Intervija ar bijušo kultūras ministri, Imanta Ziedoņa fonda Viegli padomes priekšsēdētāju Žanetu JaunzemiGrendi: par aiziešanu no ministres amata, par latviskās identitātes saglabāšanu un stiprināšanu, par nosodīšanu kā nebrīves pazīmi.
– Ko tagad darāt, ka izskatāties tik atbrīvota?
– Esmu pilnībā Ziedonī – gan ar lielo, gan ar mazo burtu. Pirms ministres amata jau darbojos Imanta Ziedoņa fondā Viegli. Ar Imantu Ziedoni bijām vienojušies par daudzām lietām, kuras mēs darīsim tad, kad viņš būs miris. Sākotnēji šīs sarunas par nāvi mani ļoti mulsināja. Bet viņš teica: visi cilvēki ir mirstīgi, pats esmu slims, man jau daudz gadu, taču es gribu iezīmēt vairākas lietas, par kurām skaidri gribu zināt, ka tās tiks izdarītas. Pirms aptuveni septiņiem gadiem mēs sākām runāt par to, kāds būs viņa muzejs, runājām arī par viņa vārdā nosauktajiem apbalvojumiem, un šobrīd mēs to visu realizējam. Darbs ar Imanta idejām, turklāt kopā ar radošiem cilvēkiem – tas dod milzīgu enerģiju, degsmi, mirdzumu acīs. Kā Imants teica: dzīves jēga ir prieks.
– Tas nozīmē, ka esat pilnībā atdevusies darbam Imanta Ziedoņa fondā?
– Jā. Jau nākamajā dienā pēc tam, kad mani atlaida no ministres amata pienākumu pildīšanas, es pilnībā iekļāvos Ziedoņa fondā. Mēs organizējām koncertus, mēs izveidojām Imanta Ziedoņa balvu. Mēs esam bezgala pateicīgi Borisam un Inārai Tetereviem, kuri, pat nezinādami, kā tas viss veidosies, ziedoja naudu, jo visiem pasākumiem ir nepieciešams finansējums. Bet jau tagad zinu, ka 3. maijā jaunajā bibliotēkā, Imanta Ziedoņa zālē, notiks Cildināšanas ceremonija, kurā piecās nominācijās pasniegs piecas Ziedoņa statuetes Laiks Ziedonim. Es nodarbojos ar pozitīvām lietām, tiekos ar labiem cilvēkiem, un tā ir spēcīga enerģētika. Patlaban ļoti daudz esmu dabā, nedēļas nogales pavadu lauku mājā, gandrīz katru dienu es skrienu – man ir cits dzīves ritms, man ir daudz laika.
– Operas audits atklāja, ka jums attiecībā uz Andreja Žagara nedarbiem bija taisnība un jūs viņu atlaidāt no darba pelnīti. Toreizējais premjerministrs Dombrovskis savukārt atlaida no darba jūs, pamatojot šo soli ar apgalvojumu, ka jūs neesot varējusi saprasties ar kultūras nozares cilvēkiem, tostarp arī ar Žagaru. Vai Dombrovskis jums ir atvainojies par savu kļūdaino soli?
– Nē. Tad, kad ar premjeru runājām dažas dienas pirms viņa lēmuma, viņš teica: ja būs pierādījumi, ka man ir taisnība, viņš atvainosies. Nekas tāds nenotika. Patiesībā es ļoti labi sadzīvoju ar kultūras nozares cilvēkiem, man bija lieliskas attiecības ar Kultūras aliansi, mēs kopā izveidojām stratēģiju Radošā Latvija, un tik daudz naudas, cik es esmu piesaistījusi kultūrai, domāju, vēl ilgi neviens ministrs nevarēs piesaistīt. Ja premjers tā rīkojās dažu cilvēku politisku ambīciju vai citu man nesaprotamu iemeslu dēļ, tad tā ir viņa lieta, viņa dzīve un lēmums, es viņu nenosodu, neturu uz viņu ļaunu prātu, es pat esmu pateicīga Valdim Dombrovskim, ka viņš mani atlaida, jo es tagad jūtos brīnišķīgi.
– Atvainoties – tas būtu vīrišķīgs solis. Vismaz kaut kā mazinātu jums nodarīto netaisnību.
