Lolita Neimane. Harmonija cilvēkā un ēdienkartē

 
©Pixabay

Lai­kam jau mēs tie­šām esam tas, KO ēdam. To­ties la­bā zi­ņa ir tā, ka va­ram iz­vē­lē­ties un ie­mā­cī­ties, KĀ ēst. Sa­ru­na ar die­to­lo­ģi Lo­li­tu Ne­ima­ni ir ne ti­kai par pa­rei­zu ēša­nu, bet arī par ci­tā­dā­ku do­mā­ša­nu un paradumu maiņu.

- Vai pie­krī­tat tei­cie­nam, ka ve­se­lā mie­sā mā­jo ve­sels gars?

- Kā gan es va­ru ne­pie­krist! Ve­se­la mie­sa un gars ir har­mo­ni­ja, uz ko mums tiek­ties. Tie viens ot­ru pa­pil­di­na.

- Ta­ču lai­ka gai­tā ir mai­nī­ju­sies sa­bied­rī­bas iz­prat­ne par skais­tu ķer­me­ni sie­vie­tei un vī­rie­tim.

- Jā, se­na­jiem ro­mie­šiem un grie­ķiem, sā­kot no pir­ma­jām olim­pis­ka­jām spē­lēm, bi­ja spor­tis­ki ķer­me­ņi, an­tī­ka­jām skul­ptū­rām - fan­tas­tis­ki augu­mi. Re­ne­san­ses lai­kā mo­dē nā­ca apaļ­as for­mas. Pēc Ot­rā pa­sau­les ka­ra līdz pat pa­gā­ju­šā gad­sim­ta vi­dum uz sa­na­to­ri­jām cil­vē­ki brau­ca ar mēr­ķi pie­ņem­ties sva­rā. At­ce­ros, ka ma­na mam­ma, dak­te­re bū­da­ma, strā­dā­ja pi­onie­ru no­met­nēs. Ja bērns bi­ja pie­ņē­mies sva­rā, tā­tad la­bi at­pū­ties. Ēša­nas kul­tū­ra pēc ka­ra bi­ja vēr­sta uz to, lai pie­ņem­tos sva­rā. Ta­gad ir pil­nīgs pret­stats. Piemēram, «ba­da klī­ni­ka» mak­sā lie­lu nau­du, ēst ne­dod un tai­sa kliz­mas, un esi prie­cīgs, ka iz­ej ār­ā, tie­vāks pa­li­cis. Lat­vi­jā 80. ga­du vi­dū un bei­gās pa­rā­dī­jās pirm­ie ār­zem­ju žur­nā­li, pirm­ās pla­tes, pirm­ās mo­de­les un ie­nā­ca Rie­tu­mu kul­tū­ra. Ta­gad esam tur, kur esam - ir tie­vu­ma kults, mo­de­les, bu­lī­mi­ja un ci­ti ēša­nas trau­cē­ju­mi. Tik un tā kat­ram tre­ša­jam cil­vē­kam pa­sau­lē ir lie­kais svars un ap­tau­ko­ša­nās. Arī Lat­vi­jā pus­e ie­dzī­vo­tā­ju ir ar lie­ku sva­ru, kas mai­nās pa ve­cu­ma gru­pām.

- Sie­vie­tēm pa­va­sa­rī pa­rā­dās vēl­me tie­vēt, uz­sākt su­lu kū­res. Ar ko, jū­su­prāt, to va­rē­tu iz­skaid­rot, vai ar pro­ce­siem da­bā? Var­būt tie­šām pa­va­sa­rī or­ga­nisms ātr­āk at­brī­vo­jas no lie­kā?

