VAKARA ZIŅAS: Busulis Krievijā naidu pret latviešiem nejūt

Ja atskatāmies uz aizvadīto gadu šī reģiona muzikālajā mērogā, tad kā viens no lielākajiem veiksminiekiem kronējams Intars Busulis, kurš tika prestižā Krievzemes šova «Golos» pusfinālā. Tas nekas, ka netika finālā, ko noraudzījās vairāk nekā 2,5 miljoni (!) skatītāju – tas vienalga ir izcils mūsu dziedātāja panākums.

Aizcīnījās līdz pusfinālam

Jaungada naktī mūziķis Intars Busulis bija redzams Krievijas Pirmā kanāla šova «Golos» svētku raidījumā – tas spēj nodrošināt krietni lielāku auditoriju nekā pat Rīgas mēra Nila Ušakova svētku uzrunai.

Krievijā notiekošais šovs «Golos» ir analogs amerikāņu šovam «The Voice». Pirmajā atlases kārtā žūrijas locekļi (jeb mentori) dalībnieku neredz, bet tikai dzird. Nospiežot tā saukto atbalsta pogu, žūrijā esošā mentora krēsls pagriežas pret skatuvi, kas nozīmē, ka viņš šo dziedātāju vēlas savā komandā. Ja pagriežas vairāki žūrijas pārstāvji, konkursantam ir iespējas izvēlēties, kura komandā viņš vēlas startēt. Šajā sezonā šova «Golos» žūrija bija dziedātāji Dima Bilans un Pelageja, mūziķis Leonīds Agutins un komponists Aleksandrs Gradskis. Pirmajā kārtā par Busuli nobalsoja Pelageja un Agutins. Mūsējais priekšroku deva darboties Agutina komandā. Uzvaras laurus šovā plūca 25 gadus vecā Aleksandra Vorobjova, kuras mentors šovā bija Gradskis.

Šobrīd šovs «Golos» reitingu ziņā ir populārākais Krievzemes televīzijas šovs, kuru translē vairākās valstīs. Katru šova ierakstu noskatās vidēji ap 2,5 miljoni skatītāju, arī tehniskā ziņā šis šovs pārspēj pat daudzus Rietumu šovus. Katru priekšnesumu no dažādiem rakursiem filmē vismaz četrdesmit kameras, darbojas seši monitora operatori. Arī sociālajos tīklos šis ir viens no apspriestākajiem televīzijas projektiem, tāpēc fakts, ka uz Jaungada raidījumu tika uzaicināts arī Intars Busulis, jau vien ir atzinības vērts.

Starp 13 000 pretendentu

»VZ« ar Intaru Busuli tikās īsi pirms Ziemassvētkiem, kad mūziķim ietrāpījās neliela pauzīte stundas garumā – gada nogale nav pateicīgākais laiks sarunai ar šī aroda lielmeistariem. Kā Intars nokļuvis šovā «Golos»? «Patiesībā – tāpat vien, varētu pat teikt, ka joka pēc. Tāpat kā Eirovīzijā toreiz, par ko visi pēc tam šūmējās – tā gan vispār bija provokācija,» sev raksturīgajā atklātībā saka Busulis. «Man ir šādi tādi paziņas un draugi Sanktpēterburgā, viņi man apvaicājās, vai negribu pieteikties šovam «Golos». Apskatījos, kas tas tāds ir. Jūs bijāt redzējuši tādu šovu? Bijāt, ja? Nu labi, es gan nebiju redzējis, kaut kā nebija sanācis – mājas, bērni, darbi. Nav laika internetā sērfot un meklēt kādus jaunākos konkursus. Bet Krievijā gan zina pilnīgi visi un pilnīgi visu, kas noticis iepriekšējās trijās sezonās, zina konkursantu vārdus un uzvārdus.»

