VAKARA ZIŅAS: Aminata: Ja nebūtu Dona, es nezinu, vai man izdotos

Mazs cinītis gāž lielu vezumu – šo teicienu noteikti var attiecināt uz jauno pašmāju dziedātāju Aminatu Savadogo (22), kura tikko atgriezusies no Eirovīzijas, kur izcīnīja sesto vietu finālā, godam pārstāvot Latvijas valsti. Ārēji trausla, mazliet kautrīga meitene ar ļoti sirsnīgu smaidu un pozitīvu attieksmi pret dzīvi – tā varētu raksturot Aminatu, ar kuru tiekamies jau nākamajā dienā pēc tam, kad viņa ir atgriezusies mājās no Vīnes Austrijā, kur norisinājās Eirovīzijas dziesmu konkurss. Par to, kā viņa jutās Austrijā, kā uzvarēja satraukumu un par viņas dzīvi šajā sarunā.

– Tu tikko esi atgriezusies no Eirovīzijas, ko no šī konkursa ieguvi tu pati?

– Pirmkārt, tas mani iedvesmoja strādāt un cīnīties par saviem sapņiem, darīt to, kas man patīk. Eirovīzijas fināls bija arī mana pirmā pieredze, kad uzstājos tik lielas publikas priekšā. Apbrīnas vērta bija Eirovīzijas tehniskā komanda – organizācija bija ļoti augstā līmenī, viss bija izskaitīts un izplānots līdz pēdējai sekundei, bija atsevišķas skaņu un video telpas, kas nodrošināja dalībniekiem tehnisko palīdzību. Katram priekšnesumam tika pieregulēta skaņa, gaismas, pilnīgi viss, kas nepieciešams, lai katra mākslinieka sniegums būtu maksimāli kvalitatīvs. Tehniskā komanda patiešām cīnījās par katru no mums, savu darbu darīja no sirds.

– Tikko sacīji, ka piedalīšanās šajā dziesmu konkursā tev ir devusi stimulu cīnīties par saviem sapņiem. Vai Latvijas mūziķiem par savu vietu ir stipri jācīnās?

– Kad es nokļuvu šovā «Jaunā talantu fabrika», man ārkārtīgi paveicās ar mentoru – Donu. Viņš man stāstīja par mūzikas vidi visu, kā ir. Sākumā, kad tu pats mēģini kaut ko darīt, ir grūti, jo daudz kas nav skaidrs, pēc tam jau ir vieglāk, jo sāc saprast lietas. Bet tas, ka katram pašam par sevi ir jācīnās un neviens neko tavā vietā nedarīs, tā patiešām ir. Tomēr man šķiet, ka tā ir visās dzīves jomās, ne tikai mūzikā.

– Tagad ar pašas komponēto dziesmu tev izdevās saviļņot Eiropas publiku, bet reiz kādā intervijā sacīji, ka sākumā rakstīji savas dziesmas, bet nebiji gatava tās atskaņot plašākas publikas priekšā. Kāpēc?

– Tas bija manas nepārliecinātības dēļ. Man šķita, ka dziesmas nav pietiekoši labas, lai kādam tās rādītu, ka esmu sarakstījusi kaut kādas muļķības un ka to var izdarīt kurš katrs. Taču kaut kādā brīdī mana apziņa mainījās un es sapratu, ka nevar taču nekas būt nepareizi, jo tas, ko dziesmās rakstu, ir manas jūtas! Es tās parādu pasaulei caur savu mūziku, tad kāpēc lai kaut kas būtu nepareizi?

– Daži tev pārmet «nelatviskumu» Eirovīzijas priekšnesumā. Ko tu par to domā?

– Ko šie cilvēki saprot ar vārdu latviskums? Es esmu dzimusi Latvijā, visu mūžu šeit dzīvojusi, runāju skaidrā latviešu valodā, esmu savas zemes patriots. Kāpēc man kāds varētu pārmest nelatviskumu?

– Kad tu devies uz Eirovīziju, sacīji, ka nemaz neuztraucies. Vai pirms uzstāšanās tevi kādreiz mēdz piemeklēt lampu drudzis?

– Tad, kad to teicu par Eirovīziju, laikam vēl īsti nebiju sapratusi, kas mani gaida (smejas). Protams, ka biju uztraukusies – jākāpj uz skatuves tik lielas publikas priekšā. Taču tad, kad sāku dziedāt, bailes izzuda. Man tā ir vienmēr. Es uztraucos, man mēdz būt lampu drudzis pirms dziedāšanas, kamēr vēl tikai stāvu uz skatuves. Taču, kad sāku dziedāt, manī ir pilnīgs miers, jo dziedāšana ir mana iedvesma, tā mani atbrīvo, arī no uztraukuma.

