Valdība grib Nacionālā attīstības plāna (NAP) jaunajā versijā apsolīt visiem visu, bet uzņēmēju pārstāvji uzskata, ka viņiem pienākas vairāk.
Valdība izpelnījās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) kritiku par to, ka šonedēļ notikusī lemšana par NAP jauno versiju beidzās ar pārvaldes iestādēm tipisko lēmumu atlikt lēmumu. Valdība nevēlējās saistīt sevi ar LTRK un Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) kopīgi izloloto lozungu «gudra ekonomiskā izaugsme». Kas tad nu valdībai vai varbūt valstij noticis? Ar ko šie trīs vārdi sliktāki par tagadējā NAP lozungu «cilvēks pirmajā vietā»? Kāpēc gan nenomainīt vienu tukšvārdību ar nākamo? Tomēr jāatzīst, ka arī konfliktu tēlošana šajā vidē nav nekas nepiedzīvots.
«Mēs neesam tie, kas kritizē valdību pie katras izdevības,» uzbrukumu valdībai trešdien pieteica LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Tam jāpiekrīt, jo iepriekšējais līdzīgais pasākums LTRK notika nu jau krietni sen – 2008. gada 29. oktobrī Ivara Godmaņa valdības laikā. Nākamajā dienā Neatkarīgā vēstīja, ka «LTRK prasa nekavējoši uzsākt valsts pārvaldes aparāta reformu» utt. Pamācošākais ir tas, ka pasākumu vadīja J. Endziņa priekštece Žaneta JaunzemeGrende un pie viņas labās rokas toreiz sēdēja Daniels Pavļuts – divi cilvēki, kuri ne uzreiz un ne bez daudzām citām pūlēm, bet ir iereformējuši sevi Valda Dombrovska trešajā valdībā, kuru tagad kritizē viņu pēcteči LTRK. 2008. gadā turpat vien bija arī LTRK prezidents Andris Bērziņš ar atziņu, ka, «ja esošā vara grib saglabāties, tai nāksies optimizēt sistēmu». Diez vai šī optimizācija no viņa viedokļa varētu būt vēl optimālāka nekā viņa kļūšana no sabiedriskas organizācijas prezidenta par Valsts prezidentu. Pie savas labās rokas viņš ir nosēdinājis Elīnu Egli, kura 2008. gada rudenī bija LTRK konkurentes LDDK ģenerālsekretāre, bet toties pietiekami apsviedīga, lai 2008. gada 30. oktobra publikācijā piebalsotu A. Bērziņam.
Tagad maršu uz valsts amatiem kopā ar J. Endziņu (galveno valsts notāru 2002.–2007. gadā), šķiet, pieteikuši LTRK viceprezidents, augstskolas Turība attīstītājs Aigars Rostovskis un LTRK padomes locekļi Kārlis Šenhofs (iepakojumu ražošanas uzņēmuma VG Kvadra Pak īpašnieks) un Normunds Bergs (SAF Tehnika). Skaļi tas teikts netiek, bet arī 2008. gadā tika prasītas «reformas», nevis amati. Šoreiz tiek prasīts vēl mazāk – it kā tikai NAP «definēt vienu mērķi – tautsaimniecības izaugsmi, kas balstītos uz tam pakārtotu eksportspēju, produktivitāti, inovācijām un industrializāciju» (citāts no LTRK rakstiskā paziņojuma par savu pasākumu).
Kāpēc gan valdība lieku reizi neapliecināja, ka tās mērķis – jā, protams, kā gan citādi? – ir «tautsaimniecības izaugsme»? Kas valdībai mīļāks par to? Izrādās, ka arī tautsaimniecības izaugsmi valdība vēloties, bet tikai un vienīgi komplektā ar «cilvēka drošumspēju» un «izaugsmi atbalstošām teritorijām». Abi pēdējie formulējumi izceļas ar savu neskaidrību, kas arī bija jāpanāk, lai tie neuzliktu nekādus ierobežojumus valdības (bez)darbībai un politikai apsolīt visiem visu. Šādu kalambūru izgudrošanai nesen tika izveidota jauna, speciāla iestāde (jā, valstī notiek reformas ierēdņu skaita un algu palielināšanas virzienā) Pārresoru koordinācijas centrs Mārtiņa Krieviņa vadībā. Viņš dalījās ar Neatkarīgo nodomos, kā izpildīt ministru uzdevumus atrast kritērijus divu «izaugsmju» un vienas «drošumspējas» mērīšanai. Viņš piedāvāšot izmantot indeksus, kādu aprēķināšanai jau ir metodikas: dzīves kvalitātes indeksu, tautas attīstības indeksu, labākas dzīves indeksu un varbūt vēl ko līdzīgu. Citiem vārdiem sakot, valdība vilks laiku ar pētījumiem un mērījumiem, līdz kamēr sabiedrības prasības darīt vismaz kaut ko tiks apmierinātas ar valdības locekļu u.c. pazīstamāko amatpersonu nomaiņu. LTRK aktīvisti ir pareizi izskaitļojuši, ka pienācis laiks sevi pieteikt publiski.