- Mums pa­va­sa­ris sais­tās ar to, ka da­bā viss plaukst un pum­pu­ro, un tad dro­ši vien tā vēl­me ir lie­lā­ka. Es do­mā­ju, ka mums ir čet­ri fan­tas­tis­ki ga­da­lai­ki. Ir garš, garš ru­dens, sā­ku­mā ļo­ti skaists, ar dzel­te­nām la­pām, vē­lāk - drūms. No ok­tob­ra līdz mar­tam die­nas ir īsas. Un kad bei­dzot pa­va­sa­ris ir at­nā­cis, mēs me­tam bie­zās drē­bes nost. Bet mel­na «pu­fai­ci­ņa» ap­sedz daudz ko. Pa­teikt, ka de­cem­brī, kad ir Zie­mas­svēt­ku bal­les, dā­mas ne­grib būt slai­das, arī bū­tu me­lots. Žur­nā­lis­ti ar sa­viem jau­tā­ju­miem sa­da­la to ga­du - ru­de­nī lai­kus jā­sāk ga­ta­vo­ties Zie­mas­svēt­ku bal­lēm, lai var ie­tilpt klei­tā, pirms Zie­mas­svēt­kiem jau­tā, kā ne­pār­ēs­ties.

- Kaut diez vai sa­nāk pa­do­mus ie­vē­rot.

- Pro­tams, ka pār­ēdas! Un tad nāk pirm­ās su­las, un vis­i ru­nā par su­lām. Pēc tam tu­vo­jas pel­dkos­tī­mu se­zo­na. Ja ka­žo­kā un bie­zās drē­bēs va­ram no­slēpt ļo­ti daudz de­fek­tu, tad pel­dkos­tī­mā īs­ti ne­ko vairs ne­va­ram no­mas­kēt. Ir la­bi, ka me­di­jos par to ru­nā, jo aug jaun­i la­sī­tā­ji, ci­ta pa­au­dze, un dro­ši vien tas būs mū­žīgs te­mats.

- Vai esat mē­ģi­nā­ju­si sākt di­ētu vai ie­vē­rot at­slo­dzes die­nas at­ka­rī­bā no Mē­ness fā­zēm?

- Es­mu kād­reiz li­ku­si dil­ša­nas die­nās ne­ēst un pa­ti to es­mu da­rī­ju­si, bet sa­pra­tu, ka vi­su die­nu ne­ēst - tas nav vieg­li. Tad ne­va­jag se­vi mo­cīt. Bet prin­ci­pā - ļo­ti la­bi, ja cil­vē­kam pa­tīk, tad tās die­nas tie­šām var ie­vē­rot. Tas ne­no­zī­mē, ka īsi pirms at­slo­dzes uz­sāk­ša­nas jā­pie­ēdas. Es ie­sa­ku, ja brīv­die­nās ir ēsts vai­rāk, tad pirm­die­nā, otr­die­nā jā­ēd ma­zāk, ne­at­ka­rī­gi no Mē­ness fā­zēm.

- Vai ga­dās sa­grē­kot ar ēša­nu?

- Ko no­zī­mē sa­grē­kot? Man ne­gar­šo dau­dzas lie­tas - de­sa, kū­pi­nā­ju­mi, trek­ni ēdie­ni. Ne­vis tā­pēc, ka bai­dos ēst, bet man šaus­mī­gi ne­gar­šo sāļš un trekns ēdiens. Gar­šo dār­ze­ņi vi­sā­dās kom­bi­nā­ci­jās, ie­skai­tot meln­sak­ni, rut­ku un kā­li, pa­tīk lie­sa ga­ļa, zi­vis, jū­ras dzīv­nie­ki. Uz pa­lo­dzēm nu jau ir iz­au­gu­si ot­ra sī­pol­lo­ku ra­ža, man aug kā­di simt sī­po­li, ir viens pods ar roz­ma­rī­nu, ko kat­ru die­nu pa drus­ci­ņai ap­plū­kā­ju. Es ļo­ti la­bi ga­ta­vo­ju, man pa­tīk to da­rīt. Pa­tīk ne­sa­mo­cī­ti ēdie­ni, va­ru pa­ņemt pli­ku rupj­mai­zi un ap­ēst. Ja nav lai­ka pa­ēst, es la­bāk no­pir­kšu ba­nā­nu un lē­nām ap­ēdī­šu, ne­vis ka­fej­nī­cā sa­lā­tus. Un avo­ka­do man ļo­ti pa­tīk.

- Avo­ka­do esot ba­ro­jošs.

