VĒSTURES NOSLĒPUMI. Aptumsumi: karmiski notikumi, spilgtas personības

Sau­les un Mē­ness ap­tum­su­miem tau­tu tra­dī­ci­jās un kul­tūr­vēs­tu­rē bi­ju­si īpa­ša no­zī­me. Ar tiem sais­tī­ti mī­ti un le­ģen­das. Izsenis tiek uzskatīts, ka tie ir nelaimju vēstneši, ka aptumsumu laikā dzimušiem cilvēkiem sarežģīts dzīvesgājums un ka aptumsumu periodos dzīvē iespējami liktenīgi pavērsieni.

Pārmaiņām būt vai nebūt?

As­tro­lo­ģi­jā Sau­le sim­bo­li­zē dzī­vī­bas ak­ti­vi­tā­ti, per­so­nī­bas ener­ģi­ju, kas vēr­sta uz se­vis ap­zi­nā­ša­nos, piln­vei­do­ša­nu un iz­aug­smi. Sa­vu­kārt Mē­ness ir slēp­to emo­ci­ju un pār­dzī­vo­ju­mu, adap­tā­ci­jas un mā­tiš­ķu­ma sim­bols. As­tro­lo­ģi­jā val­da uz­skats, ka Sau­les un Mē­ness ap­tum­su­mu lai­kā abi ie­sais­tī­tie spī­dek­ļi de­mon­strē sa­vus prin­ci­pus iz­krop­ļo­tā vei­dā - Mē­ness pa­tie­si dzi­ļa pār­dzī­vo­ju­ma vie­tā ra­da ilū­zi­ju un sa­kā­pi­na emo­ci­jas, sa­vu­kārt Sau­le di­na­mis­ko ener­ģi­ju no­mai­na pret paš­pie­tie­ka­mī­bu un at­slā­bu­mu. Sa­asi­nās pro­blē­mas un ne­sa­ska­ņas, sī­ku­mi kļūst ār­kār­tī­gi no­zī­mī­gi, bet pa­tie­šām sva­rī­gas lie­tas var pa­likt ne­pa­ma­nī­tas. Ap­tum­su­mi var de­for­mēt uz­tve­ri un mu­di­nāt uz ne­liet­de­rī­gu spē­ku pa­tē­ri­ņu.

Cil­vē­ku as­tro­lo­ģis­ka­jās kar­tēs ar ap­tum­su­miem sais­tās tā dē­vē­tie Mē­ness mez­gli (di­vi or­bī­tas pun­kti) - le­jup­ejo­šais (sa­ska­ņā ar Aus­tru­mu le­ģen­du - Dra­ko­na as­te) un aug­šup­ejo­šais (Dra­ko­na gal­va). Ap­lū­ko­jot tos no cil­vē­ka dvē­se­les evo­lū­ci­jas ska­tu pun­kta, tiek uz­ska­tīts, ka le­jup­ejo­šais mezgls no­rā­da uz ve­co, jau iz­strā­dā­to «prog­ram­mu», bet aug­šup­ejo­šais uz jaun­u per­spek­tī­vu, ko cil­vēks var at­klāt sa­vā dzī­vē. As­tro­lo­ģi­jā val­da uz­skats, ka ap­tum­su­mu pe­ri­odu ie­spē­jams iz­man­tot kā īpa­šu at­skai­tes pun­ktu, kā jaun­a cik­la sā­ku­mu, lai ie­tek­mē­tu dzī­ves si­tu­āci­jas un lik­te­ni. Se­ko­jot līdz­i no­ti­ku­miem vai­rā­ku ap­tum­su­mu cik­lu lai­kā, mēs va­ram re­āli no­vēr­tēt pa­šu ie­gul­dī­ju­mu sa­vas dzī­ves vei­do­ša­nā un ie­gūt ga­rī­go pie­re­dzi.

Ta­ču ir arī cits uz­skats - pro­ti, ap­tum­su­mu ie­tek­me ir tik spē­cī­ga, ka ne­ko ie­tek­mēt nav ie­spē­jams, un mez­glu ass ir kā at­tīs­tī­bas vek­tors, kas no­sa­ka kar­mis­kās mā­cī­bas un ho­ro­sko­pā ie­lik­tās lik­te­nī­gās si­tu­āci­jas.

Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā Mē­ness un Ze­me no­stā­jas uz Mē­ness mez­glu ass lī­ni­jas, ie­zī­mē­jot lik­te­ņa pa­grie­zie­nu brī­žus, un ša­jos pe­ri­odos da­bas spē­ki ir tik stip­ri, ka blo­ķē­jot jeb­kā­du mē­ģi­nā­ju­mu mai­nīt ap­stāk­ļus.