Šī konkursa galvenā balva bija līgums ar mūzikas ierakstu koncerna «Universal Music» Krievijas nodaļu, taču, šķiet, dalībniekiem tikšana pie tā nav bijis pats galvenais mērķis. Lai tiktu konkursā, iesūtīts ap 13 000 anketu, pēc tam rīkotas grūti saskaitāmas atlases kārtas, no kurām mūsu Busulis pārvarējis piecas vai sešas (viņam pat jau bija nojucis skaitlis), tiekot pusfinālā. «Astoņniekā tiku, manuprāt, tas ir normāli,» pieticīgi teica Intars. Iespējams, ka viņš varēja tikt arī finālā, taču, pēc daudzu skatītāju domām, pusfinālam bija neveiksmīgi izvēlēta dziesma, taču it īpaši – vizuālais tēls. «Tur bija stilisti, taču tika ņemtas vērā arī manas drēbes, kuras es piedāvāju – akceptē tās vai ne, tas jau no viņiem atkarīgs. Repertuāra izvēle – es iesūtu kaut kādus gabalus, un tad no tiem pieņem [Leonīds] Agutins, kurš pēc tam iet pie Jurija Oksjutas, pie viena no Krievijas Pirmā kanāla bosiem, kurš arī pieņem galējo lēmumu par to, kas šovā skanēs. Pēdējā mana dziesma, Billija Džoela «Honesty» – jā, tā bija Agutina izvēle. Es to pirms tam gan biju dzirdējis, taču iepriekš nebiju «sadraudzējies», bet beigās izrādījās, ka viss kārtībā, normāla dziesma,» par šova aizkulisēm stāstīja Busulis.

Maskavā latviešiem viss aizvien lētāks

Šova «Golos» konkurss sākās augustā, mūsu dziedātājam visu laiku nācās braukāt uz kaimiņzemi, līdz ar to viņš varēja klātienē novērtēt, kas notiek Krievijā medijos izslavētās krīzes apstākļos. «Droši vien par mani atkal slikti padomās, bet – no cilvēkiem neesmu jutis un nejūtu sliktu attieksmi pret Eiropas vai Rietumu cilvēkiem. Es, protams, nezinu, kas tur dziļi dvēselītē darās – skaidrs, ka viņi ir vienoti, tā tas vienmēr ir bijis. Bet mēs vai nu nerunājām [par sāpīgām tēmām], vai kas, taču nav nekādu problēmu ar krieviem komunicēt arī par politiku. Arī sadzīviskās ikdienas ziņā viss ir mierīgi – protams, visi saprot, ka nu ir sūdi, rubļa problēma ir pamatīga, par to viņi satraucas visvairāk. Taču mēģina lēnām aprast ar situāciju, arī pats «šefs» taču brīdināja – «privikaiķe» (pierodiet)! Nekas cits jau neatliek...,» klāstīja Busulis. «Taču cilvēki ir ideāli – vismaz tie, ar kuriem es sastapos: sirsnīgi, pretimnākoši. Arī sociālajos tīklos, kur lieku kaut kādas ziņas par savu ikdienu un gaidāmo, cilvēki no Krievijas izsakās ļoti pozitīvi. Tā izslavētā krievu dvēsele – tā tomēr pastāv, tā tas joprojām ir. Mums, latviešiem, vairāk ir tāda kā rudens dvēsele, bet viņi visam pieiet ar atvērtu sirdi.»

Kā ar cenām? «Priekš mums nekas nav dārgāks, mums viss ir palicis tieši lētāks! Nu var iet uz restorānu par puscenu: – ja agrāk steiks maksāja, piemēram, 1500 rubļu, kas agrāk bija 17 lati, tagad tas ir 13 eiro... Viņi vēl vadās pēc vecajām cenām, protams, tie, kuri nav paspējuši nomainīt ēdienkarti,» priecājās dziedātājs. «Bet vispār – man ļoti gribētos uzzināt, kā tur [Krievijā] iet, gribētos pabraukāt pa mežonīgo. Man, piemēram, ļoti patika viss, kas darījās raidījuma «1000 jūdzes» filmēšanā – jo tālāk prom no centra, jo cilvēki ir aizvien foršāki.»

Šovam ir turpinājums

Pašlaik jau izsludināts Intara Busuļa pirmais solokoncerts Krievijā – tas notiks 19. februārī, Sanktpēterburgā. «Jā, tas kļuva iespējams saistībā ar dalību šovā «Golos»,» atzina Intars. Pēc uzvaras «Jaunajā vilnī» cerētā izlaušanās uz Austrumiem gan nenotika, bet varbūt tagad? «Nu, es varbūt nemaz arī uz to neiespringu. Joprojām ir ļoti daudz darāmā tepat, Latvijā. Bet šoreiz kaut kā sakrita kārtis – bija cilvēki, kas vēlējās to uzņemties un, sadarbojoties ar mums, rīkot koncertus. Bez šī viena būs vēl divi, visi aptuveni tādās zālēs kā mūsu Kongresu nams. Protams, nav jau nekāds kultūras nams «Oktjabrskij», bet tas vienalga ir ļoti normāli. Pastāv risks, [cilvēki] ieradīsies vai neieradīsies. Plakāti pilsētā jau tagad ir izvietoti – redzēju tos Ņevskas prospektā, pilnīgi vai neērti palika. Skatīsimies, kā būs,» prātoja Intars.

