Ilze Jansone. Vecgada vakara ekrāna pavēlniece

Par Vecgada vakara notikumu nākamajās dienās apspriestāko tematu parasti kļūst valsts augstāko amatpersonu uzrunas, svētku salūta krāšņums un TV ekrānos gadumijā redzamās izklaidējošās programmas. To veidošana un producēšana nudien ir, kā tagad tik moderni teikt, liels izaicinājums.

Maestro dotais solījums

Latvijas Televīzija (LTV) sadarbībā ar Latvijas Radio 31. decembra vakarā, uzreiz pēc Panorāmas un līdz pat valsts augstāko amatpersonu svētku uzrunām, rādīs Vecgada koncertu Laimīgu jauno gadu! «Tas tiešām būs koncerts, nevis šovs,» apstiprina tā producente Ilze Jansone. Koncerta idejas un arī uzstādījuma autors ir komponists Raimonds Pauls. «Maestro vēlējās koncertu ar bigbendu, lai ir skaisti un grezni, lai ir muzikāli kvalitatīvi un piedalās valstī labākie izpildītāji. Mēs teicām – OK! Centāmies viņam vasarā doto vārdu noturēt, cik vien tas iespējams. Programma tā arī veidojās: sabalansējām Maestro un Latvijas Radio bigbenda iespējas un vēlmes ar LTV iespējām un vēlmēm. Tā nu mums ir programma, kuras pamatā ir bigbends un Maestro kā soloizpildītājs, vēl ir arī zviedru trompetists Larss Lase Lindgrens – viens no retajiem, kuram savus gabalus ir ļāvusi aranžēt ABBA. Un ir valstī labākie solisti – Intars Busulis, Daumants Kalniņš, Dons, Linda Leen, Viktors Lapčenoks duetā ar Agnesi Rakovsku, Framest un citi,» koncertā redzamo ieskicē Ilze. «Rakstījām divas dienas. Visnogurdinošākais šādos pasākumos ir dabūt visus šos cilvēkus kopā, taču visi bija ļoti atsaucīgi, bez čīkstēšanas un pīkstēšanas. Ieraksta process būtībā bija diezgan mežonīgs un ātrs gan bigbendam, gan solistiem, gan televīzijai, taču, pateicoties visu augstajai profesionalitātei un augstajai atbildības izjūtai, es domāju, ka tas tiešām būs ļoti labs un kvalitatīvs.» Kāpēc šis atbildīgais darbiņš tika uzticēts tieši viņai? «Pieļauju, pēc kādiem iepriekšējiem darbiem, ko esmu radījusi vai taisījusi LTV pēdējo gadu laikā, manai vadītājai Ivetai Lepeško likās loģiski, ka šāda tipa projektu producēšu tieši es.»

No okartēm līdz eņģeļiem

Pēc pamatskolas un Ziemeļvalstu ģimnāzijas pabeigšanas («Mocījos ar trim valodām – angļu, vācu un zviedru,» smejas producente) TV gudrībās skoloties viņa devās uz slaveno Konkordijas universitāti Igaunijā. «Esmu mediju bakalaurs, mana pamatspecialitāte ir sabiedriskās attiecības, bet otra – elektroniskie mediji,» stāsta Ilze. «Mēs tur filmējām un montējām, bija pat studija, kurā varējām taisīt savus raidījumus, ko arī izmantojām. Turklāt mēs taisījām arī reālus raidījumus, no kuriem labākos pēc tam pārraidīja Kanal 2, kas mums kā studentiem bija ļoti forši, jo – ļoti motivējoši. Ir pavisam cita sajūta, vai taisi raidījumu tikai pasniedzējam, kas to noskatīsies un ieliks atzīmi, vai tavu darbu tiešām reāli kaut kur arī parādīs. Universitātē bija ļoti laba attieksme – pasniedzēji prata iestāstīt, ka mēs visi būsim sabiedrisko attiecību līderi konkrētajā reģionā, visus uzskatīja par veiksminiekiem. Pašapziņas veidošanai tas ir stimulējoši,» Tallinā pavadītos gadus atceras producente.

Plašākai auditorijai zināmākais Ilzes Jansones producētais projekts laikam gan ir pērn panākumus guvušais Eirovīzijas nacionālās atlases aizvietotājs Supernova, taču pati pirmā viņas saistība ar šoviem bija tālajā 2001. gada nogalē, kā TV5 realitātes šova Barbarossa režisora asistentei. Pēc tam bija pāris TV3 šovi un darbs MTV Latvija, bet tam piecu gadu garumā sekoja darbība LNT kā dažādu projektu izpildproducentei vai producentei. CV ir garumgarš, sākot no Latvijas Zelta talantiem un O!Kartes akadēmijām, līdz pat tādiem šoviem kā Latvijas princese un Sapņu līgavainis un akcijām Labestības diena un Eņģeļi pār Latviju. «Jau tolaik visi šie projekti bija tādi kā neiespējamie, kurus tomēr izdomājām, kā realizēt,» atminas Ilze.