– Cilvēki uz valdības vadītājiem skatās kā uz vecākiem vai skolotājiem. Ja valdības vadītājs rīkojas neētiski vai netaisnīgi, iedzīvotāji saprot, ka viņi var rīkoties tāpat. Es ļoti pārdzīvoju par Zolitūdes traģēdiju un domāju: ja tajā laikā es būtu kultūras ministre, es atkāptos no amata, jo Zolitūdes traģēdija ir kultūras lieta – un kultūru es tveru plašākā nozīmē, proti, kā mēs dzīvojam, kā strādājam, kādu atbildību uzņemamies. Savulaik es uzsāku diskusiju ar kultūras cilvēkiem – par to, kas ir kultūras ministrs un Kultūras ministrija, un tā nav kultūras darbinieku arodbiedrība. Ministrija organizē kultūras cilvēku un inteliģences pienesumu sabiedrībai. Kultūra nenozīmē tikai iešanu uz teātriem, kultūra ir arī mūsu ikdiena, kultūra ir izturēšanās citam pret citu. Biju ļoti pārsteigta par dažu rakstnieku uzvedību, par interneta agresiju, par mākslinieces Neiburgas ierašanos uz Operas 150 gadu jubilejas koncertu krekliņā ar uzrakstu Grende, atkāpies. Katrs, protams, uzvedas un dzīvo pēc saviem kultūras kritērijiem... Bet kā būtu, ja notiktu citādi? Žagars mani draudēja iznīcināt, es nobītos un teiktu: man no Žagara ir bail, lai tad viņš paliek strādāt Operā. Un gada beigās izrādītos, ka es kā ministre par Operas vadītāju esmu ielikusi cilvēku, kurš ir atkārtoti par miljonu uztaisījis caurumu Operas budžetā. Kā es tajā brīdī varētu būt ministre?
– Uz kultūru plašākā nozīmē skatās diezgan maz cilvēku. Vairumam kultūra ir tikai koncerta vai izstādes apmeklējums.
– Mediji par to maz runā. Daudziem medijiem svarīgāks ir uzbrukums, nevis analīze. Atceros savu Austrālijas braucienu. Kādam ir interese «noņemt ministri», tad jāiet uz priekšu pēc pilnas programmas. Neviens nepajautā, ko domā Austrālijas latvieši, neiedziļinās tajā, ka šis brauciens izmaksā tikai 4000 latu, jo līdzi nebrauc milzu svīta, nepievērš uzmanību tam, ka esmu tikusies ar Adelaidas mēru un pierunājusi viņu vairāk finansēt turienes latviešu pasākumus. Vienu dienu atnāca pie manis žurnālists no viena medija un pateica, ka vairs to nevarot izturēt: viņam ticis dots uzdevums – dienā uzrakstīt lielu skaitu negatīvu komentāru internetā. Es, būdama ideāliste, sāku viņu žēlot, sak, man ir neērti, ka jums tas ir jādara. Tad pirmo reizi sapratu, ka tiek pirkti cilvēki, kas internetā raksta negatīvus komentārus. Iznāk, ka mēs dzīvojam kaut kādā nereālā pasaulē, un tā ir mūsu dzīvošanas kultūra – par maksu apliet citus ar dubļiem.
– Jā, tā tiek veidota «sabiedriskā doma».
– Tā vietā, lai katru dienu izdarītu kaut ko labu... Un tad es nocitēju slaveno Koko Šaneles teicienu: «Domājiet par mani, ko gribat, jo es par jums nedomāju vispār.» Tas bija tiešs veltījums negatīvo komentāru pasūtījuma rakstītājiem. Taču šo citātu izrāva no konteksta, pasakot – lūk, kā viņa izturas pret vēlētājiem! Tā arī nesapratu, kāpēc es nedrīkstu pateikt to, ko domāju? Tāpēc, ka esmu ministre? Es saskaitīju: 22 mēnešos, kad biju ministre, man bija septiņi mediju uzbrukumi, un gandrīz visiem es paredzēju precīzu laiku, kad tie notiks. Tātad kādam to vajadzēja.
– Un kurš tas varētu būt?
– Es nezinu. Bet domāju, ka noteiktai cilvēku grupai nepatika mans mērķis – dot lielāku finansējumu kultūrai. Tas nozīmē, ka finansējums tiek pārdalīts un kādai grupai tas tiek mazāk. Otra lieta – Andrejs Žagars draudēja mani iznīcināt: jo ātrāk manis nebūs ministres amatā, jo drošāk, ka viņu atkal ieliks Operas vadītāja amatā. Es biju pirmā Visu Latvijai! ministre, un es ienesu Kultūrkapitāla fondā nacionālās identitātes programmu, ar kuru mums gāja ļoti grūti. Uzskatīju, ka mums jārunā gan par nacionālo identitāti, gan par kultūras kanonu, un es biju tā ministre, kas dabūja naudu šiem mērķiem, kas saistīti ar latvietību, pašapziņu, nacionālismu.
– Tas daudziem varētu nepatikt.