Viena lieta – Krievija, otra – lietas tepat Latvijā. «Man te klājas forši, es viņdien biju šeit pat Rīgā, «haltūrā», kādā svētku eglītes pasākumā, ko jau mierīgi varētu nosaukt pat par koncertu! Uzreiz varēja just, ka cilvēki skatījušies televīziju!» Pērn koncertu bijis relatīvi maz, jo televīzija un šovs prasījuši daudz laika, taču «tas nekur nepazudīs, «Golos» taču ir kā ieguldījums nākotnē», skaidroja dziedātājs. «Kas attiecas uz vietējo publiku, kura tagad ir pārbaudīta pēc pabūšanas televizorā, jāsaka, ka viss ir super! Baigi patīkami uzstāties, publika ļoti atsaucīga. Pirms tam gan tā arī tāda bija, taču tagad ir, kā lai to pasaka... Pavisam citi apgriezieni! Pat internetā atsauksmes lielākoties bija normālas!»

Latvijā riskantākā vieta – dzimtie Talsi

Šogad Intaram paredzēti arī pieci (vismaz, bet gan jau vairāk) lielkoncerti Latvijā – pirmais no tiem kopā ar Abonementa orķestri plānots Rēzeknē, Latgales vēstniecībā «Gors». «Izskatās, Liepājā jau tagad varēs ieplānot papildkoncertu,» prātoja Busulis. «Tagad tādi laiki, ka visi tomēr grib ar kaut ko rēķināties tuvākā un tālākā nākotnē. Arī mēs. Pirms pāris gadiem tā nedarījām, un, piemēram, Rēzeknē koncertu nācās atcelt. Taču toreiz vajadzēja izbūvēt visu koncertam nepieciešamo no jauna, tagad būs forši, ka koncerti notiks telpās, tātad nav jādomā par piekares stangām un tamlīdzīgām lietām, jo tas viss jau tur uz vietas būs. Pats riskantākais koncerts ir Talsi, kas plānots kā vienīgais āra koncerts,» klāstīja Busulis. Uz »VZ« izbrīna pilno jautājumu, vai tiešām talsenieki nenāks uz sava «iezemieša» (starp citu, no šīs pilsētas ir arī Linda Leen, Jānis Stībelis, Raimonds Tiguls, Rihards Lepers, Rihards Zaļupe u.c.) koncertu kaut kādu tur štrunta laika apstākļu dēļ, Busulis tikai purināja galvu: «Lietus ir būtisks faktors. Kad pagājušoreiz bijām Talsos, tad mums nepaveicās – bija lietus. Jebkuru tas ietekmē, es arī neietu, ja lītu. Kaut gan – savulaik uz Rozenštrauhu un viņa «Zilo lakatiņu»... Sauleskalns bija pārbāzts! Vēl tagad atceros, kā ar lietussargiem pa visu lietu tauta stāvēja un klausījās, es vēl tolaik pudeles lasīju – ievācu labu «ražu». Bet viņš vienkārši stāvēja [tur skatuves] vidū ar akordeonu un mikrofonu,» atminējās dziedātājs.

Koncertu programmā būšot tā pati vecā programma ar pāris jaunām dziesmām. «Ir arī daudz dziesmu [no iepriekšējiem albumiem], kuras tik sen neesam spēlējuši, ka jau pat paši esam tās aizmirsuši.» Par situāciju ar mūziku Latvijā dziedātājs atšķirībā no daudziem saviem kolēģiem gan ir pilnībā apmierināts. «Šeit ar mūziku var darīt, ko grib! Nopietni!» sarunā ar pārsteidzošu atklāsmi nāca klajā populārais mūziķis. «Es esmu ievērojis, ka te var mierīgi eksperimentēt, un cilvēki visam ir atvērti – ir dažādas gaumes, dažādi stili. Bohēmiskāka vide, visiem mākslinieciskāks noskaņojums. Un piedāvājums ir dažnedažādākais. Arī televīzija ļauj eksperimentēt. Ir baigi forši kaut ko izdot, jo nav jādomā, kas ar to izdoto notiks tālāk – pērienu taču par to nedabūsi! Albumus pie mums būtībā izdod tikai tāpēc vien, lai varētu citiem pastāstīt, ko tu bez korporatīviem pasākumiem un ballītēm dari ikdienā. Albums pie mums ir kā ķeksītis: izdod, esi par to nenormāli priecīgs, uzdāvini to draugiem, bet tev par to nekas nebūs, jo tā nav komercija – pamatdarbiņš taču ir pavisam cits! Tas ir hobijs, kas prasa nenormāli lielu atdevi, līdz rezultāts nonāk tavās rokās. Un tad ir iemesls atkal uztaisīt kādu koncertu.» Bet vai pie mums ar mūziku var nopelnīt – šī aroda meistari taču parasti sūdzas, ka jāiet bezmaz vai grāvjus rakt? «Es vispār nesūdzos! Absolūti nemaz! Man nav nekādu problēmu ar izdzīvošanu, varbūt man šajā jomā ir paveicies: ja citi lepni saka, ka ballītēs nespēlēs, tad man ar to nav problēmu, jo – man tās patīk! Sarīkot desmit koncertus un pēc tam nezināt, ko darīt... Man ir ģimene, es nevaru atļauties neko nedarīt.»