- Nav jau jā­ēd kat­ru die­nu trīs. Ja es ne­ēdu svies­tu, ja man avo­ka­do ir svies­ta vie­tā? Tam ir la­bas tauk­skā­bes - ne­pie­sā­ti­nā­tās.

- Vei­ka­lā pē­tāt uz ie­pa­ko­ju­ma rak­stī­to?

- Pro­tams, bet man ir stan­darts, ko pēr­ku. Tā­pēc pa­ras­ti ska­tos uz de­rī­gu­ma ter­mi­ņu. Cil­vēk ie­krīt uz to, ka ir ak­ci­jas, bet ne­pa­ska­tās de­rī­gu­ma ter­mi­ņu.

- Un ģe­nē­tis­ki mo­di­fi­cē­tu pār­ti­ku?

- Es ne­pēr­ku lē­tu mar­ga­rī­nu un augu eļ­ļas. La­bā olīv­eļ­ļā no tā ne­būs ne mi­ņas. So­ja ir mo­di­fi­cē­ta, bet ma­nā ēdien­kar­tē ir maz ēdie­nu ar so­ju. Es pēr­ku lie­su ga­ļu, pro­tams, ne­zi­nu, kur tā audzē­ta, bet, ja ne­kam ne­uz­ti­cas, tad jā­būt na­tu­rā­lai saim­nie­cī­bai. Pēr­ku zi­vis, olas, dār­ze­ņus un ne­daudz aug­ļu. Mans to­pa pro­dukts ir pa­ni­ņas, ke­fīrs, biez­piens. Tur ne­kas nav mo­di­fi­cēts.

- Jums nā­kas sa­viem pa­cien­tiem ie­teikt pie­ņem­ties sva­rā?

- Ne­vis es mek­lē­ju, lai kā­dam to ie­teik­tu, bet pie ma­nis vēr­šas cil­vē­ki, ku­riem ir sva­ra de­fi­cīts. Vi­ņiem tā ir pro­blē­ma. Ir daudz sa­rež­ģī­tāk to ki­lo­gra­mu da­būt klāt ne­kā nost. Apaļ­ajiem lie­kas: kaut nu es tā va­rē­tu ēst kū­ci­ņas! Bet slai­da­jiem lie­kas: ko tie apaļ­ie vi­su lai­ku ņe­mas?!

- Vai var pie­ļaut, ka pā­rāk mazs svars lie­ci­na par kā­du sli­mī­bu?

- Ir po­pu­lā­ra for­mu­la - ķer­me­ņa ma­sas in­dekss. Ja ir ne­pie­tie­kams svars, tad tas ir zem 18,5. Tie­vie par to sū­dzas ne­vis tā­pēc, ka gri­bas lie­lā­kas krū­tis vai apaļ­ākus vai­gus, bet tā­pēc, ka slik­tāk jū­tas. Cil­vē­ki ātr­āk no­gurst, vi­ņiem ir slik­tāks miegs, ir grū­tāk krēs­lā no­sē­dēt, jo mu­gu­rā mus­ku­ļu kor­se­te nav pie­tie­ka­mi at­tīs­tī­ta. Pro­tams, sa­ma­zi­nāts svars ir pie dau­dzām kai­tēm, bet var arī būt tā, ka ģi­me­nē vis­i tā­di ir, ie­dzim­ti tie­vi, un ir diez­gan grū­ti kaut ko mai­nīt.

- Es­mu la­sī­ju­si, ka, ie­vē­ro­jot di­ētu, die­nā jā­uz­ņem daudz šķid­ru­ma. Bet ja cil­vē­kam ir no­slie­ce uz tūs­ku?