LTV viņa sākusi strādāt kā satura ražošanas direktore, tikai vēlāk kļūstot par projektu vadītāju. Lielākā veiksme bija Supernova – gan koncepts, gan tā realizācija. «Jā, tā bija veiksme, taču nebija tā, ka Ilze Jansone atnāca, iznāca un pateica – būs tā un nekā citādāk! Paldies LTV par drosmi pieņemt lēmumu mainīt [Eirovīzijas atlases formātu], tādējādi būtībā noslaukot visu, kas līdz tam ir bijis. Tas bija mežonīgs komandas darbs, kur katram vajadzēja būt motivētam savā jomā demonstrēt izcilību, lai tas viss strādātu. Mēs [Supernovu] ņēmām ļoti nopietni, jo būtībā bijām tie, kas atver durvis kādam uz lielo Eirovīziju un viņš brauc pārstāvēt valsti. Valsti! Un mūsu uzdevums bija atrast tādu, par ko valstij un arī mums pēc tam nebūtu jākaunas. Tādu cilvēku, kurš var izdarīt un arī izdarīs, un kurš pēc tam sev doto iespēju nepalaidīs vējā.» Šobrīd redzams, ka ar Aminatu trāpīts desmitniekā, bet kā būs 2016. gadā – rādīs laiks.»

Atslodze ar zirgiem

Interesanti, ka Ilze ir, kā pati saka, «meitene no kolhoza» – viņa ir no Bauskai 12 kilometrus attālās Uzvaras. «Es esmu no laukiem. Mans tēvs bija kolhoza Uzvara priekšsēdētājs, bet mamma Uzvarā bija skolas direktore – tā bija viena no labākajām lauku skolām, kas katru gadu saņēma dažādus apbalvojumus. Starp citu, viņa par to bija diezgan pikta, jo pirmā vieta saņēma ceļojošo karogu, bet trešā dabūja ekskursiju,» smejas producente. Līdztekus televīzijai viņa strādā arī Latvijas Jātnieku federācijas preses dienestā, arī ietilpst Latvijā vadošā konkūra sportista Kristapa Neretnieka komandā kā viens no jātniekiem un palīgiem.

«Kad mazā Ilzīte mācījās otrajā vai trešajā klasē, sākām ar kaimiņiem iet pie zirdziņiem uz aploku – barojām, nesām maizīti,» jokojot savu atmiņu stāstu sāk Ilze. «Zirgi ir majestātiski dzīvnieki, viņi ļoti pievelk. Aizvien tuvāk gājām treniņu laukumiem, un reiz mūs kāda meitene uzsēdināja [zirga mugurā] pavizināt. Zirdziņi gan vienkārši tikai soļoja pa laukumu, bet es aizvien to atceros, tas bija maģiski!» Vasaras aizritēja Uzvarā, pie jāšanas tikts aizvien biežāk. Vienubrīd viņai bijuši pat trīs personīgie zirgi, taču, braucot skoloties uz Tallinu, tos nācies pārdot – līdzi taču neņemsi... «Pēc vairākiem gadiem Rīgā uzmeklēju savu pirmo treneri, kurš tobrīd bija Latvijas Nr.1 konkūrā – Andri Vārnu. Mēs ar vēl vienu meiteni aizbraucām ciemos uz Mārupi un tā sākām braukāt – vienubrīd es ar jāšanu nodarbojos ļoti intensīvi.» Protams, darbs ņēma savu tiesu, turklāt Ilze iepazinusies ar Kristapu. «Šobrīd visas manas zirgu darīšanas lielākoties ir pārcēlušās uz Limbažiem (sportists ir no šīs pilsētas – aut.), bet tas ir vasarā – vajag izbraukāt arī uz sacensībām Kristapam palīgā. Starp šova Mana dziesma ierakstiem es divreiz biju Polijā, kas bija noderīgi, lai izsistos ārā no televīzijas cepiena. Kādi ir jātnieka palīga darba pienākumi? Zirgiem septiņos ir jāēd, tātad līdz tam jāpamostas, jāizkrīt no gultas, jāapģērbjas un jātiek līdz stallim. Pēc tam pārējie darbiņi: kamēr zirdziņi ēd, sabintē viņiem kājas, iztīri būdas, sakopj to bardaku, ko viņi pa nakti sataisījuši. Ja kāds pa nakti ir pagulējis savā kakā, ved mazgāt – sacensībās zirdziņš nedrīkst startēt netīrs. Sacensību maršruta laikā filmē, lai sportists pēc tam varētu analizēt savas kļūdas. Pēc tam zirdziņu atseglo, nomazgā, sapin krēpes, tīri inventāru. Tas ir diezgan smags darbiņš – gan fiziski, gan emocionāli,» ar prieku stāsta Ilze.

«Kam man tas viss?» uz Neatkarīgās jautājumu pārvaicā producente. «Redzi, ja citi brauc relaksēties uz Indiju, es braucu uz sacensībām palīgā Neretniekam – tā ir mana metode, lai atslēgtos no darba. Kad ieej sacensību teritorijā – viss, esi aizmirsis, ka esi producents, menedžeris, sabiedrisko attiecību vadītājs vai sociālo tīklu eksperts. Tās emocijas, ko es gūstu tur, sacensībās, dod nenormāli daudz, tās ir emocijas, kuras nevar izstāstīt, kuras nevar aprakstīt.».