– Protams. Daudzi mākslinieki man vaicāja: ko jūs domājat ar nacionālo identitāti? Kaut vai to, ka mēs runājam par saviem izcilajiem cilvēkiem. Mūsu kultūras kanonā ir 99 personības. Bet jautājums ir pavisam konkrēts: kas notiek ar mūsu izcilo cilvēku kapiem? Ir tāds smieklīgs stāsts. Man ir atvaļinājums, lakatiņš galvā, plīvojoša kleita mugurā. Dodos uz Raiņa kapiem, lai palūkotos, kā izskatās Raiņa piemineklis. Aizaudzis! Sāku ravēt. Jūtu, ka viena galā netikšu. Apeju apkārt, skatos – Mirdzas Ķempes kaps, arī aizaudzis. Blakus viņas pirmā vīra, dzejnieka Erika Ādamsona kaps – tas vēl briesmīgāks. Apkārt guļ visādi padomju funkcionāri. Aizgāju pie kapu priekšnieces. Tur – rinda. Sagaidīju savu kārtu un iegāju iekšā. Viņa mani nepazina – cits izskats, ne tā kā ministrei. Es saku: «Labdien, gribu parunāt par Raini.» Viņa atbild: «Kāds Rainis? Mani miroņi gaida.» Pēc tam sarunāju ar Nilu Ušakovu par kapu talku. Rudenī aizbraucām talkā, ravējām un grābām lapas. Bet ir jau vēl Aspazija, Emīls Dārziņš, Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons. Kādi ir viņu kapi? Arī aizauguši! Tas ir kulturālās uzvedības jautājums: runāt par būtiskām lietām. Ir, protams, ļoti svarīgs, piemēram, Jaunais Rīgas teātris, un es esmu pirmā ministre, kas dabūja šim teātrim finansējumu – neskatoties uz režisora Alvja Hermaņa izrādīšanos un ambīcijām, bet ja nav pamata, nav cieņas pret mūsu tautas dižgariem, tad nebūs nekā. Tā kosmopolītiskā māksla jau uzbūvēsies, tā nekur nepaliks, bet nekur citur pasaulē mēs nevarēsim noteikt savu latvisko kārtību kā vien Latvijā. Un mūsu latviskā identitāte, tie 99 kultūras kanona cilvēki – tas ir vienīgais, kas mūs pasaulē atšķir no citiem. Latvietim ir sevi jāstiprina ar latviešu kultūru, jo citas mums nav. Imants Ziedonis ir teicis: jaunrade rodas krustcelēs starp maksimālu ieiešanu saknēs un vienlaikus – ārā no tām. Patlaban mēs par maz ejam saknēs, par daudz – ejam ārā. Bet līdzsvars jāatrod.
– Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, jūs kaut ko mainītu savā darbībā?
– Tad tā nebūtu es. Bet es esmu drosmīga un atvērta, saku, ko domāju. Es vēlējos gūt vairāk resursu kultūrai, jo tā savukārt dod lielu konkrētību sabiedrībai. Tā bija visgrūtākā diskusija. Bet man nevajadzēja būt «labai» kultūras cilvēkiem, mana apņemšanās bija pildīt ministra amatu godam.
– Un kas tad ir jādara ministram?
– Viena no atbildēm ir: lai ko mēs domātu par kādas valdības deklarāciju, tā ir vienošanās starp ministriem, un katra konkrēta ministra galvenais uzdevums ir pildīt šo deklarāciju – punktu pa punktam. Es to esmu izdarījusi – tieši to, kas tur ir rakstīts. Par katru punktu varu atskaitīties. Un par to jau īstenībā arī būtu jārunā. Manā vadībā ir uzcelta Nacionālā bibliotēka. Manā vadībā ir sarīkoti Dziesmu svētki, kas bija brīnišķīgi, turklāt uz tiem atbrauca rekordliels skaits ārzemju latviešu. Tas bija iespējams tāpēc, ka es braucu un runāju ar viņiem. Bet tas arī bija Imanta Ziedoņa padoms. Viņam bija divi padomi. Viens bija: brauc! Ar cilvēkiem ir jārunā, viņi ir jāved mājās, viņiem jārāda, kas šeit notiek. Otrs: runā ar novadu «kultūras ministriem». Provincē, laukos, tur ir īstā Latvija! Mums ir 520 kultūras namu, 820 bibliotēku un 142 mūzikas un mākslas skolas. Tie cilvēki, kas tur strādā, veido kultūras vidi, viņi ir patiesie kultūras vēstneši.
– Jūs pieminējāt Alvi Hermani. Viņš nesen atteica sava teātra viesizrādes un darbu pie iestudējumiem Omskā un Pēterburgā, pamatojot savu atteikumu ar attieksmi pret Putina militāro agresiju Ukrainā.
