, ka viss ir viņa izvēles sekas. Cilvēks varētu priecāties par to, ka viņš vispār ir, bet to esības prieku viņš spēj apzināties tikai ekstrēmās situācijās. Daudzi cilvēki dzīvo ar nolemtības sajūtu, ar domu, ka viņi tūlīt mirs... Bet šāda doma vispār nedrīkstētu rasties. Jo mēs esam lielo pārmaiņu priekšā.
– Kas tas ir – lielās pārmaiņas?
– Tās jau ir sākušās. Tās notiek tagad jau ilgu laika posmu. Mēs pārejam citā dimensijā. Bailes mūs pagaidām padara aklus. Bet tad bailes tiks noņemtas kā tādas brilles. Protams, ne visi uzreiz kļūs redzīgi.
– Tu domā, ka cilvēki nākotnē kļūs redzīgāki?
– Sākumā iestāsies panika. Gan šeit, gan visā pasaulē.
– Tas būs kas apokaliptisks?
– Nu, jā, šis vārds jau pats pasaka priekšā par nolemtību. Nē, būs tieši otrādi. Kaut kur lasīju par kādu sievieti, kas bijusi komā, tad iznākusi no tās ārā un sākusi šausmīgi raudāt. Viņa iegrima ilgstošā depresijā, jo bija vīlusies, ka viņai nācies atgriezties reālajā dzīvē. Komā esot, viņa bija piedzīvojusi svētlaimi. Taču kaut kāds Dieva uzdevums viņai bija dots, ja jau reiz viņa atgriezās. Iespējams, ka bailes mūsos mājo ne tāpēc, ka esam pieķērušies redzamajiem ārējiem apvalkiem, bet tāpēc, ka mēs nezinām, ka mūs gaida svētlaime un mūžība. Ja to visi zinās, tad neviens te vairs negribēs palikt un mocīties.
– Bet tik un tā tu te esi, un tev jāmokās vien tālāk. Varbūt tu redzi viedus sapņus, kas pastāsta – kas būs, kas notiks?
– Nu, nē. Man ar sapņiem ir tā, ka es labāk nesapņoju. Man nepatīk sapņot. Man ir pārāk stiprs klātbūtnes efekts: tas nav tā, ka es sapņoju un tajā pašā laikā zinu, ka sapņoju – sapņi ir pārāk reāli, tāpēc manī nav pārliecības, ka tas ir tikai sapnis. Mana ikdiena ir pārāk intensīva, lai es vēlētos neatpūsties arī miegā. Dvēsele mani apžēlo, tā aiziet uzņemt enerģiju kaut kur tur... tālu prom. Pat nevajag redzēt viedus sapņus, lai tu katru dienu būtu redzīgs un jūtīgs pret lietām un zīmēm, kas tevi zemapziņas vai instinktu līmenī uzrunā. Cilvēks taču katru dienu redz zīmes. Tikai – visbiežāk viņš nemaz nezina, ka tās ir redzējis.
– Varbūt cilvēki negrib redzēt šīs zīmes?
– Nē, cilvēki ir pārāk pavirši. Es varu sākt domāt: kāpēc esmu satikusi tevi, kāpēc man ir jārunā, kāpēc... Bet, ja tas tā ir noticis, tam tā arī bija jānotiek. Acīmredzot mums jārunā par lietām, kas notiek Ziemsvētkos, par manu ienākšanu šajā pasaulē, par manas dzimšanas gadadienas atzīmēšanu. Man kaut kas jāsaka tiem, kas lasīs mūsu interviju. Nekas jau nenotiek nejauši, viss notiek tā, kā ir nolemts. Man tūlīt būs četrdesmit, un prese, kā zināms, mēģina nopelnīt uz mana rēķina gan ar meliem, gan ar patiesību. Bet laikam arī tam tā ir jānotiek.
– Iespējams, cilvēks var apjukt, kad saprot: nu man ir četrdesmit gadi. Mirklis starp trīsdesmit un piecdesmit. Ļoti nozīmīgs mirklis. Varbūt cilvēks jūtas viens, tāpēc arī ir apjucis.
– Viens bez otra cilvēka vai bez Dieva?
– Visdrīzāk jau bez otra cilvēka. Par Dievu, manuprāt, tādos brīžos domā vismazāk. Kā tagad ir tev? Tu esi viena?
