Padomijas komunistu vadonis Leonīds Brežņevs (1906-1982, amatā 1964-1982) perfsonificē tādu sociālo un valsts iekārtu, kas seksuālo partneru maiņu no izņēmuma Jāņos u.tml. svētkos pārvērta par ikdienu.
Jāņu ieviešanu Latvijas Republikas svētku kalendārā pietiekami labi pamato Jāņu svinēšana padomju laikā kā pretošanāspadomju okupācijas režīmam. Jāņi bija kabatā parādīta piga, kuras ieraudzīšanai jāsaprot situācija. Okupanti, protams, saprata un tātad redzēja, bet sita pa pirktiem tikai tiem, kuri pārcentušies piešķirt savām kabatām pārāk uzkrītošas trīspirkstu kombinācijas formas. Jāņi pildīja savi sākotnējo funkciju padarīt skarbos un bargos ikdienas noteikumus vieglāk paciešamus ar gaidām uz kaut īsu brītiņu, kad šos noteikumus drīkstēs pārkāpt speciāli un tīšām, publiski un demonstratīvi. Padomju laikā Jāņi bija pretstats pat ne tik daudz ikdienai kā tiem svētkiem, kas uz Latviju bija atvesti ar okupantu tankiem. Attiecībā pret novembrī svināmajiem Oktobra svētkiem Jāņi ieņēma to pašu pozīciju kā iepriekš pret Lieldienām vai Ziemassvētkiem kristiešu kalendārā. Jāņi, tātad, kaut kas senāks, pamatīgāks, svarīgāks nekā visi šie mainīgie uzslāņojumi. Ļoti jauki, ka Latvijas valsts visus šos uzslāņojumus noplēsusi un pasludinājusi, ka Jāņi tiks svinēti kā Jāņi. Bet kāpēc gan tik labvēlīgos apstākļos Jāņu svinētāji izmirst tādā tempā, kas atstājis Latvijas tagadējo iedzīvotāju kopumam labi ja 20-30 saglabāšanās gadus?
Jāņi ir nodrošinājuši un apliecinājuši tautas kā paaudžu un kopienu pēctecības saglabāšanos kopš tiem aizlaikiem, kad cilvēki izķeksēja sevi ārā no dzīvniekiem (vai dzīvniekus ārā no sevis).
Jā, cilvēki tad vēl bija mežoņi, starp kuru mežonības pazīmēm bija gan ierobežojumi ne tikai seksuālām, bet vispār jebkādām attiecībām starp ciltsbrāļiem un ciltsmāsām, vadoties ne tikai pēc diviem cilvēku dzimuma anatomiskās uzbūves variantiem, bet no ļoti sarežģītām sistēmām vienas cilts sadalījumā pa totēmiem, ādām, kastām utt., gan šo ierobežojumu pārkāpšana rituālos, kādi līdz tagadējiem latviešiem vismaz nojausmas veidā atnākuši kā Jāņi. Tiktāl viss būtu labi, bet kāpēc tagad Jāņi pārvērtušies par liekulību no tautas un valsts saglabāšanas viedokļa? Mirkli pirms šā gada “auglības svētkiem” statistiķi sagādāja ziņu, ka Latvijā šogad pirmajos četros mēnešos reģistrēto 3 732 jaundzimušo ir par 13,9% jeb 600 jaundzimušajiem mazāk attiecībā pret tiem pašiem 2024. gada mēnešiem. Dzimstības samazinājums šādā tempā turpinās gandrīz desmit pēdējos gadus. Pagājušā gada beigās atzīmētā jaundzimušo kopskaita samazināšanās zem tūkstoša mēnesī kļuva par psiholoģiski viegli uztveramu zīmi tam, ka jau nākamā paaudze nekādi nespēs uzturēt Latviju tagadējā izskatā, kādu tai devušas daudzas paaudzes, kas dzima pa diviem trijiem tūkstošiem mēnesī.
Pirmsjāņu ziņa arī tāda, ka savā pēdējā sēdē pirms kolektīvā vasaras atvaļinājuma Saeima nobalsoja par prasību apspriest cilvēku sugas dzimumu skaitu, t.i., valsts teritorijā un iestādēs atzīto dzimumu skaitu. Priekšlikums ir noteikt, ka Latvijā jāatzīst tikai vīriešu dzimums un sieviešu dzimums. Šāda priekšlikuma pieņemšana apspriešanai vēl nav dzimumu skaita noteikšana.