Prak­sē pie­rā­dī­jies - kaut arī ap­tum­su­ma pe­ri­odā ie­spē­jams spē­cīgs sa­sprin­dzi­nā­jums, no­ti­ku­mi ne vien­mēr ir dra­ma­tis­ki. Pie­mē­ram, ap­tum­su­ma lai­kā ie­spē­jams sa­stapt lik­te­nī­go mī­les­tī­bu, kas pār­vēr­tīs dzī­vi, pie­pil­dīs to ar prie­ku un īpa­šu jē­gu. Ap­tum­sums var kļūt par sā­ku­mu jaun­am pos­mam mū­su dzī­vē, bū­tis­ki mai­not tās ri­tē­ju­mu.

As­tro­lo­ģi­jā ap­tum­sums ir viens no pro­gno­zē­ša­nas vei­diem, lai no­teik­tu cil­vē­ka dzī­ves lik­te­nī­gā­kos un no­zī­mī­gā­kos pos­mus.

Ap­tum­su­mi un no­ti­ku­mi pa­sau­lē

Au­to­ri­ta­tī­vā­kie spe­ci­ālis­ti mun­dā­nās (pa­sau­les) as­tro­lo­ģi­jas jo­mā uz­ska­ta, ka ap­tum­su­mi ra­da ļo­ti no­zī­mī­gu un in­tri­ģē­jo­šu ie­tek­mi uz no­ti­ku­miem pa­sau­lē un it īpa­ši uz pa­sau­les po­li­tis­ka­jiem lī­de­riem. Tiek uz­ska­tīts, ka ap­tum­su­ma ēna, pār­ejot pār­i kon­krē­tām te­ri­to­ri­jām, no­rā­da uz val­stīm, ku­ras sais­tīs ko­pī­gi vēs­tu­ris­kie pro­ce­si. Ap­tum­sums nav vie­na brī­ža fakts, bet gan at­skai­tes punkts, kas ie­slēdz kon­krē­tu vēs­tu­ris­ko prog­ram­mu. Ap­tum­sums fo­ku­sē vi­su pla­nē­tu ener­ģi­ju un tur sa­vā va­rā lie­lu lai­ka pos­mu un lie­las cil­vē­ku gru­pas.

Ame­ri­kā­ņu as­tro­logs Čārlzs Emer­sons uz­ska­tī­ja, ka ap­tum­su­ma re­dza­mais ceļš, kas ir pirms nā­ka­mā lī­de­ra pie­dzim­ša­nas, no­rā­da re­ģi­onu uz Ze­mes, kur vis­vai­rāk būs jū­ta­ma vi­ņa ie­tek­me. Pie­mē­ram, Kār­lis Markss nā­ca pa­sau­lē Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā 1818. ga­da 5. mai­jā Vā­ci­jas pil­sē­tā Trī­rā. Ne­rau­go­ties uz Mar­ksa pār­lie­cī­bu, ka vi­ņa ide­jas būs ie­tek­mī­gas Vā­ci­jā un Fran­ci­jā, tā to­mēr ne­no­ti­ka - vi­ņa pie­dzim­ša­nas brī­ža ap­tum­su­ma re­dza­mais ceļš bi­ja no Trī­ras cau­ri Krie­vi­jas im­pē­ri­jai līdz Kam­čat­kas pus­sa­lai, ie­zī­mē­jot ģeo­grā­fis­ko zo­nu, ku­rā Kār­ļa Mar­ksa ide­jas ie­gu­va prak­tis­ku iz­man­to­ju­mu.

Ma­ķe­do­ni­jas Alek­san­dra ap­tum­su­ma ceļš gā­ja pa Ēģip­ti, Me­zo­po­tā­mi­ju, Per­si­ju un bei­dzās In­di­jā, pre­cī­zi ie­zī­mē­jot ze­mes, ko vē­lāk viņš ie­ka­ro­ja. Kad Alek­sandrs Lie­lais sā­ka iet dzi­ļāk In­di­jas te­ri­to­ri­jā, iz­ejot no sa­va ap­tum­su­ma ro­be­žām, vi­ņa ar­mi­ja at­tei­cās tur­pi­nāt mi­li­tā­ro ope­rā­ci­ju.