– Ir brīži, kad esmu viena. Tomēr man ir dialogs ar Dievu. Bet ir mirkļi, kad es nevēlos būt nepārtrauktā dialogā ar Dievu. Jā, un viena es neesmu pirmām kārtām tādēļ, ka mūsu dzīvē ir atnācis Lūkass, kas piedzima 12. decembrī. Mana brāļa dēls. Zini, ir tāds indiešu svētais, garīgais skolotājs Sai Baba, un es viņa grāmatā nejauši atšķīru lapu, kurā rakstīts, ka sievietei laiks no 20 līdz 40 gadiem ir vasara, bet no 40 līdz 60 – tas ir briedums. Pirmajā posmā sieviete rada bērnus, dod ieguldījumu sabiedrībā, savukārt no 40 gadiem sievietei jāiet uz iekšu, viņai jāatsakās no ārējām lietām. Jo vairāk es mēģinu iet sevī, jo vairāk pasaule mēģina pieprasīt, lai es tai atdodu sevi.
– Tu pretojies pasaulei?
– Jā. Ļoti pretojos. Bet es esmu kā strauss, kas iebāž galvu smiltīs. Es negribu to visu.
– Tu esi aktrise. Tu nedrīksti tā darīt. Cilvēki grib redzēt, kā tu sevi atdod pasaulei. Tas, protams, ir nežēlīgi, bet tāds laikam ir tavs uzdevums.
– Jā, bet es jūtu, ka nedrīkstu sevi tā... izkaisīt. Atdot pavisam.
– Bet kam tad tu sevi atdosi, ja ne skatītājam?
– Ģimenei varu dot. Protams, esmu atbildīga pret savu talantu. Man nav jāpieliek ārkārtīgi lielas pūles, lai kaut ko paveiktu, bet man ir jāiegulda liels darbs. Taču domāju, ka atbilstoši savām interesēm man ir jāiet tālāk: man, piemēram, ļoti patīk mūzika. Ja tu mani intervētu nedēļu atpakaļ, domāju, es nebūtu tik optimistiska un pilna ar nākotnes redzējumu.
– Kas tev iedevis šo optimismu? Varbūt Lūkass?
– Jā. Gan manas māsas bērni, gan brāļa bērni dod man optimismu. Brālim Kristam Lūkass ir jau piektais bērns. Bet nav nozīmes, cik viņu ir, daudz vai maz, svarīga ir tā unikālā sajūta, ka viņi neko īpašu negaida. Mans brālis nekad negaužas: ai, cik slikti, cik grūti... Viņš vienkārši dzīvo nost.
– Tas, kā tu mīli sava brāļa bērnus, arī ir viens no taviem izpausmes veidiem.
– Es no viņiem tik daudz pasmeļos. Es no viņiem mācos dzīvot. Es viņus vienkārši mīlu, un viss. Un viņi arī mani mīl – bez nosacījumiem. Es ar viņiem varu būt tāda, kāda patiesībā esmu. Vai muļķīga, vai neuzkrāsojusies, vai dauzonīga, vai izpūrusi... No manis negaida, lai es atbilstu kaut kādiem standartiem. Viņiem ir vienalga, kāda esmu.
– Kam vēl ir vienalga? Tavai mammai?
– Nē. Viņa ir pati dzīvojusi teātra vidē, un tagad viņa ir spiesta dzīvot līdzi man. Cilvēki jau zina, ka man nedrīkst zvanīt, kad nāk ārā pirmizrāde, un tad visi zvana manai mammai.
– Tava mamma – Helga Dancberga – bija ļoti uztraukusies, jutu viņas balsī asaras, kad pie kādas publikācijas parādījās tavs foto kopā ar vienu no Krista bērniem. Gan viņai, gan tev šķita, ka publikācija ir aizvainojoša: tajā esot bijis mājiens par to, ka tu izmantojot brāļa bērnus savas popularitātes vairošanai.
– Žurnālists, kas kaut ko tādu uzrakstīja, acīmredzot ir dzīves ļoti sāpināts. Man tajā brīdī bija ļoti sāpīgi, jo es taču zinu, kas ir un kas nav patiesība. Kad notiek kaut kas tāds, no manas labsirdības nepaliek pāri nekas, man izaug nagi, un es pārvēršos par lauvu mātīti.