Pirms balsojuma skaitliski mazu demonstrāciju pie Saeimas ēkas bija sarīkojuši cilvēki, kuri pieteikušies par piederīgiem kaut kādiem citiem, tikai viņiem pašiem zināmiem dzimumiem, piederību kuriem viņi pauda arī ar apģērbu, kas sašūts tā, lai būtu pēc iespējas grūtāk saprast, vai tas vīriešu, vai sieviešu apģērbs. Pēc tam šīs grupiņas vadoņi iegāja Saeimas sēžu zālē kā deputāti un balsoja pret to, lai Saeimā vispār izskata priekšlikumu diviem jau nosauktajiem dzimumiem dot tik milzīgu priekšrocību kā valsts atzīšanu atšķirībā no visiem pārējiem, kaut ar nenoteikta satura vārdu “citi” apzīmētajiem dzimumiem.
Dzimumu skaitam ar dzimstību saistība tāda, ka pēcnācējus radīt spējīgi tikai kopā vīrietis un sieviete, bet citu - pašpasludinājušos - dzimumu pārstāvju fiziska saskare nav dzimumsakari cilvēku dzimuma turpināšanas nozīmē. Varētu būt gan arī tā, kā senos laikos vai starp cilvēkiem, kuri bija senos laikos aizkavējušies vēl tad, kad apkārt jau bija ne pārāk seni laiki, cilvēku bērni dzima no dzimumsakariem starp, sacīsim, “lāci” un “vistu” vai “vilku”, ja tie bija sava totēma maskas uzlikuši cilvēki. Jāņi bija brīdis, kad reālas vai simboliskas dzimumu turpināšanas darbības jeb rituālus cilvēki drīkstēja veikt tādās totēmu kombinācijās, kādas izdienā aizliegtas. Skarbākos gadījumos svētki deva iespēju nevis seksuālo attiecību daudzuma un daudzveidības kāpināšanai, bet vispār jebkādām attiecībām.
Vispirms demonstrācijai pie Latvijas Republikas Saeimas nama un tālāk balsojumam pret vīrieša un sievietes dzimuma izcelšanu starp daudziem citiem dzimumiem jēga tāda, ka senāk daudzo totēmu vai tagad daudzo dzimumu ieviešanai jāsamazina vīriešu un sieviešu iespējas radīt pēcnācējus, lai to skaits nekļūtu pārāk liels un neapdraudētu ekosistēmu un tādējādi arī cilvēkus, kuri tajā dzīvo.
Starp senajiem un tagadējiem laikiem, kādi kārtu kārtām pārklāj pasauli kā loki, nevis kā visu cilvēci vienā virzienā aptveroša kustība, notika atteikšanās no pēcnācēju radīšanas ierobežojumiem. Arī tam savs pamatojums, sākot ar to, ka lielākam pēcnācēju skaitam lielākas iespējas iegūt iztikas līdzekļus, apslaktējot citus pretendentus uz teritoriju, ūdeni utt. Pēc tam modē nācās paļauties uz aizvien plašāku dabas resursu apgūšanu, izvairoties no cīņas par vieniem un tiem pašiem resursiem. Taču tagad acīm redzams (zināms no datiem, kuru iegūšana un izprašana neprasa milzīgu erudīciju un piepūli), ka nekādu brīvu dabas resursu pasaulē vairs nav. Atbilstoši - cilvēku skaita samazināšanai jānotiek gan karos, kas tieši pēdējā laikā aktivizējušies, gan ar atgriešanos pie bērnu radīšanas ierobežojumiem, apgrūtinot attiecības starp vīriešiem un sievietēm.