Sieva, bērni, suns

Ja par ģimeni, tad sarunā var just, ka Busulim tā ir teju vai tabu tēma. «Ar skaitļiem nevar spēlēties. Tāpat kā ar ģimenes fotogrāfijām un lielīšanos par to, cik tev labi klājas laulības dzīvē. Par skaitļiem, cipariem, politiku un personīgo dzīvi labāk nevienam nestāstīt,» pavisam par citu jautājumu runājot, izsprūk Intaram, bet vēlāk viņš uz šīs sarunas takas nav dabūjams ne ar kādiem paņēmieniem.

Busuļu ģimenē ir daudz: sieva Inga, dēls Lenijs (12), meitas Emīlija (8) un Amelija (1,4), kā arī... suns. Vārdā Uno, piedzimis savai suņumammai vienīgais, pēc tam mamma arī drīz vien mirusi. «Nav liels, tāds vidējs – kompaktās klases,» par suni jokojot saka Intars, kurš gan tomēr nav izteikts «suņu vīrs». «Ja tev kāds rudais [kaķis] ir prātā, tad mēs viņu labprāt paņemtu.» Kamēr Intars braukā pa Krievzemi, tikmēr visas rūpes par šo plašo saimi ir uz Ingas pleciem, taču izskatās (izklausās), ka Busuļi ar to visu tiek labi galā. «Ir, protams, sarežģīti, ir...» atzīst dziedātājs. «Bērni – tas nenozīmē tikai viņu pabarošanu un apģērbšanu, vēl taču ir skolas un pulciņi. Mēs divās maiņās strādājam, shēmošana nenormālākā! Kad sieva ir viena, tad es pat nezinu, kā viņa tiek galā. Dēls palīdz, viņam taču jau 12 gadu – viņš man tāds apzinīgs čalis!»

Saprotams, ka tik muzikālam tēvam nevar būt nemuzikāli bērni. «Jā, bērni ir ļoti muzikāli. Abi vecākie iet mūzikas skolā – dēls pūšamajos, meita klavierklasē. Mēs tā baigi neko neuzspiežam, bet uz mūzikas skolu jāiet tāpēc, ka, pirmkārt, jāaizpilda laiks. Galvenais, lai viņiem pēc skolas nebūtu jādomā – tā, ko lai tagad sadara?! Un uzreiz pie «kompīša». Tagad viss ir skaidrs,» skaidro Intars. Jāpiebilst, ka Lenijs trenējas hokejā, meita iet peldēšanā, darbojas vēl arī citur. «Bērni – tas taču ir tik jauki! Dažkārt, kad pa naktīm nevari gulēt, tas, protams, «izbesī», taču pamosties, un tev visi atkal priecīgi un laimīgi skrien pretī – tas taču ir mīļi! Nav jau tā, ka tas baigi kaulus lauztu. Pēc tam taču būs labi!» Uz »VZ« provokāciju, vai «pēc tam» gadījumā nenozīmēs savu bērnu apciemošanu kaut kur tālās un svešās zemēs, Busulis aizdomājas: «Ceru, ka viņi paliks šeit pat, Latvijā. Ja viņiem būs ārzemēs kādas karjeras iespējas, tad cita lieta, tas taču būs forši, ja tas būs kaut kas augstāks par prastu naudas pelnīšanu, ja nebūs zivis jāfasē. To nu gan es negribētu, bet es ceru, ka tā nenotiks. Tam ir pamatā arī audzināšana, un mēs viņus audzinām mīlēt savu Dzimteni: lai kāds pesimisms arī nemāktu, lai kāda pelēcība arī nevaldītu cilvēkos, bet mīlēt Dzimteni.»