– Redzu tevi kā Helgas talanta turpinātāju. Atmiņā spožs palicis Bertas tēls filmā Ceplis, un tu tagad arī esi Berta Dailes izrādē Ceplis. Bet es baidos iet uz šo izrādi – tieši tādēļ, ka manī joprojām mājo šī Rolanda Kalniņa izcilā filma.
– Izrādē viss ir citādi. Ceplis izrādē ir dzīves noguris avantūrists un dzērājs. Pieaudzis bērns, kas visu laiku zaudē.
– Bet tu, Berta? Dzīvē tava mamma ir ļoti emocionāla – tāpat kā filmā, savukārt tu, manuprāt, esi daudz mierīgāka. Tava mamma ir satrauktāka attiecībās ar dzīvi. Tu – līdzsvarotāka. Kāpēc?
– Varbūt tāpēc, ka es vienlaikus dzīvoju dažādās paralēlās pasaulēs. Pēdējā laikā esmu norobežojusies no sociālās dzīves. No informācijas, no ziņām, no politikas. Vienīgais, kur iesaistos, ir labdarības projekts Eņģeļi pār Latviju. Bet man pietiek satraukuma manās attiecībās ar Dievu, man svarīgs tas, kas notiek manī, nevis tas, kas notiek ārpus manis.
– Tu un tava mamma. Vai meitas un mātes saikne ir spēcīga?
– Jā. Bet mēs tagad esam mainījušās lomām – atbildības ziņā.
– Tagad tu jūties kā mamma? Tāpēc, ka rūpējies par viņu?
– Nav pat runa par rūpēm, bet par iekšējo atbildību.
– Varbūt viņa tagad jūtas kā liels bērns?
– Nē, es domāju, ka viņa reizēm spēlē lomu Lielais bērns. Bet īstenībā mana mamma ir ārkārtīgi gudra, dzīvi redzoša un saprotoša sieviete. Viņa patlaban piemērojas apstākļiem. Un tie ir tādi, ka mēs – ikviens! – nekļūstam jaunāki. Mēs kļūstam nespēcīgāki, atkarīgāki. Tomēr Helga ir apburoša tieši tāda, kāda viņa ir.
– Tu rūpējies par mammu, par brāļa un māsas bērniem... Vai pietiek laika rūpēm un uzmanībai?
– Viņi visi var paļauties uz mani. Brālis un māsa absolūti nebaidās atstāt savus bērnus kopā ar mani. Es tā kā tāda vistiņa tekāju viņiem pakaļ. Mazais, sešgadīgais Dāvids, kuru es biju iemācījusi peldēt, mani reiz tā pārbiedēja... Aizbraucu ar bērniem uz Jūrmalu, skatos – Dāvis pazūd zem ūdens! Es viņu izrauju ārā un saucu: "Dāvid, elpo, elpo!" Bet viņš tik smejas: es taču māku nirt! Pajautāju Kristam – jā, viņš saka, puika iemācījies nirt. Es vienmēr atceros, ko teica bērnu reanimatologs Pēteris Kļava: 99% no negadījumiem ar bērniem ir vecāku vainas dēļ.
– Vai par saviem bērniem neesi domājusi?
– Zini, esmu pamanījusi, ka cilvēki, kas atrodas ap mani, šādā aspektā domā vairāk nekā es. Taču es pilnībā paļaujos uz Dievu: ja tas man būs lemts, tad būs. Ja ne, tad ne. Mani tas nekad nav satraucis. Cilvēki taču ir dažādi: vieniem ir lemts kļūt par vecākiem, citiem – ne. Man ir mans talants, un tas manī radījis savu pienākumu sistēmu.
– Kad gandrīz pirms gada Dailes teātrī savu gaitu uzsāka Raimonda Paula muzikālā izrāde Gan jau atvērsies sirds, tu šajā izrādē sevi parādīji kā jūtīgu, skaistu, lepnu sievieti, kura zina, ko grib, kura zina, cik vērtas ir viņas sāpes un prieks. Tu spēlēji sevi?
– Tad, kad uzņēmos šo brīnišķīgo lomu, man bija skaidrs, ka es aiznesīšu savas izjūtas līdz skatītājiem, sevišķi – sievietēm. Tā bija izrāde par Helgu, par mani, par visām tām sievietēm, kas pašas izvēlējušās savu ceļu. No 150 Raimonda Paula dziesmām mēs ar Juri Vaivodu izvēlējāmies 17. Es savā izrādē ieliku visu savu mīlestību.