Cilvēces skaitliskās ekspansijas periodam atbilst vīrieša un sievietes attiecību maksimāla atvieglošana, drīzāk uzspiežot, nekā tikai ļaujot viņiem uzveidot ģimenes. Ja cilvēku skaitu grib samazināt ne ar jau esošo cilvēku nogalināšanu, bet ar pēcnācēju skaita ierobežošanu, tad jāizdara tā, lai ģimeņu būtu mazāk. Proti, lai būtu mazāk ģimeņu, ko veido vīrietis un sieviete. Tas prestižs, ko ģimene kā institūcija nopelnījusi, tiek pārnests uz jebkurām citām kombinācijām, sākot ar “vīrietis-vīrietis” un “sieviete-sieviete”. Visvisādos veidos tiek atbalstītas “nepilnās ģimenes”, t.i., attiecības “pieaugušais-bērns”, ciktāl tās ārpus nākamo paaudžu radīšanas iespējām. Par ģimenes locekļiem pasludināti visi mājdzīvnieki un tagad arī lelles fiziskā vai virtuālā iemiesojumā.
Par pašu maigāko varbūt pat ne ģimeņu, bet noteikti pēcnācēju skaita samazināšanas veidu varētu nosaukt ģimeņu pastāvēšanas izbeigšanas jeb šķiršanās atvieglošanu. Vismaz teorētiski ģimeņu skaits varētu pat pārāk nesamazināties, jo šķīrušies cilvēki var precēties tūlīt pat, bet tas nu gan ir droši, ka bērnu radīšana ar griešanos aizvien jaunu attiecību karuselī grūti savienojama.
Tad nu esam nonākuši pie tā laika posma latviešu tautas vēsturē, kurā sākusies ģimeņu iziršana tagad - pēc triju paaudžu nomaiņas - rezultējas neatgriezeniskā Latvijas cilvēku populācijas, jo runa nav tikai par latviešiem, izzušanā izmiršanas ceļā. Lūk, kā izskatās laulību un to šķiršanu skaita attiecība pēdējos 70 gados:
Pārskata periods sākas brīdī, kad Latvijā bija iestājies miers pēc kara, kura sekas bija nabadzība ar tādām sekām kā augsta dzimstība - 1954. gadā 33 202 jaundzimušie - caur lielu skaitu laulību un mazu skaitu šķiršanos. Cilvēkiem bija jāturas jeb jādzīvo kopā, lai vispār izdzīvotu.
Tālākajā desmitgadē līdz 1964. gadam aizvien vairāk cilvēku varēja atļauties šķirties, bet tas gandrīz neietekmēja dzimstību, kas palika stabili virs 30 tūkstošiem gadā. 1964. gadu iekļaut attēlā nebija jēgas, jo tā gada demogrāfiskā statistika vēl nevarēja atspoguļot pašu būtiskāko, kas nosaka tālāko demogrāfisko statistiku līdz šai dienai. Proti, atspoguļot 1964. gada 14. oktobrī notikušo galma apvērsumu, kurā tika gāzts Ņikita Hruščovs un viņa vietu ieņēma Leonīds Brežņevs. Atbilstoši to gadu terminoloģijai, tā bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1. sekretāra vieta.
Par galma apvērsuma seku realizāciju kļuva PSRS Augstākās padomes Prezidija 1965. gada 10. decembra dekrēts “Par dažām izmaiņām laulības šķiršanas lietu izskatīšanas kārtībā”, kas Latvijas PSR tika lokalizēts ar vietējās Augstākās padomes Prezidija 1966. gada 28. jūlija dekrētu. Grozījumu būtība tāda, ka pirmkārt, laulību šķiršana tika pāradresēta no PSRS apvienoto teritoriju Augstākajām tiesām uz rajonu tiesām un, otrkārt, šķirties gribētāji atbrīvoti no pienākuma paziņot par šķiršanos vietējā avīzē.
Šķiršanās uzrāviens tūlīt pēc juridisko ierobežojumu mazināšanas apliecina, ka L. Brežņevs tik tiešām sapratis, ko tauta no viņa grib. Par to viņš nopelnīja tiesības atrasties amatā līdz mūža beigām. Tagad latvieši nebūt nav vienīgā tauta, kas izmantojusi izdevību, kad ne nabadzība, ne valsts vairs nespieda dzīvot ģimenēs. Tikšana vaļā no ģimenēm pāris paaudžu nomaiņas gaitā novedusi līdz tikšanai vaļā no pēcnācējiem.
