VAKARA ZIŅAS: Čigānzēns Čīča par Dievu, zīlēšanu un sieviešu domāšanu

«Es ticu Dievam un ticu, ja tev ir lemts tas ceļš, tad pa to tu arī iesi,» saka dziedātājs Dzintars Čīča, kurš pēc pusotra gada prombūtnes Lielbritānijā atgriezies Latvijā un atkal gatavojas koncertiem. No Anglijas Dzintars pārbraucis pavisam pieaudzis – tur viņš pirmoreiz dzīvē sapratis, ko nozīmē darbs, saticis mīlestību, iesaistījies čigānu draudzē un tagad atzīst, ka lēmums aizbraukt bijis viens no grūtākajiem viņa dzīvē. To viņš šonedēļ, viesojoties «Rīgas TV24» sarunu raidījumā «Rampas ugunis», atklāja Andrim Kivičam.

1. Nākotnes zīlēšana

– Vai tev maziņam čigāniete nepaņēma rociņu un neizzīlēja, ka būsi slavens dziedātājs?

– Man nekad nav zīlējuši, un es arī negrasos doties pie zīlnieces, jo es zīlniecēm neticu un uzskatu, ka no zīlēšanas nav nekāda labuma. Zīlēt, tas ir slikti – cilvēks nevar paredzēt, to var tikai Dievs! Es esmu dzirdējis, ka cilvēki saka – viņi zina, kas būs, bet viņi neko nevar zināt bez Dieva! Tā ka es iesaku ticēt Dievam, ne zīlniekiem!

2. Liktenis

– Kā tu domā – dzīvē viss ir nolikts vai tev ir izvēles iespējas?

– Mēs nekad nevaram zināt, kas sekos, kas būs. Varam iet uz augšu, varam uz leju, varam mierīgi dzīvot vienā līnijā. Es tiešām ticu Dievam un ticu, lai kurp ceļi vestu, ja tev ir lemts tas ceļš, tad pa to arī iesi. Un lai kurp arī vestu mani ceļi, es zinu, ka pa tiem arī iešu.

3. Popularitāte

– Kā tas ir – kļūt slavenam desmit gadu vecumā?

– Vispār man bērnība pagāja ļoti ātri. Viss, un cauri. Ko es atceros? Skola, sporta laukums, bumba un draugi. Atceros arī, kā sāku dziedāt, dziedāju čigānu teātrītī Sabilē, vēlāk skolā, kultūras namā, tad man piedāvāja piedalīties Paula konkursā Jaunās zvaigznes, kur uzvarēju, pēc tam bija bērnu Eirovīzija, tad jau koncerti, pirmais disks, pirmais menedžeris, konkursi. Vispār jau es neko nesapratu – man iedeva mikrofonu, un es gāju un dziedāju. Pats biju šokā, kad uzvarēju Latvijā bērnu Eirovīzijā – O! Es uzvarēju?! Atceros, kā atgriezos skolā un staigāju tāds piepūties. Bet, kad izgāju Dānijā uz Eirovīzijas skatuves, es sajutu – vau! Gribēju apgriezties un teikt – viss, nepiedalos – tur bija tiešām daudz skatītāju – gaismiņas, karogi! Bet es saņēmos, un pēc Dānijas man bija jau daudz vieglāk. Vispār no sākuma bija forši, ka cilvēki nāk klāt, prasa autogrāfu, grib fotografēties, bet pēc tam pamazām tas kļuva traucējoši – visi skatās, čukstas...

4. Šlāgeris

– Kāpēc izvēlējies šlāgeri, nevis ko atbilstošāku savam vecumam, piemēram, popmūziku?

– Man patīk popmūziku klausīties, bet dziedāt man patīk šlāgeri. Sirdij nepavēlēsi, kā saka. Man bieži ir teikuši – nu tu esi jauns, uzdziedi kaut ko citu! Jā, es varu uzdziedāt. Tieši tā – uzdziedāt! Bet dziedāt man patīk estrādes mūziku. Kā jau teicu – sirdij nepavēlēsi.

5. Cīņas bez noteikumiem

– Daži spēlē volejbolu, daži futbolu, tu esi izvēlējies cīņas bez noteikumiem. Kas tev patīk šajā sportā?

