Šogad maijā bijušais Zemessardzes speciālo uzdevumu vienības (SUV) komandieris, atvaļinātais pulkvežleitnants Vilis Skuja saņēma Viestura ordeni. Lai cik pieticīgi viņš pats vērtē savus nopelnus mūslaiku Latvijas bruņoto spēku tapšanā, apbalvojumu V. Skuja bija pelnījis jau sen. Taču visiem šķita, lai nu kurš, bet Vilis valsts augsto apbalvojumu jau sen ir saņēmis. Nevar būt, ka nav!
Nejaušība uz ceturtdaļgadsimtu
1992. gadā V. Skuja izveidoja pirmo speciālo uzdevumu vienību, tolaik - Zemessardzes štāba speciālo uzdevumu vienību. 1997. gadā to pārdēvēja par Zemessardzes vienību Vanags. «Kad SUV dibināja, es biju jau vecs vecis, ap piecdesmit,» viņš smejas. «Bet nebija jau vēl pulveris slapjš, nebija problēmu ne skriet, ne šaut.» Militārā pieredze V. Skujam bija - kopš agras jaunības viņš bija saistīts ar militāro jomu. Pabeidzis speciālā karaspēka skolu ar diversijas novirzienu Ukrainā, apguvis visu, kas īpašo uzdevumu vienību karavīram ir jāzina un jāprot. Neko daudz joprojām nestāsta, kur karojis, kur bijis, ko darījis. Un, ja stāsta, tad ar humoru. Savu sirdsapziņas ēdu, ja tāda ir, savus pārdzīvojumus citiem neuzkrauj. «Ar armiju esmu nejauši sapinies. Man nebija tāds sapnis kopš bērnības, bet 25 gadus esmu atdevis tiem pagoniem, velna milti, redz, kā sanāk,» noteic atvaļinātais pulkvežleitnants.
Viss - no nulles
Acīmredzot V. Skujas militārā pieredze tomēr bija zināma, ja 1992. gadā toreizējais Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un Zemessardzes štāba priekšnieks Ģirts Valdis Kristovskis viņam piedāvāja veidot īpašu militāru vienību. «Neteiksim, ka man bija vajadzīgs SUV. Latvijai tas vajadzīgs. Kad veidojās zemessardze, es, protams, uzreiz pieteicos vietējā zemessardzē. Uzņēmos mācīt zemessargus militārās gudrībās. Kad Gorbunovs man prasīja, vai Latvijai vajag SUV, es teicu, ka katrai valstij vajag un ne vienu vien. Viņš prasa, vai es būtu ar mieru dibināt tādu? Biju skeptisks. Pēc divām nedēļām zvana atkal. Vai padomāji?» V. Skuja atceras.
Viņš piekrita un iztēsa profesionāli sagatavotus karavīrus. V. Skujas padotībā bija arī Latvijas Bankas apsardze, arī tā bija jāapmāca. «Smejos, ka pirmo Latvijas armiju veidoja bijušie cara virsnieki, bet mūsu Latvijas armiju - bijušie padomju virsnieki. Citu nebija. Ko varēja uztaisīt cilvēki bez pieredzes? Kolhozu?» saka V. Skuja. Sākotnēji SUV bija 150 štata vietas. V. Skuja izvēlējās puišus, kuri bija dienējuši Afganistānā, Kalnu Karabahā. Kuri kaut ko jēdz, kā pats saka. Pirmajos gados bija grūti, instruktoru nebija, visu darīja komandieris viens. No visa, ko bija mācījies un apguvis pats, V. Skuja izlases veidā mācīja citiem. Kad pāris gados viņš apmācīja instruktorus, kļuva vieglāk. «Tad policija tikai veidojās, bet te bija Mežonīgie Rietumi miniatūrā. Mēs līdz 1996. gadam ķērām arī bandītus. Tas izsit no mācību procesa, no grafika. Tikai 1996. gadā tikām vaļā no reketieru ķeršanas,» stāsta V. Skuja. Vienībā kuru katru neuzņēma, atlaides netika dotas, un purpura berete, kādu nēsāja Vanaga karavīri bija kvalitātes zīme. Arī prestižs, ko tur slēpt.