Pra­vie­ša Mu­ha­me­da «ap­tum­su­ma lī­ni­ja» gā­ja no Zie­meļ­āf­ri­kas rie­tu­miem caur Me­ku un Me­dī­nu līdz Jaun­gvi­ne­jas rie­tu­mu pie­kras­tei, no­sa­kot ap­ga­ba­lus, ku­ros is­lā­mam ir īpa­ši lie­la ie­tek­me. Kad mu­sul­ma­ņu ka­ra­pul­ki cen­tās ie­ka­rot Eiro­pu, tos di­vas rei­zes ap­tu­rē­ja Vī­nē, vi­ņi pā­rāk tā­lu bi­ja no­vir­zī­ju­šies no ap­tum­su­ma cen­trā­lās lī­ni­jas.

Ap­tum­su­mi un dzim­ša­nas die­nas

Ru­nā­jot par ap­tum­su­miem, ne­drīkst ne­pie­mi­nēt vēl vie­nu sva­rī­gu te­ma­tu. Cil­vē­ki, ku­ri nā­ku­ši pa­sau­lē ap­tum­su­ma die­nā, ir ap­vel­tī­ti ar ne­pa­ras­tām spē­jām. Vi­ņi uz­ti­cas sev un maz ie­tek­mē­jas no ci­tu ide­jām un sprie­du­miem. Vi­ņi se­vī nes ap­tum­su­ma «da­bu», vi­ņiem pa­re­dzē­to prog­ram­mu.

Cil­vē­ki, kas dzi­mu­ši Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā, bie­ži vien ir arī pa­mat­li­cē­ji jaun­iem no­vir­zie­niem zi­nāt­nē, māk­slā, fi­lo­zo­fi­jā. Lūk, da­ži pie­mē­ri:

- Re­nē De­karts (1596. ga­da 31. marts) - iz­cils fran­ču fi­lo­zofs, ma­te­mā­ti­ķis, fi­zi­ķis un fi­zio­logs; ana­lī­tis­kās ģeo­met­ri­jas pa­mat­li­cējs, ie­vie­sis dau­dzus al­geb­ris­kus ap­zī­mē­ju­mus, jaun­ei­ro­pas ra­ci­onā­lis­ma di­bi­nā­tājs un viens no ie­tek­mī­gā­ka­jiem Jaun­ā lai­ka me­ta­fi­zi­ķiem.

- Kār­lis Markss (1818. ga­da 5. maijs) - vā­cu do­mā­tājs, mar­ksis­ma pa­mat­li­cējs.

- Ivans Ku­ļi­bins (1753. ga­da 21. ap­rī­lis) - krie­vu me­hā­ni­ķis ama­tie­ris, dau­dzu un da­žā­du me­hā­nis­mu iz­gud­ro­tājs, piln­vei­do­jis op­tis­ko ie­rī­ču stik­lu slī­pē­ša­nu, ra­dī­jis «spo­guļ­luk­tu­ri» (star­me­ša pro­to­tips), se­ma­fo­ra te­le­grā­fu un daudz ko ci­tu.

- Kon­stan­tīns Ci­ol­kov­skis (1857. ga­da 17. sep­tem­bris) - krie­vu zi­nāt­nieks un iz­gud­ro­tājs, mūs­die­nu kos­mo­nau­ti­kas pa­mat­li­cējs.

- Ni­ko­lajs Rē­rihs (1874. ga­da 9. ok­tob­ris) - krie­vu glez­no­tājs, ce­ļo­tājs, rakst­nieks, fi­lo­zofs, mis­ti­ķis, cil­vēks le­ģen­da, ar ku­ra vār­du sais­tī­ta Rē­ri­ha kus­tī­ba.

- Ser­gejs Eizen­šteins (1898. ga­da 22. jan­vā­ris) - ki­no­re­ži­sors, ki­no te­orē­ti­ķis, pe­da­gogs, stā­vē­jis pie pa­dom­ju ki­ne­ma­to­grā­fi­jas šū­pu­ļa un cē­lis to līdz māk­slas lī­me­nim.