- Ja ir tūs­ka, tad jā­mek­lē cē­lo­nis, jo nor­mā­li cil­vē­kam tūs­kas nav. Ba­nāls pie­mērs: cil­vē­kam pa­tīk sā­ļi ēdie­ni, bet nāt­rijs ra­da šķid­ru­ma aiz­tu­ri, un arī ve­se­lam cil­vē­kam var sa­tūkt kā­jas, ja viņš ēd sā­ļu ēdie­nu un dzer daudz šķid­ru­ma. Ir tā­da for­mu­la pie­au­gu­ša­jiem - 30 līdz 35 mi­li­lit­ri uz ķer­me­ņa sva­ru. Es klien­tiem ar lie­ko sva­ru lie­ku iz­dzert trīs lit­rus die­nā, bet ļo­ti il­gi skaid­ro­jot, ka sāļš ne­drīkst būt pil­nī­gi ne­kas. Jo bū­tu ne­prāts likt tik daudz dzert, ja ne­ie­ro­be­žo sāls dau­dzu­mu. Tad ir jā­pie­dā­vā, ko iz­man­tot sāls vie­tā, sā­kot ar roz­ma­rī­nu, ma­jo­rā­nu, ti­mi­ānu. Lai nav tā, ka pa­ņem pa­ci­ņu sau­sa biez­pie­na, no­vā­ra ūde­nī vis­tas fi­le­ju un die­nu no die­nas ēd.

- Ko teik­siet par ve­ģe­tā­rie­šiem un ve­gā­niem?

- Ja cil­vēks at­sa­kās no kā­das pro­duk­tu gru­pas uz il­gu lai­ku, tad va­ja­dzē­tu veikt ana­lī­zes un tās iz­vēr­tēt. Ne­ēdot ga­ļu, var kris­ties he­mo­glo­bīns, bet tā nav vis­iem. Ir ve­ģe­tā­rie­ši, kam ir la­bas asins ana­lī­zes, vi­ņi ir fi­zis­ki ak­tī­vā­ki un ma­zāk lie­to al­ko­ho­lu. Ve­gā­nu man žēl, jo vi­ņiem stip­ri jā­­do­mā, ko ēst. Bet arī vis­i ve­gā­ni, es do­mā­ju, ne­ēd pil­nī­gi vie­nā­di. Ta­ču, ja uz­turs pār­sva­rā ir no augiem vai dār­ze­ņiem, tad ol­bal­tu­mu kā­dā brī­dī būs par maz, bet to de­fi­cīts sa­ma­zi­na imu­ni­tā­ti. Tā­pēc jā­būt gud­rā­kiem, ja pro­duk­tu gru­pas ļo­ti ilg­sto­ši ne­lie­to, tad var pa­ska­tī­ties, ar ko aiz­vie­tot.

- Cil­vē­ki mēdz ne­kri­tis­ki iz­vēr­tēt da­žā­dus mī­tus, ie­tei­ku­mus un di­ētas. Kāds ir jū­su vie­dok­lis par di­ētām? Paš­laik ir tik daudz grā­ma­tu - gan par asins­gru­pu di­ētu, gan par Di­kā­na un ci­tām di­ētām. Pērc tik nost, la­si un pie­mē­ro sev īs­tā­ko!

