Šomēnes Maskavas kinoteātrī «Oktobris» pirmizrādi piedzīvoja slavenā krievu režisora Ņikitas Mihalkova jaunākais darbs «Saules dūriens». Tajā galveno vīrieša lomu spēlē Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita (28), bet viņa partnere ir jaunā krievu aktrise Viktorija Solovjova.
Pēc pirmizrādes svinībām Mārtiņš Kalita ir atpakaļ Liepājas teātrī un nospēlējis jau galveno lomu kustību izrādē «Indulis un Ārija», bet 7. novembrī pirmizrādi piedzīvos Dž. Dž. Džilindžera režijā veidotā luga «Žanna», kurā Mārtiņam arī ir loma.
Pieņemas svarā par 20 kilogramiem
– Kāda bija atmosfēra filmas «Saules dūriens» pirmizrādē Maskavā?
– Bija tāds liels skrējiens. Daudz kontaktējos ar presi pirms pirmizrādes. No rīta līdz pirmizrādei bija jāsniedz vairākas intervijas. Lielākoties interesējās, no kurienes esmu. Pirmizrādes dienu nevarēju izbaudīt, taču bija patīkami satikt kolēģus, ar kuriem strādājām kopā – gan radošo, gan tehnisko grupu. Pirmizrāde ir svētku diena, satraukums, pirmā satikšanās ar skatītāju. Maskavā filmas pirmizrāde bija svētku diena, jo divus gadus ir strādāts pie filmas un gribējās beidzot redzēt, kāds ir galarezultāts. Pirmoreiz filmu redzēju pirmizrādē.
– Režisors Mihalkovs bija ieradies ar visu ģimeni?
– Jā, bija. Mēs minimāli aprunājāmies, tāpēc, ka arī Ņikitam bija daudzas preses konferences un intervijas, un mēs satikāmies tikai pirms pašas pirmizrādes. Oficiālā daļa aizņēma ļoti daudz laika, un līdz ar to mierīgi apsēsties un izrunāties tā īsti nesanāca.
– Bija arī tādas slavenas personības kā Alla Pugačova un Maksims Galkins...
– Bija. Es nemācēšu pateikt, kas vēl bija, jo es nevienu nesatiku. Nebija laika. Tikai preses konferencē uzzināju, ka bija ieradusies Alla un citas prominences.
- 2012. gadā jūs apstiprināja lomai filmā «Saules dūriens». Kur notika filmēšana?
– Filmēšanās bija Ukrainā, Šveicē un Krievijā. Apmēram divus mēnešus bijām Šveices pilsētā Montro pie Ženēvas ezera. Tur bija ļoti skaisti. Vide ļoti sakopta. Ukrainā bijām Odesā. Skaista pilsēta, bet mums gadījās drēgns laiks, kas neļāva to izbaudīt. Žēl, ka nebija vasara, jo tad jebkura pilsēta plaukst. Krievijā bijām Maskavā un Gorohovecā. Maskava ir milzīga – ar vājprātīgu tempu, ritmu un cilvēku pūļiem.
– Vai filmēšanās bija grūta vai viegla?
– Arī Maskavā man uzdeva šo jautājumu. Es viņiem atbildēju, ka tas ir tāpat kā mātei ar bērnu – kad viņš piedzimst, maz sanāk gulēt, fiziski var nogurt, gribas izgulēties, bet tik un tā nevar teikt, ka tas ir grūti. Tas ir mīlestības darbs. Fiziski varbūt gribējās gulēt, bet tas ir patīkamais nogurums. Grūtākais laikam bija uzēst tos daudzos kilogramus un pēc tam nomest. Tas bija vajadzīgs uz filmas otro daļu. Bija jāiejūtas 1907. un 1920. gada notikumos. Beigu daļā vajadzēja uzbaroties, un tur kādi 20 kilogrami nāca klāt.
– Kā to panācāt?
– Ēdu un maz kustējos. Nevis ātrās uzkodas, bet vienkārši normālu, labu ēdienu, kas palīdz pieņemties svarā.
