Pagājušajā nedēļā Latvijas Televīzijā (LTV) bija skatāma pirmizrāde dokumentālajai filmai «Rīga – Novosibirska – Latvija», kas bija kā dubultportreta raidījums par diriģentu Aināru Rubiķi un viņa sievu, tagad jau režisores statusā esošo Rēziju Kalniņu. Kā mūsējiem klājas Sibīrijā, vairāk nekā 6000 kilometrus tālajā Novosibirskā?
Bez radošā nevar
Kā zināms, par Novosibirskas Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra muzikālo vadītāju un galveno diriģentu nu jau trīs gadus strādā Ainārs Rubiķis. Arī aktrise Rēzija Kalniņa sensacionāli aizgāja no Dailes teātra un devās vīram līdzi uz tālo Sibīriju. LTV dubultportreta raidījumā (tas gan vairāk bija par Rubiķi) aktrise norāda, ka nespētu būt vīram blakus tikai kā sieva, viņai nepieciešama arī radošā darbība: «Bez darba nevaru. Ja man nav tas radošais, tad...»
Uz jautājumu, vai bijis grūti saņemties aiziet no teātra, Rēzija aizdomājas. «Baigi interesanti. Ļoti daudzi to [aiziešanu no teātra] sauc par lielo izšķiršanos, par drosmīgu soli, saka, ka pareizi esot darījusi utt., u.t.jpr. No vienas puses, varu piekrist – tam ir vajadzīga drosme, lai izkāptu no, ja tā to var nosaukt, jūga. Aktiera profesija, ja patiešām tai atdodies pa īstam un visu laiku latiņu liec aizvien augstāk un augstāk, ir pilnīgi verdziska. Es laikam sajutu, ka ir laiks beidzot iepazīties ar sevi, ļaut kādu dzīves periodu būt pašai. Iestudēšana mani ir saistījusi jau sen, un man bija ārkārtīgi interesanti veidot pašai savas lomas arī kā režisorei. Taču būtībā jebkurš aktieris savai lomai ir gan advokāts, gan režisors. Tagad visu šo procesu baudu. Protams, man ir bail no atbildības. Domāju, ka vīrietim ir citādāk – viņam ir azarts un izaicinājums pārvarēt aizvien lielāku un lielāku kalnu. Bet šo stresu vai uztraukumu nevar salīdzināt, piemēram, ar piedalīšanos sliktā iestudējumā kā aktrisei, kur tu neko nevari izdarīt, kur tu esi vienkārši izpildītājs, kur tevi var ķengāt, neredzot kopsakarības un neredzot, kam īstenībā ir jāuzņemas atbildība.»
Pirmā lielā atzinība
Pērn par Leonarda Bernstaina «Mesas» iestudējumu Rubiķa & Kalniņas darbs tika izvirzīts piecās nominācijās nozīmīgajai Krievijas teātra balvai «Zelta maska». Šī iestudējuma komandā bija arī scenogrāfs Kristaps Skulte, tērpu māksliniece Anna Heinrihsone, horeogrāfe Ilze Zīriņa un gaismu mākslinieks Igors Kapustins. Rezultātā Rubiķis saņēma balvu kā Gada diriģents operetē vai mūziklā – ļoti liela atzinība. «Tā sajūta bija... Ārkārtīgi liels uztraukums esot uz tās lielās skatuves. Izej un neesi sagatavojis nekādu runu, jo neko tādu neesi gaidījis. Protams, tas bija patīkams pārsteigums,» atminas Rubiķis, kas gan laikam pēc tam kaut kur bija internetā salasījies nelāgus komentārus. «Dīvainākais, ka cilvēki domā, ka viņi mani pazīst, cilvēki domā, ka viņi pazīst kādu cilvēku. Un tad sākas tā situācija, kad [dod padomus], kā man vajadzēja rīkoties: man esot vajadzējis nomest šo «masku» turpat Lielajā teātrī uz skatuves un «samīdīt to kājām, tāpat kā Putins mīda Ukrainas zemi»,» šos komentārus citēja diriģents, nopūšoties par milzīgajām negācijām, kas joprojām valda mūsu sabiedrībā.
Latvijā tāpat nepaliktu
Kad parādījās ziņa par Rubiķa saņemto darba piedāvājumu Sibīrijā, tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, lai gan šeit diriģents droši vien vienalga nebūtu palicis. «[Ja nebūtu Novosibirskas piedāvājuma] es droši vien tāpat nebūtu Latvijā,» LTV filmā atzīst arī pats Rubiķis. «Līdz Novosibirskai man bija divi ārkārtīgi smagi gadi, līdz es sāku strādāt. Tas, ka esmu šeit izmetis enkuru pastāvīgā darbā – jā, bet līdz tam man grafiks tāpat bija piepildīts. Kad 2012. gadā atbraucu šeit strādāt, es uz vietas biju ļoti maz. Tajā sezonā es mājās vispār biju tikai [kopskaitā] kādu mēnesi – es tikai iebraucu un gandrīz momentā atkal braucu prom, bet man bija svarīgi iebraukt mājās.»