- Līdz brī­dim, ka­mēr ne­sek­mī­gi iz­mē­ģi­nāts daudz kas un ne­kas ne­sa­nāk. Tad nāk pie die­to­lo­ga. Pē­dē­jos des­mit ga­dus uz­tur­zi­nāt­nē mēs ne­ko ne­sa­kām tā­pat vien, ta­gad va­ja­dzī­gi pē­tī­ju­mi un pie­rā­dī­ju­mi. Vairs ne­der, ja ti­kai uz­rak­sta - ne­se­nā pē­tī­ju­mā pie­rā­dīts. Kas tas par pē­tī­ju­mu? Cik tas ir ti­cams? Kas to vei­ca? Va­ja­dzī­ga pē­dē­jo pie­cu ga­du me­ta ana­lī­ze par sim­tiem pē­tī­ju­mu, un tad mēs sa­kām - jā. At­se­viš­ķi di­ētas ne­pē­ta. Var­būt par At­kin­sa di­ētu ir pē­tī­ju­mi un par Di­kā­na di­ētu - ne­daudz. Tā kļu­va ļo­ti po­pu­lā­ra un sa­ņē­ma arī daudz kri­ti­kas. Pro­tams, cil­vē­ki no­pērk vie­nu smu­ku grā­ma­tu, iz­la­sa, ie­spai­do­jas, un vi­ņiem lie­kas, ka tā di­ēta ir īs­tā. Un sa­nāk, ka di­ētas ir bi­ju­šas vi­sā­das, bet svars ir lie­lāks ne­kā jeb­kad. Man lie­kas, ka sko­lās daudz pa­ma­tī­gāk va­ja­dzē­tu mā­cīt par uz­tu­ru un lai zi­nā­ša­nas bū­tu vis­a mū­ža ga­ru­mā. Bet sko­lā ne­ko ne­ie­mā­ca, mam­ma arī ne­ie­mā­ca, jo pa­ti īs­ti ne­zi­na, un pa­ņem kaut kā­du grā­ma­tu, kaut kā­du žur­nā­lu... Pie­mē­ram, 10. kla­ses pui­sis, augums - 1,85 met­ri, svars - 85 ki­lo­gra­mi pirms pus­ga­da. Ta­gad svars ir 112 ki­lo­gra­mu. Pus­ga­da lai­kā 30 ki­lo­gra­mi klāt. Jā, sko­lā daudz jā­mā­cās, pie­kūst, spor­tot ne­gri­bas. Ir ti­kai da­tors un sko­la. Un lie­kie ki­lo­gra­mi. Vai mei­te­nī­te - 11 ga­du, 71 ki­lo­grams. Pa­vi­sam ma­za mei­te­ne pie­au­gu­šas sie­vie­tes sva­rā.

- Pēc jū­su do­mām, sko­lā uz­tu­ra spe­ci­ālists bū­tu ob­li­gā­ti va­ja­dzīgs?

- Do­mā­ju, ka ne­vis kat­rā sko­lā, kas gan bū­tu ide­āli, bet sko­lu val­dē va­rē­tu būt viens. Va­rē­tu būt sko­lo­tā­ji, kas mā­ca par uz­tu­ru. Va­ja­dzī­gi sko­lu pa­vā­ri ar spe­ci­ālo iz­glī­tī­bu, ne­vis ti­kai kur­sus pa­bei­gu­šie, kā pie mums no­tiek.

- Ja cil­vēks grib mai­nīt sa­vu sva­ru, tā­tad jā­sāk ar ēša­nas pa­ra­du­mu mai­ņu?

- Pirm­kārt, jā­mai­na ēša­nas pa­ra­du­mi. Otr­kārt, va­ja­dzī­gas fi­zis­kās ak­ti­vi­tā­tes. Jā­stai­gā kā­jām, jā­kus­tas, kat­ru die­nu vis­maz 30 mi­nū­tes va­ja­dzē­tu kus­tē­ties.

- Cik il­gā lai­kā ie­spē­jams sva­ru no­dzīt līdz ie­tei­ca­ma­jam?

- At­ka­rīgs, vai jā­no­met 60 vai des­mit ki­lo­gra­mi. Es vis­iem klien­tiem sa­ku, ka pirm­ā ne­dē­ļa būs grū­ta, un vis­i kā viens sa­ka to pa­šu. Pēc tam gal­vā no­tiek klik­šķis, vi­ņi sāk ēst ma­zāk, ci­tā­dāk, iz­bau­dīt ēdie­nu.

- Vai ir arī tā­di, ku­rus ne­va­rat pār­lie­ci­nāt ēst ci­tā­dāk? Vi­ņi ie­spī­tē­jas un da­ra pa sa­vam.

- Sme­jos, ka tad man vi­ņi jā­adop­tē vai jā­app­rec un jā­liek dzī­vot pie ma­nis, ko, pro­tams, ne­da­ru. Ar va­ru ne­ko ne­var. Viss no­tiek gal­vā.

- Jū­su pa­cien­tu vi­dū vai­rāk ir sie­vie­šu?

