SENIORIEM. Sirdsdarbs gandrīz 60 gadu garumā

 
ĪSTĀ PROFESIJA. Leokādija Ivanova uzskata, ka ļoti svarīgi ir atrast to profesiju, kas patīk. Tad arī būs panākumi un gandarījums. Tāds viņai bijis pedagoga darbs ©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

Leokādija Ivanova, kura nākamgad 28. februārī svinēs deviņdesmito jubileju, gandrīz 60 gadus veltījusi pedagoģijai. Atskatoties uz tiem, viņa atzīst, ka tas bijis pareizākais lēmums – kļūt par skolotāju. Tas ir darbs, kas gan daudz prasa, bet tikpat arī dod, un tas enerģijas lādiņš, šķiet, nekur nav zudis – vēl tagad Leokādijas kundze ir dzīvespriecīga un darbīga, zinātkāra un labvēlīga pret apkārtējiem.

Klausīties Leokādijas kundzes dzīvesstāstu ir gluži kā lasīt Latvijas vēstures grāmatu. Pat vēl spilgtāk un atmiņā paliekošāk, jo tas ir dziļi personīgs. Dzimusi un augusi starpkaru Latvijas laikā Liepājā. Tētis strādājis kuģubūves uzņēmumā Tosmare, mamma - mājsaimniece. Ģimenē bijis vēl par diviem gadiem vecāks brālis. 30. gadu beigas palikušas Leokādijas kundzei vislabākajā atmiņā, jo tēvs labi pelnījis un ģimene dzīvojusi pārticīgi - nebija katrs santīms rokās jāapgroza. «Dzīvojām mājā, kurā mita vairākas ģimenes, no tām tikai viena latviešu, pārējās - citu tautību: vāciete, ebrejs ar diviem dēliem, pats mājas saimnieks bija polis. Arī maniem vecākiem, lai gan dzimuši Liepājā, ir poļu un baltkrievu saknes. Mājās mēs pamatā runājām poliski un krieviski.» Kad vajadzējis sākt skolas gaitas, sākumā gājis grūti, jo latviešu valodas gramatika nedevusies rokā. Tās garumzīmes - vai izmisumā dzinušas! Taču palēnām jau ielauzījusies. Pēc četriem gadiem sākās juku laiki - vispirms ienāca krievu armija, tad to nomainīja vācu un tad atkal krievu. Tas iespaidoja arī skolas gaitas: viendien mācības notika, citudien - ne. Karš, lai gan pasaudzējis vecākus, brālīti gan ne - viņš 17 gadu vecumā nomiris no difterijas, jo tolaik nebija pieejams penicilīns. Taču vienu ņēma, otru deva - 1945. gadā piedzimusi mazā māsa, kas ļāvis kaut nedaudz vieglāk pārciest dēla un brāļa zaudējumu.

Kara beigas nākušas kā liels atvieglojums. Vācieši gan visekstrēmāk vērsās pret ebrejiem (izveduši un nošāvuši arī kaimiņu ebreju ģimeni), bet arī poļi viņiem bija zemāka kasta. Bija pat paredzēts, ka poļiem būs jānēsā burts P uz muguras. Arī pamatskolas diplomu viņa 1944. gadā saņēmusi tādu, kas nedeva iespējas mācīties tālāk - arī tikai savas tautības dēļ, jo sekmes viņai bijušas labas. Vāciešu sakaušana atvērusi durvis uz izglītību. 1945. gadā tika nodibināta Liepājas Pedagoģiskā skola (pastāvēja piecus gadus). Tēvs mudinājis tur stāties, un uz meitas teikto, ka labāk gribētu kļūt par ārsti, atteicis - tas jau būtībā esot viens un tas pats, ar cilvēkiem vien jāstrādā. Tā arī izdarījusi. Tie bijuši ļoti skaisti četri gadi, kas pavadīti šajā skolā (viņa piebilst, ka labprāt sazinātos ar kādu skolas biedru, ja kāds lasot šo rakstu - lai atsaucoties). Kādi tur bija pedagogi! Īstas personības. Ar laiku gan viņus krietni izretināja čekisti. Arī mācību programma bija daudzpusīga - mācītas pat balles dejas. Pēc skolas beigšanas nostrādājusi neilgu laiku Durbes vidusskolā. Kad uz pedagoģiskās skolas bāzes izveidoja Liepājas Pedagoģisko institūtu (tagad Liepājas universitāte), turpinājusi mācības tajā. Pēc tam jau ceļš aizvedis uz dažādām skolām - gan krievu, gan latviešu, jo brīvi runājusi abās valodās. Nācies strādāt arī par skolu inspektori, lai gan tobrīd šajā jomā bijusi pavisam maza pieredze, bet tik liels bijis kadru trūkums, ka tas netika uzskatīts par šķērsli. Laikam jau viņai tiešām ir organizatora un vadoša darbinieka dotības, tāpēc arī tad, kad pārcēlusies kopā ar vīru uz Rīgu, strādājusi galvaspilsētā ne tikai par skolotāju, bet arī mācību pārzini un direktora vietnieci ārpusklases darbā, kā arī par pirmsskolas inspektori. Tagad, atceroties garajos gados piedzīvoto, jāatzīst, ka daudz prieka un gandarījuma piedzīvots. Ar jauniem ļaudīm kopā esot, arī pati jaunāka jūtoties. «Nav nekas skaistāks, ja izvēlēta profesija, ko tu mīli,» uzsver Leokādijas kundze.

Lai gan beigusi darba gaitas, rokas klēpī neturot - joprojām dzīvi interesējoties par visu, vasarās dzīvojot vasarnīcā Saulkrastos, kur kopj puķes un visu to, kas izaug dārzā. Kādi tomāti viņai izaugot! Lai palūkojot viņas telefonā, kur tie sabildēti. Daļa ražas salikta arī burciņās, iedošot nogaršot! Ir jau reizēm mazliet vientuļi, jo kopš vīra un dēla nāves dzīvoklī mītot viena. Taču viņai ir gan mazbērni, gan mazmazbērni. Un kur tad vēl māsa, ar kuru ir ļoti siltas attiecības. Kas to būtu domājis, jo viņām ir 15 gadu starpība, un sākumā viņa tik ļoti bijusi griezsirdīga uz to, ka mammas uzmanība tiek mazajai māsai. «Svarīgi ir nenolaist degunu, atrast, par ko priecāties. Turēt sevi formā un būt noderīgam, lai cik arī gadu būtu!» atvadoties teic Leokādijas kundze.