Gads, ku­rā cil­vē­ka dzim­ša­nas die­na ie­krīt ap­tum­su­ma lai­kā, at­nes sva­rī­gas iz­mai­ņas dzī­vē. Se­viš­ķi spil­gti tas iz­pau­žas po­li­ti­ķu un sa­bied­ris­ki ak­tī­vu cil­vē­ku lik­te­ņos. Ap­tum­sums se­vī nes kon­krē­tu lā­di­ņu, kas sais­tīts ar da­žā­diem sa­bied­ris­kiem un vēs­tu­ris­kiem pro­ce­siem, bet po­li­ti­ķi un sa­bied­ris­kie dar­bi­nie­ki ir šo pro­ce­su da­līb­nie­ki un vir­zī­tā­ji. Vi­ņu lik­te­nis, kri­tie­ni un kā­pu­mi cie­ši sais­tī­ti ar so­ci­ālo vai vēs­tu­ris­ko no­tei­ku­mu at­tīs­tī­bu, kul­mi­nā­ci­ju un no­bei­gu­mu.

Pie­mē­ram, Ha­ri­ju Tru­me­nu ie­vē­lē­ja par ASV pre­zi­den­tu, ne­rau­go­ties uz vi­sām ne­lab­vē­lī­ga­jām pro­gno­zēm, ga­dā, kad vi­ņa dzim­ša­nas die­na (1948. ga­da 9. maijs) ie­kri­ta ap­tum­su­ma lai­kā.

Krie­vu žur­nā­lis­tu Vla­dis­la­vu Lis­tje­vu no­ga­li­nā­ja ga­dā, kad ne­il­gi pirms vi­ņa dzim­ša­nas die­nas bi­ja Sau­les ap­tum­sums (1995. ga­da 29. ap­rī­lis).

In­te­re­san­ti, ka īsi pirms 1999. ga­da 11. augus­ta ap­tum­su­ma Krie­vi­jā pie va­ras nā­ca jaun­ais prem­jer­mi­nistrs Vla­di­mirs Pu­tins. Vē­lāk viņš iz­tei­cās, ka «sa­snie­dzis to, par ko nav pat sap­ņo­jis».

Lī­de­ri, kas no­kļūst po­li­tis­ka­jā ze­nī­tā ap­tum­su­ma lai­kā, bie­ži kļūst par sva­rī­gām per­so­nī­bām valsts vēs­tu­rē, ta­ču tas jau ir cits te­mats un cits stāsts.

As­tro­lo­ģis­kā sta­tis­ti­ka lie­ci­na, ka ap­tum­sums, kas no­tiek dzim­ša­nas die­nā, vien­lī­dzī­gās da­ļās ra­da gan ne­ga­tī­vus, gan po­zi­tī­vus no­ti­ku­mus: pār­cel­ša­nās, šķir­ša­nās, iz­mai­ņas ģi­me­nē, pro­fe­si­onā­lā jo­mā utt.

Mā­cī­bas par ap­tum­su­miem un to ie­tek­mi uz cil­vē­ka dzī­vi un cil­vē­ci ko­pu­mā jo­pro­jām ir as­tro­lo­ģis­ko pē­tī­ju­mu ob­jekts.

(Iz­man­to­ti ma­te­ri­āli no as­tro­lo­ģes Je­ļe­nas Zi­mo­ve­cas pub­li­kā­ci­jām un fo­mal­gaut.com)

UZZIŅAI

Ap­tum­su­mu as­tro­no­mis­kie skaid­ro­ju­mi

• Sau­les un Mē­ness ap­tum­su­mi no­tiek lai­kā, kad Ze­me, Sau­le un Mē­ness at­ro­das uz vie­nas ass. Sau­les ap­tum­sums at­bilst jaun­am Mē­ne­sim, kad Mē­ness de­be­sīs nav re­dzams un kad tas ar se­vi aiz­sedz Sau­li.
• Mē­ness ap­tum­sums no­tiek piln­mē­ness lai­kā, kad Ze­mes ēna aiz­klāj Mē­ne­si.
• Ap­tum­su­mus var ie­da­līt re­dza­ma­jos vai ne­re­dza­ma­jos (no kā­da no Ze­mes pun­ktiem) un pil­na­jos vai da­ļē­jos - at­ka­rī­bā no tā, vai Sau­les disks Sau­les ap­tum­su­ma un Mē­ness disks Mē­ness ap­tum­su­ma lai­kā ir aiz­segts pil­nī­bā vai ti­kai da­ļē­ji.
• ! Sau­les ap­tum­su­mu drīkst vē­rot, ti­kai iz­man­to­jot spe­ci­ālas bril­les, kvē­pi­nā­tus stik­lus un ci­tus tam pie­mē­ro­tus priekš­me­tus. Ne­kā­dā ga­dī­ju­mā ne­drīkst ska­tī­ties uz Sau­li ar bi­nok­li. Sau­les sta­ri acs tīk­le­ni var sa­bo­jāt da­žu se­kun­žu lai­kā.