Bez krievu «superzvaigznēm»
– Ko jums nozīmē šī filma?
– Pašlaik man grūti pateikt, ko filma man nozīmē. Tādu lielāku nozīmi varēs sajust tikai pēc tam. Darbs teātrī turpina ritēt tāpat kā līdz šim.
– Ar ko jūs spēlējāt kopā filmā?
– Aktieri nav plaši pazīstami un slaveni, neviena «superstāra» tur nebija. Vienīgais vairāk zināmais aktieris ir Avangards Ļeontjevs.
– Kā Ņikita Mihalkovs jūs izvēlējās?
– Es nezinu, kā viņš mani izvēlējās šai lomai. Vispirms vajadzēja aizsūtīt fotogrāfijas, kā arī videomateriālus, kuros redzams, kā es runāju. Jau vēlāk mani uzaicināja uz Maskavu, uz provēm. Bija grima un kostīma proves. Vajadzēja nospēlēt trīs mazas ainiņas no filmas. Pēc nedēļas pienāca ziņa, ka esmu apstiprināts galvenajā lomā. Pārsteigums bija milzīgs. Sākotnēji pat neticēju. Varbūt Maskavā aktieriem tas ir pieņemami, bet Liepājā, mazā pilsētā, strādājot, ja tevi Mihalkovs izvēlas galvenajai lomai, tas ir prātam neaptverams fakts.
– Kāds Mihalkovs ir kā cilvēks?
– Es viņu iepazinu kā režisoru. Man ļoti patika strādāt ar Mihalkovu. Darbs pie viņa ir profesionāli sakārtots un viegls. Viņam ir sava pieeja katram aktierim. Svarīgi, ka arī viņš ir aktieris un zina šo darbu. Manuprāt, var apskatīties visas Mihalkova filmas un katrs aktieris būs savā vietā. Visa grupa bijām kā viena liela ģimene.
– Mihalkovs nav paguvis izteikt vēlmi par turpmāku sadarbību?
– Nē, neko konkrētu neesam runājuši. Šobrīd Liepājas teātrī notiek mēģinājumi Džilindžera izrādei «Žanna». Izrāde ir par mīlestību, naudu un varu. Pieaugusi sieviete, kura ir materiāli nodrošināta, kurai ir mīļotais cilvēks, kas daudz jaunāks par viņu… Bet tad atklājas, ka šis jaunais cilvēks savukārt ir iemīlējies jaunā meitenē… Pārējo redzēsiet pirmizrādē.
– Vai ir vēlme piedalīties vēl kādā filmā?
– Protams, jebkuram aktierim ir vēlme filmēties kino. Nekādu konkrētu, nojaušamu lietu gan vēl nav. Pašlaik viss notiek teātrī.
– Gūto pieredzi varat izmantot teātrī?
– Katra jauna loma ir kā pieredze, ja ir mērķis tiekties uz priekšu. Katra loma dod kaut ko jaunu. Vienalga, vai tā ir galvenā loma pie Mihalkova vai otrā plāna loma teātrī. Katra loma rosina pārdomas.
Ciemojas pie ģimenes Grobiņā
– Kā pavadāt brīvo laiku?
– Sanāk maz brīva laika, jo ir mēģinājumi. Teātris paņem savu – izrādes, pirmizrādes. Tas ir liels skrējiens. Brīvajā laikā apciemoju ģimeni Grobiņā, tas arī viss. Reizēm vienkārši atvelku elpu. Iesēžos dīvānā un skatos griestos.
– Vai zirgiem arī atliek laika? (Mārtiņa tēvam Grobiņā pieder «Jura staļļi» – D.E.)
– Sen nav bijis. Protams, man zirgi mīļi, jo esmu starp zirgiem uzaudzis. Tas, tāpat kā ģimene, no bērnības. Bet katru nedēļu pie ģimenes aizbraukt nesanāk, jo ir jāmācās un jāsaprot lomas. Visu iemācīties – tas ir mans brīvais laiks.