– Un Raimonds Pauls, kas tajā nepateica nevienu vārdu, tajā pašā laika izteica visu.
– Protams. Viņš pēc tam pa pusei jokodamies, pa pusei nopietni jautāja: kāpēc viņš nav nominēts labākajai otrā plāna lomai?
– Pareizi jau viņš teica. Ar savu mīmiku un žestiem viņš pateica visu kā vīrietis, kā tavs skatuves partneris.
– Tā bija fantastiska saspēle ar Maestro Paulu. Arī ar perkusionistu Rihardu Zaļupi, kas bija šajā izrādē. Domāju, ka daudzi cilvēki nāca uz tradicionālo Raimondu Paulu – uz smukām dziesmām, kurām dziedāt līdzi. Pauls šajā izrādē bija tik smalks, tik dziļš un mīlošs... Viņš vienkārši ir... ģeniāls. Pēc katra koncerta es viņam atzīstos mīlestībā. Uz skatuves būt ar viņu kopā – tā ir bauda. Un dzeja, ko viņš ir komponējis? Ja viņš izvēlējies šos dzejoļus, tas nozīmē, ka tie viņu uzrunājuši, tie ir dziļi un vērtīgi.
– Kas ir tas, kas tevi piepilda, ja neskaita brāļa un māsas bērnus, visu tavu ģimeni, teātri?
– Pēdējā laikā – klasiskā mūzika. Lomas, kuras izdzīvoju. Karaliene Elizabete, drīz būs Frīda Kalo. Cilvēks, kuru es mīlu.
– Cilvēks, kuru tu mīli? Nav biežas tās reizes, kad tu tā atzīsties.
– Tā ir atbilde uz tavu jautājumu.
– Vai viņš tevi arī mīl?
– Tas nav svarīgi. Nozīmīgi ir tikai tas, lai mīlestība, ko izjūtu, man dod spārnus. Nemaz negribu domāt par to, ka man vajadzētu dabūt šo cilvēku, lai viņam varētu mazgāt zeķes. Protams, tā ir ikdiena, un arī tas ir normāli, bet man vajag garīgo piepildījumu. Un šāda ikdiena man arī nevar būt! Ja ikdienā man blakus atrastos cilvēks, viņam būtu ļoti grūti: visa mana diena paiet teātrī – mēģinājumi, izrādes, vakarā esmu kā pusbeigta muša... Šim cilvēkam vajadzētu mani vest dušiņā, masēt ķermeni, gatavot ēst.
– Bet tas jau būtu ļoti jauki.
– Nē, es esmu diezgan patstāvīgs cilvēks. Un es mīlu vientulību. Man patīk sēdēt savā dzīvoklī, skatīties savos jumta logos un vērot debesis. Televizors man nav vajadzīgs. Šajos logos ir redzami visas pasaules labākie raidījumi. Ja gadās brīvs rīts, es iededzu sveces, ieslēdzu mūziku un skatos pa logiem. Priekšā nav māju, ir tikai debesis un koki.
– Kas tevī rada laimes izjūtu?
– Jūra. Man pat nav svarīgi, cik daudz ir cilvēku pie jūras. Man vienkārši jāizjūt šis varenums un plašums. Laime ir tad, kad es nedomāju. Problēmas apkārt it kā eksistē, bet es par tām nedomāju. Un vēl man ļoti patīk gatavot ēst. Aizeju mājās, apskatos, ko varu pagatavot... Visbiežāk es pat neēdu, jo ir pārāk vēls, lai mielotos. Ielieku ēdienu ledusskapī, no rīta aiznesu draugiem.
– Laimei ir arī pretējības. Vai tu kādreiz domā par nāvi?
– Domāju. Taču tagad vārdu "nāve" esmu nomainījusi ar vārdu "pārmaiņas". Nekas jau nebeidzas, viss tikai turpinās. Tu savu dzīvi novalkā kā kleitu, kuru izmet. Mūsu miesa ir kā dvēseles apģērbs, kas noveco. Stāsts par Jēzu Kristu arī ir līdzīgs: viņš cietis, pārmainījies un augšāmcēlies. Viņš nav miris, viņš ir pārmainījies, viņš ir nometis savu veco tērpu un atnācis atjaunots.