– Vai tu šajā dziesmu konkursā sadraudzējies ar kādas citas valsts dalībnieku?

– Patiesībā Eirovīzijā visi bija ļoti draudzīgi un atvērti. Nebija jūtama savstarpējā konkurence, visi viens otru atbalstīja un priecājās par otra panākumiem. Visciešākā draudzība man izveidojās ar austriešiem, arī tagad ar viņiem uzturu kontaktus. Ļoti forši cilvēki.

– Kleitu, kurā tu kāpi uz Eirovīzijas skatuves, tev radīja tērpu dizainere Līga Banga. Kā jūs nonācāt līdz šīs kleitas idejai?

– Sākumā, kad satikāmies ar Līgu, viņa man uzskicēja savu ideju, un man tā uzreiz iepatikās. Teicu, ka viss būs kārtībā un es jutīšos labi šādā kleitā. Tā patiešām arī bija, jutos tajā gan ērti, gan skaisti, gan emocionāli labi.

– Un zem šīs kleitas kājās tu uzvilki kedas!

– Jā, tā bija gan (smejas). Kedās es jūtos visērtāk, arī ikdienā tās valkāju. Man šķita, ka tā ir vēl viena šīs kleitas priekšrocība, ka varu izskatīties kā princese, bet justies tik ļoti ērti kā ikdienā. Turklāt neviens taču to neredzēja un iespaidu arī tas nebojāja!

– Kādi ir tavi turpmākie plāni mūzikā?

– Es turpināšu rakstīt dziesmas un muzicēt. Tā ir lieta, kas mani patiešām iedvesmo, un to daru no sirds. Tas arī ir vienīgais, ko es vēlos darīt. Un, ja kādam patīk tas, ko daru, tas patiešām iedvesmo. Es nevaru nospraust sev tādu mērķi kā kļūt par labāko, jo, manuprāt, tas ir ļoti subjektīvi, gaumes ir dažādas. Es vēlētos virzīties uz priekšu, meklēt savu ceļu, rakstīt mūziku, uzstāties koncertos. Katrā ziņā nestāvēt uz vietas.

– Kā vispār sākās tavs ceļš uz mūziku?

– Dziedāju jau bērnudārzā, bet no tā laika man ir diezgan maz atmiņu. Skolā dziedāju korī un no trešās klases sāku apmeklēt mūzikas skolu, kur nomācījos deviņus gadus un spēlēju flautu. Trīspadsmit gadu vecumā sāku dziedāt. Pēc tam nokļuvu «fabrikā», tā arī viss sākās.

– Vai «fabrika» tev palīdzēja nonākt tur, kur esi tagad?

– Nenoliedzami! «Fabrika» un Dons. Ja nebūtu Dona, es nezinu, vai man izdotos. Man ļoti, ļoti paveicās, ka nokļuvu tieši pie viņa. «Fabrikai» gan es pieteicos ļoti spontāni, tas nebūt nebija plānots un pārdomāts lēmums. Izlēmu riskēt. Kad šovā uzvarēju, tas man deva neaprakstāmu stimulu darboties tālāk. Tas man pašai bija kā pierādījums – ja tu dari to, kas tev patīk, tas vienmēr izdodas.

– Ko tu ieteiktu tiem, kas gribētu izmēģināt laimi mūzikā?

– Manuprāt, ikvienam ir jācenšas dzīvē darīt to, kas viņam patīk. Nevar visu laiku baidīties no tā, ka varētu nesanākt. Ja tu nemēģināsi, nekad arī neuzzināsi – sanāks vai nesanāks.

– Tava mamma ir latviete, bet tētis nāk no Āfrikas. Vai tu sava izskata dēļ jūties vairāk pamanāma?

– Ļoti sen tam vairs nepievēršu uzmanību. Iespējams, ka dažreiz savas ādas krāsas dēļ bērnībā cietu. Man nācās pieciest apsaukāšanos, taču esmu pārliecināta, ka tas ir tāpēc, ka tie bija bērni. Bērnībā visi visus apsmej – par to, ka tu esi resns, par to, ka tu esi pārāk tievs, pārāk blonds vai pārāk tumšs. Kopš esmu pieaugusi, tam, ka mani vairāk ievērotu mana izskata dēļ, sen neesmu pievērsusi nekādu uzmanību, man arī šķiet, ka starp latviešiem ne ar ko nemaz tik ļoti neatšķiros.

