Anna Novika ir 92 gadus veca Rugāju novada Lazdukalna Skujenieku iedzīvotāja. Vecumdienas viņa vada savas meitas Zigrīdas aprūpē. Iepriekš kādu laiku bija dzīvojusi pie otras meitas Birutas Gaigalavā. Var teikt, ka meitas savā starpā konkurē, kura ņems pie sevis mammu. Pati Anna smej, ka viņa ir vērtīga, viņai, lūk, ir pensija.
Taču patiesībā vecmāmuļa ir ļoti mīlēta. To varēja manīt šovasar svētītajā Annas vārdadienā, kad kopā saskrēja radi un kaimiņi ar puķēm, ar kliņģeriem, lai sabučotu gaviļnieci un vēlētu viņai veselību. Anna pati jau arī bija ciemiņus gaidījusi. Par spīti tam, ka nesen pārciests neliels insults, ka ir problēmas ar staigāšanu un dienas tiek pavadītas gultā vien vai uz gultas malas, Anna ada. Viņa sarūpē savus rokdarbus dāvināšanai. Apdāvina mazmazbērnus un kaimiņus. Vēl viņai patīk parunāties, padziedāt kopā. Anna zina simtiem dziesmu - gan senas, gan no Raimonda Paula repertuāra. Dzied ar visiem vārdiem, kā pienākas. Un vēl viņai tuvumā vienmēr ir Bībele. Anna ir Latgales cilvēks, pārliecināta katoliete. Ar dievpalīgu viņa ir izkūlusies cauri visām dzīves grūtībām un pārbaudījumiem. Agri nomira Annas vīrs, mūžībā pavadīts arī viens no viņas trim bērniem. Pati visu mūžu tika smagi strādājusi. Bijusi slaucēja. Viņas darbs tika novērtēts, jo ne jau velti Anna ir Darba Sarkanā Karoga ordeņa kavaliere. Pati Neatkarīgajai stāsta, ka spekulanti ir centušies viņu pierunāt pārdot ordeni par samērā sālītu cenu, bet viņa nav piekritusi. «Mans ir mans,» nosaka Anna. Svētkos viņa savu padomijas laiku ordeni mēdz piespraust pie krūts, lai padižotos. Par padomju varu gan viņai ir maz laba ko sacīt, bet tie ir laiki no viņas jaunības un spēka gadiem, tāpēc tiem laikiem ir svars un nozīme biogrāfijā. Mazmeita Kristīne Smagare no Gulbenes Neatkarīgajai stāsta, ka Annu dzimta dēvē par babu. Vārds ir skarbs, bet izrunāts tiekot tik mīļi un saldi, ka nekā jaukāka nav pasaulē. Vecmāmiņa Anna esot bijusi stingra, bet vecvecmāmiņa pavisam maiga. Annai ir septiņi mazbērni un 12 mazmazbērni. Kristīne regulāri paņem savus trīs pirmsskolas vecuma puikas - Ēriku, Timuru un Dāvidu - mašīnā, pati sēžas pie stūres, un brauc visi ciemos pie babas. «Viņai vajag sajust sirsnību, parunāties. Tad ir prieks dzīvot un nepadoties slimībām. Mūsu attiecības ir tādas klusas. Mīļums izpaužas, arī pavelkot citam citu uz zoba. Baba ir humora pilna,» saka Kristīne, kura ir Annas vecākā mazmeita. Annas brālis Jāzeps Odumiņš stāsta, ka viņu dzimtā puse ir Vecstružāni. Ģimenē pavisam esot bijuši pieci bērni. Nu palikuši vairs divi vien. Jāzeps saka - ja savā laikā nebūtu bijis māsas rūpju un pašuzupurēšanās, ejot strādāt smagu darbu, viņš nebūtu varējis īstenot sapni par studijām augstskolā. «Man ir labākā māsa pasaulē,» saka Jāzeps.