– Katram ir sava pozīcija. Kad biju kultūras ministre, biju arī UNESCO vadītāja Latvijā, un pirmajā braucienā devos uz UNESCO centrālo biroju Francijā. Mans priekšstats par UNESCO pirms tam bija tāds, ka šī organizācija neļauj būvēt augstceltnes Vecrīgā. Un tad es uzzināju, ka UNESCO būtība ir tāda: kopš cilvēki karo, vairāk jādomā un jārunā par mieru. Kultūra ir runāt un domāt par mieru. Līdz ar to: jo vairāk kultūras būs Krievijā, jo mazāk tur valdīs domas par karu. Tas ir kultūras cilvēka pamatuzdevums: nest kultūru, par spīti visam. Man ir aizdomas, ka Hermanis vēlas iet politikā... Viņš uz kultūru skatās pārāk politizēti – nevis kultūra kā misija, bet kultūra kā politikas sastāvdaļa. Mums ir līgums ar Krieviju, un, ja tu neievēro līgumu un atsaki viesizrādes, tad kāpēc tu vēlies, lai Krievija ievēro Budapeštā 1994. gadā noslēgtās vienošanās? Kāpēc Hermanis aizstāvēja Žagaru, būdams tik taisnprātīgs un godīgs? Kaut kas tur nelīmējas... Gribēja protestēt, nebraucot uz viesizrādēm? Protestēt viņš varētu, neaizejot uz pieņemšanu pie Omskas gubernatora.
– Režisors Viesturs Kairišs izteicās vēl skarbāk: viņš negrib, lai Latvijā izveidotos tāda pati bļodlaižu kultūra kā Krievijā.
– Katram ir sava bļoda, un ikvienam gribētos domāt, ka viņš nelaiza svešu bļodu... Tās ir vispārīgas, skaistas frāzes, ar kuru palīdzību cilvēki mēģina uzlabot savu reputāciju. Ukraiņi mēģina risināt savas problēmas, un mēs turam īkšķi par viņiem. Mēs nezinām, vai tas, ko publicē mediji, ir patiesība, tāpēc tik asi izteikties par notiekošo ir vai nu drosme, vai muļķība. Mākslinieku un inteliģences misija ir nest vērtības ikdienā, nevis kādu nosodīt. Ir jāsaprot, ka brīvība ir visa pieņemšana. Ja mākslinieks ir patiesi brīvs, viņš nekad nevienu citu nenosodīs. Redzu, ka mūsu mākslinieki nav brīvi.
– Manuprāt, attieksme tomēr ir jāizrāda. Tā ir aktīva pozīcija, un mākslinieks nevar būt inerts. Taču pārsteidz kas cits: kad Pussy Riot «dziedātājas» ālējās Krievijas baznīcā un pēc tam tika notiesātas, par viņām ļoti aktīvi iestājās dažādi pasaules popmākslinieki, savukārt tagad, kad tiek veikta nelietīga Krievijas agresija pret suverēnu valsti, šie paši mākslinieki klusē.
– Ālēšanās baznīcā nav vērtību nešana sabiedrībai. Par baznīcu var būt dažādi viedokļi, taču jāņem vērā ticīgo jūtas, jo viņi tic, ka tā ir svēta vieta. Vai viņu mērķis bija parādīt, ka ālēties – tas ir labi un ka ar ālēšanos kaut ko var sasniegt? Es nepiekrītu pašai šādas rīcības būtībai.
– Jūs runājāt par nosodīšanu, kas, jūsuprāt, ir nebrīves pazīme. Bet vai tad neprasmīgi valdītāji nav jānosoda? Vai tad viņi jācildina?
– Es aicinātu visus, kas vēro politiku, neiedomāties, ka uz mums tas neattiecas, ka tie politiķi ir sliktie, bet mēs, lūk, esam tie labie. Tā ir mūsu valdība, ko mēs nosodām un kritizējam, mums citas nebūs. Katru reizi, kad nāk jauna valdība, tā a priori ir slikta. Ar šādu attieksmi mēs nodarām sliktu paši sev. Mēs pilnīgi visi esam iesaistīti politikā, un sēdēt un purpināt, vakarā tālrādē skatoties ziņas, ka viss ir slikti, nozīmē pateikt, ka mēs paši esam slikti. Un tas ir muļķīgi – katru dienu sev teikt, ka es esmu slikts. Būdama divus gadus ministres amatā, es vairāk tomēr redzu labi izdarītus darbus. Tas attiecas uz visu ministru veikumu. Un vēl ir jāsaprot, ka, darot darbu, ne vienmēr viss iznāk gludi. Bet tieši tajos darbos, kas mums nav izdevušies, mēs augam. Ja mēs neanalizējam to visu, tad sanāk, ka, sevi un savu valsti noliedzot, mēs grimstam arvien dziļāk negatīvisma zampā. Tā arī dzīvojam – pa dubļiem. Kā no tiem izkāpt? Vienīgais veids ir pateikt – pietiek nosodīt, es mēģinu analizēt notiekošo un mēģinu izprast, ko es pats varu darīt lietas labā. Kaut vai izravēt nezāles ap Emīla Dārziņa kapu. Arī tas jau būtu solis ārā no dubļiem.