Pavisam īsi rakstot, vienības galvenie uzdevumi bija nodrošināt kaujas gatavību, piedalīties apmācībās, attīstīt speciālo uzdevumu vienības karavīriem nepieciešamās fiziskās un morālās īpašības. Vienības Vanags zemessargi piedalījās arī sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, sevišķi svarīgu personu (Romas pāvesta, Dānijas karalienes, Zviedrijas karaļa u.c.) apsardzes, valsts robežapsardzības un ekonomisko interešu aizsardzības pasākumos Latvijā, kā arī iznīcināja sprādzienbīstamos priekšmetus.
Ministri brauc uz zirņu balli
Par apbalvojumu V. Skuja ir pieticīgs: «Esmu pārsteigts, ka man piešķīra ordeni par sevišķiem nopelniem valsts labā. Nu nejūtos, ka es būtu sevišķi kaut ko pelnījis. Es neamzierējos.» Bet patīkami taču? «Teikšu tā: apbalvojums man nozīmē, ka cilvēki no malas ir atzinuši, ko es darīju un acīmredzot pareizi darīju. Tas ir patīkami.»
Dienesta laikā viņš sevi nevērtēja augstāk par saviem karavīriem, bet, ja kāds bija pelnījis, tad sodīja bez žēlastības. Karjeras dēļ nav gājis pāri līķiem. Tagad saka: «Apkārt vienīgi brīnišķīgi čaļi bijuši. Sliktie pie manis neturas. Vēl šodien varu uz jebkuru no viņiem paļauties un arī viņi uz mani, es ceru.» Tāpēc viņa vienības karavīri katru gadu brauc pie sava komandiera un pēc Ziemassvētku kauju atceres Ložmetējkalnā ik gadu armijas vīri un sievas ierodas pie Viļa. Neviens viņiem neliek to darīt, tā ir nerakstīta tradīcija - zirņu balle. «Pelēkie zirņi ar speķīti, nu kaut kas cits ar'. Uzdziedam, nenopietni parunājam un nopietni arī,» noteic V. Skuja. Pie viņa ir bijuši gandrīz visi aizsardzības ministri. Viņš nav lepns, karjeras dēļ nav gājis pāri līķiem, ar savām bēdām citiem neuzbāžas. Toties viņam sirdi izkrata daudzi.
Virsnieks nevar būt soldafons
V. Skujam nebija jālauza galva, ko darīs pēc dienesta. Visu mūžu viņš ir sportojis un joprojām mēdz izlaist līkumu ar motociklu. Viņš dzied un lieliski spēlē akordeonu. Nopelnījis trīs sporta meistarus - boksā, izpletņlēkšanā un motosportā. 16 gadus bijis Latvijas izlasē enduro. Motocikli ir dēlam, mazdēliem un pašam. Draugi atbrauc trenēties. Einars Repše savulaik mācījies braukt pie Viļa. Kādi rezultāti? Repšes sieva braukusi labāk.
«Es neko nenožēloju. Viss, ko esmu redzējis, piedzīvojis, mani apmierina. Neesmu iedomīgs, bet esmu ar sevi apmierināts. Ko esmu gribējis, esmu sasniedzis. Nekad neesmu gribējis kaut ko nereālu. Esmu bijis uz ūdens, zem ūdens, uz zemes, zem zemes, gaisā. Visu pamēģināju. Nevajagot nožēlot to, kas izdarīts, bet to, kas nav izdarīts. Man tagad ir miers, labsajūta. Optimists es esmu, dzīvoju nost,» par sevi saka V. Skuja. «Mana pārliecība ir - īstam virsniekam nepietiek ar pagoniem, viņam ir jāmāk vēl kaut kas. Nevar būt prasts soldafons. Manās acīs tas nav pilnvērtīgs virsnieks. Virsniekam jāmāk daudz vairāk,» V. Skujam ir savs goda kodekss. Viņš to turpina ievērot.