Uz Novosibirsku viņš esot devies pārpilns enerģijas. «Pirms trīs gadiem aizbraucu uz turieni ar baigo ambīciju – tā, man ir teātris! Es tagad varēšu darīt, ko gribēšu, taisīšu augšā, ko gribēšu, diriģēšu, ko gribēšu, dziedās man tas, ko es gribēšu, un spēlēs man tie, kurus es gribēšu. Forši! Bet, apmeklējot izrādes, es redzēju to, kas diemžēl notiek visur pasaulē – uz izrādēm lielākoties nāk cilvēki ar sirmām galvām, un šī zāle ir pustukša, tātad paliks vēl tukšāka. Tad man radās āķis lūpā – kā dabūt šo zāli pilnu. Un nevis vienkārši pilnu ar cilvēkiem, bet pilnu ar jauniešiem,» atminas Rubiķis. Tad arī tapis viņa piedāvājums Rēzijai par darbu pie «Mesas» režisores statusā, ko sākotnēji gan teātra vadība uzņēmusi visai skeptiski, taču, kā redzams, Rubiķis nav kļūdījies.
Krievija pārsteidz
Rēzija Kalniņa par sevi atstāj smalkas dāmas iespaidu, tāpēc sākotnēji bija interesanti, kā viņa jutīsies neprognozējamajā Krievijā. «Mani pārsteidz tas, ka birokrātija un postpadomju bieds, kastu sistēma, ko es piedzīvoju arī pirmajos gados Dailes teātrī, tur, Krievijā, joprojām strādā. Cilvēki joprojām baidās. Ir grūti būt radoši brīvam, ja tevi liek rāmī un ir baiļu atmosfēra. Ja varas balsts ir nevis harismātisks līderis, kuram seko, bet vara balstās uz nerakstītu likumu sistēmu. Tas tomēr ir ļoti raksturīgi. Nezinu, vai sava statusa dēļ Dailes teātrī vai tāpēc, ka man ir ļoti radošas un līdzvērtīgas attiecības gan ar tā direktoru Andri Vītoliņu, gan Džilindžeru, es to Dailē sen nebiju izjutusi. Bet Krievijā joprojām valda cars tētiņš,» intervijā laikrakstam «Diena» pirms pāris mēnešiem klāstīja Rēzija. «No otras puses – tur ir manas bērnības smarža un sajūta. Pāri Urāliem, Novosibirskā – tie ir citi krievi. Tā ir pilnīgi cita atvērtība. Aināra kabineta apkopēja, kurai pēdējā rītā pirms mūsu aizbraukšanas atdevu mūsu puķītes, teica: žēl, ka jūs lidojat prom, jūs esat tik jauks cilvēks! Tas nav teikts kā kompliments. Tur, ja tu cilvēkam patīc, viņš tev to pasaka.»
Atbraukuši tikai ciemos
LTV filmā «Rīga – Novosibirska – Latvija» aktrisei un režisorei tiek uzdots arī jautājums, vai viņa jau ir iedzīvojusies šajā Krievijas vidē, un atbilde ir nepārprotama. «Mēs atbraucam uz noteiktu laiku, nostrādājam un aizbraucam. Es nemaz negribu te iedzīvoties! Es vispār negribu nekur citur iedzīvoties – es gribu mājās! Kad mēs te atbraucam un jābūt kādu mēnesi, tad jau pirmajā dienā gribas mājās,» tā Rēzija.
Bet kāpēc pieķerties režijai nevarēja arī Latvijā? «Par radošām un tamlīdzīgām lietām – jā, varbūt Rīgā varētu izdarīt to pašu. Taču te es varu justies brīva. Te nav nekādu priekšstatu par mani – ne kā par sievieti ar slaveniem vecākiem, ne kā par aktrisi. Te tu esi pilnīgi kā balta lapa – cik tu izdari, tik izdari, un pēc tā tevi arī vērtē.» Jāpiebilst, ka mūsējie par sevi Sibīrijā atstājuši ļoti labu iespaidu. Piemēram, Novosibirskas Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra soliste Darja Šuvalova pat nemaz īsti nezināja, ka Rēzija dzimtenē ir slavena aktrise, kas spēlējusi lielas lomas. «Viņa ir tik kautrīga – nekad nav stāstījusi par savām lielajām lomām! [..] Es dievinu latviešu spēju būt ieturētiem, būt pacietīgiem un vērot notiekošo it kā no malas, saglabājot vēsu skatu. Krievu cilvēki lielākoties tomēr ir ļoti temperamentīgi, savukārt latviešu ieturētība ir aristokrātiska – klusi, mierīgi, tūlīt izdarīsim, viss būs labi! Ar to arī atšķiras šī latviešu komanda,» atzinīgus vārdus netaupa Šuvalova.
Savukārt pati Rēzija beidzot ir ieguvusi mieru un emocionālo stabilitāti, līdz ar to arī radošās darbības pacēlumu. «Dzīves situācija, kurā esmu pašreiz un, cerams, būšu visu mūžu, ļauj man atkal būt neatkarīgai. Ļauj būt neatkarīgai no tā, ko cilvēki apkārt domā vai runā. Tā ļauj man būt sievietei. Ļauj necīnīties, nebūt vienai cīņā ar dzīvi vai sabiedrību. Kad sieviete ir laimīga, viņa vairs nekrāsojas. Par to raksta visi sieviešu žurnāli: kāpēc, izgājušas pie vīra, sievietes pēkšņi vairs nedara to un to un necenšas būt anormāli seksīgas? Dievs tā nav iecerējis, lai sieviete sevi visu laiku «uztūnētu» visādos veidos. Kad sieviete ir laimīga, viņa vienkārši staro,» intervijā «Dienai» atzīst Rēzija.