– Tu esi dzimusi un augusi Rīgā? Kāda bija tava bērnība?

– Jā, esmu dzimusi un augusi Rīgā, un mana bērnība pagāja Bolderājā. Tā kā esmu vienīgais bērns ģimenē, ik pa laikam vecākiem droši vien sagādāju arī galvassāpes, jo biju liels huligāns. Mani labākie draugi vienmēr bijuši puiši, jo meiteņu rotaļas man likās garlaicīgas. Man patika viss tas, kā darīja puikas – kāpelējām pa kokiem un staigājām pa māju jumtiem, biju tāds čoms starp puikām.

– Vai tu bērnībā stāvēji pie spoguļa, rokās turot fēnu, un dziedāji?

– Bet protams (smejas)! To, ka gribu dziedāt un būšu dziedātāja, zināju jau ļoti agrā vecumā. Kad to teicu pārējiem, droši vien viņi to neuztvēra pārāk nopietni un domāja, ka tas ir tāds ikviena bērna sapnis. Bet savā dziļākajā būtībā patiešām vienmēr, kopš sevi atceros, zināju, ka būšu dziedātāja.

– Vai tava ģimene tevi atbalsta mūzikā?

– Protams! Lai gan neviens no manas ģimenes nekad nav bijis saistīts ar mūziku, viņi mani ļoti atbalsta visā, ko daru. Tas, protams, man ir ārkārtīgi svarīgi, jo bez viņiem man būtu patiešām grūti būt tur, kur tagad esmu.

– Kurš ir tavs lielākais kritiķis ģimenē?

– Vecmāmiņa (smejas)! Viņai vienmēr ir viedoklis par to, kā man vajag izskatīties un kā labāk vajadzēja darīt to vai šito. Kad es viņai jautāju, ko viņa domā par manu uzstāšanos un kurā vietā viņa liktu mani konkursā, viņa nopietni saka – «trešajā» (smejas).

– Tu jau trešajā kursā studē ekonomiku, kāpēc ne mūziku?

– Tad, kad uzsāku studijas, man šķita, ka katram cilvēkam ir vajadzīga nopietna profesija un īsts darbs. Pirms trim gadiem mūziku neizvēlējos, jo toreiz likās, ka tā ir labāk. Tagad esmu sapratusi, ka tās ir muļķības un cilvēks dzīvē tāpat nodarbosies ar to, kas ir viņa sirds aicinājums. Tomēr, tā kā esmu jau trīs gadus mācījusies un atlicis vēl tikai pēdējais, tad iesākto, protams, pabeigšu. Tajā pašā laikā zinu, ka ekonomika nav tas profesionālais lauciņš, kur redzu sevi nākotnē.

– Ar ko tu nodarbojies brīvajā laikā?

– Man ļoti patīk skriet. Tā kā pēc dabas esmu pūce, skrējieni vakaros Rīgas ielās ir tiešām iedvesmojoši. Man ļoti svarīgi ir pavadīt laiku kopā ar draugiem un lasīt grāmatas. Diemžēl pēdējā laikā tam visam nav bijis laika un prioritāte bija izgulēties, jo arī tam ne vienmēr pietika nepieciešamo stundu.

– Kas tevi iedvesmo kā sievieti un ļauj justies skaistai?

– Man ļoti patīk labs manikīrs un patīk brīži, kad varu vienkārši pastaigāt pa veikaliem un nopirkt sev tīkamas lietas. Protams, man tāpat kā visām meitenēm patīk pucēties. Tomēr visvairāk par visām citām lietām mani iedvesmo dziedāšana. Tik ļoti gribas kādu vakaru atnākt mājās, piesēsties pie klavierēm un sacerēt kādu jaunu dziesmu. Beidzamajā laikā nav sanācis. Kad spēlēju klavieres, tad vienmēr top kāds jauns skaņdarbs. Un tas ir tas, kas mani iedvesmo visvairāk par visu citu, ko šajā pasaulē zinu un pazīstu.

AMINATA SAVADOGO

Dzimusi 1993. gada 9. janvārī Rīgā

Mamma latviete, tētis – no Burkinafaso (daudznacionāla valsts Āfrikas rietumos)

Vienīgais bērns ģimenē

15 gadu vecumā piedalījusies raidījumā «Krodziņā pie Paula», 17 gadu vecumā – «Muzikālajā bankā». 21 gada vecumā uzvarēja televīzijas šovā «Jaunā talantu fabrika»