– Es kā jau jebkurš vīrietis gribu, lai ir kaut kādi pamati, lai var aizsargāties. Visādi taču var gadīties – tev var kāds huligāns piekasīties vai tavu draudzeni aizskart, vajag kaut ko aizsardzībai, lai vajadzības gadījumā varētu aizstāvēt sevi, ģimeni. Pagaidām gan man nav bijusi nepieciešamība izmantot to dzīvē, un ceru, ka arī nebūs.

Vispār sports ir mana izklaide. Man patīk visa tā atmosfēra – gan pareiza ēšana, gan treniņi. Man patīk veselīgs dzīvesveids, to es cenšos uzturēt, ar alkoholu esmu uz jūs.

6. Izvēle

– Ja tu ietu ar meiteni pa ielu, pienāktu trīs puiši un teiktu – atdod naudu! Ko tu darītu?

– Viņi ir trīs, ja? Nu es atdotu naudu. Bet... atkarībā, cik naudas! Es gan daudz naudas sev līdzi neņemu. Ja jau kādi pāris eiro, es atdotu, jo veselība ir pirmajā vietā. Nauda nāk un iet, bet dzīve ir tikai viena, un tie, kas nāk kaut ko laupīt un ņemt, tie jau var iet līdz galam. Drošība, pirmām kārtām jau draudzenes, ir pirmajā vietā. Tad es to naudu labāk pats viņiem atdodu. Kaut gan es nezinu, kas būtu, ja es tādu situāciju piedzīvotu.

7. Grūtības

– Kā tev šķiet, kas ir grūtāk – noturēt sitienu vai vārdu?

– Es domāju, abi ir līdzvērtīgi – vajag turēt gan vārdu, gan sitienu. Tas būtu labākais variants.

8. Sievietes

– Vai tu saproti sievietes?

– Sievietes? Es zinu tikai vienu – ja tu domā tā, tad tev jādomā kaut kas pilnīgi cits, par 360 grādiem pretēji – tāda ir sieviešu domāšana. Bet lai meitenes neapvainojas, īstenībā jau tas ir kā kurai – vienkārši vīriešu un sieviešu viedokļi var dažreiz nesakrist.

9. Nauda

– Kas ir jēdzīgākais, ko var nopirkt par naudu?

– Nu kā kuram cilvēkam.

– Nu ja tev iedod 1000 eiro.

– 1000 eiro? Man pirmais prātā nāk drēbes. Es ietu pa veikaliem un tad jau redzētu, kas nāktu prātā.. Abonementu noteikti samaksātu uz sporta zāli.

10. Darbs

– Tu esi teicis, ka aizvadītais pusotrs gads tev bija pilns pārdzīvojumu. Kas notika?

– Biju aizbraucis uz ārzemēm, un pirmo reizi bija jādara tas, ko es nebiju darījis, – bija reāli jāstrādā. Tā bija cīņa ar sevi, ko es izturēju. Es strādāju palīgdarbus veikalā un, manuprāt, veiksmīgi tiku galā.

11. Grūtie lēmumi

– Kas ir pats grūtākais, ko esi darījis savā dzīvē?

– Man liekas, grūtākais bija pieņemt lēmumu, kad bija jāizlemj – braukt vai nebraukt uz ārzemēm strādāt. Tas bija ļoti grūti.

12. Dzīves jēga

– Kam, tavuprāt, ir vērtība un jēga dzīvē?

– Pats galvenais, es uzskatu, ir Dievs. Tikai pēc tam seko mamma, tētis, sieva, ģimene. Galvenais ir Dievs. Jebkurš cilvēks pasaulē var tevi pamest – cik mātes nav pametušas dēlus, tēvi dēlus? Bet Dievs tevi nekad nepametīs! Viņš ir ceļš uz mūžīgu dzīvošanu.

13. Precības

– Dzirdēts, ka tu gatavojies kāzām?

– Jā, es gatavojos precēties. Esmu to apdomājis ļoti nopietni un pieņēmis lēmumu, un es vēlos, lai Dievs svētītu mūsu laulību.