- Sie­vie­šu ir vai­rāk, bet nāk arī ļo­ti daudz vī­rie­šu ap 35 līdz 40 ga­diem. Un pus­au­dži, kā jau tei­cu. Pie ma­nis ne­nāk 50 līdz 60 ga­dus ve­ci vī­rie­ši ar vi­sā­dām kai­tēm. Vi­ņi ir no­vir­zī­ti me­di­cī­nas biz­ne­sā. Sie­vie­tes nāk arī pen­si­jas ve­cu­mā, man ir for­šas dā­mas 70 ga­du ve­cu­mā. Kat­ram ve­cums iz­pau­žas at­šķi­rī­gi. Viens jau 30 ga­dos ir pie­ku­sis no dzī­ves, bet ci­tam 75 ga­dos acis mirdz.

- Kā tad ir - Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­ji pie die­to­lo­ga nāk tad, kad pro­blē­mās jau slīkst vai nost, vai arī pro­fi­lak­tis­ki?

- Pē­dē­jā lai­kā nāk mā­mi­ņas, kas gai­da bēr­ni­ņus un grib zi­nāt, kas bū­tu jā­ēd. Ļo­ti sma­gi slim­nie­ki pie ma­nis no­nāk re­ti. Te ne­daudz jā­vai­no ār­sti. Ja cil­vēks ir ļo­ti slims, tad vi­ņu pār­sva­rā uz­sē­di­na uz zā­ļu te­ra­pi­jas un ne­pa­sa­ka, ka arī uz­tu­rā kaut kas jā­mai­na. Pa­cien­tam ir ap­tau­ko­ša­nās, pa­aug­sti­nāts cu­ku­ra lī­me­nis, ho­les­te­rīns, viņš kat­ru die­nu sau­jām dzer zā­les. Pār­lie­ci­nāt cil­vē­ku, ka vi­ņam kaut kas jā­mai­na ēša­nā, nav vien­kār­ši, tas pra­sa daudz lai­ka. Ģi­me­nes ār­stam nav lai­ka par to ru­nāt. Ta­gad mo­dē ir sti­lis­ti, ir pa­kal­po­jums iet ko­pā ar sti­lis­tu pa vei­ka­liem un at­la­sīt drē­bes. Bet ir po­pu­lārs arī pa­kal­po­jums ko­pā ar uz­tu­ra spe­ci­ālis­tu aiziet uz pār­ti­kas vei­ka­lu. Ci­tā­di cil­vēks iz­skrien cau­ri pie­na no­da­ļai, mai­zes no­da­ļai, pa­ķer ak­ci­jas pre­ci, un viss. Ja ir laiks, man pa­tīk lē­nām iz­stai­gāt vei­ka­lu. Mans at­klā­jums ir kvi­no­ja un ama­rants. Uz­tai­sī­ju put­ru no kvi­no­jas, ama­ran­ta, za­ļa­jām un oran­ža­jām lē­cām, pie­li­ku gri­ķus. Man ļo­ti gar­šo gri­ķi. Do­mā­ju, ka cil­vē­ki par maz put­rai­mus no­vēr­tē - mie­žus, grū­bas. Jā, ir bul­gurs, ir kus­kuss, bet no­teik­ti lē­cas un pākš­au­gi ir vai­rāk jā­lie­to uz­tu­rā. Gal­ve­nais ir ne­cept eļ­ļā, ne­ēst pa­nē­tos izstrādājumus un arī pus­fab­ri­kā­tus ne. Va­jag ēst pēc ie­spē­jas da­bī­gā­kus pro­duk­tus, un Lat­vi­jā ir fan­tas­tis­ki pro­duk­ti.

DER ZI­NĀT!

Lai ap­rē­ķi­nā­tu ķer­me­ņa ma­sas in­dek­su, ne­pie­cie­šams sva­ru (ki­lo­gra­mos) da­līt ar augu­mu (met­ros), kas kā­pi­nāts kvad­rā­tā. Pie­mē­ram, 82 ki­lo­gra­mus sma­gam un 1,80 met­rus ga­ram cil­vē­kam ķer­me­ņa ma­sas in­dekss ir 82:1,82=25,3.

Ķer­me­ņa ma­sas in­dek­sa in­ter­vā­li:

pā­rāk mazs svars = <18,5;
svars nor­mas ro­be­žās = 18,5-24,9;
lie­kais svars = 25-29,9;
ap­tau­ko­ša­nās = >30

 

Abonē