Slānekļa gāzi sola pēc trim gadiem

 
©publicitātes

Pateicoties slānekļa gāzei, ASV kļuvušas par lielāko dabasgāzes ieguvēju pasaulē, apsteidzot Krieviju, un tuvāko gadu laikā kļūs arī par ievērojamu eksportētāju. Latvijai tas ļaus risināt gāzes apgādi no līdzvērtīgām pozīcijām attiecībā uz Gazprom, ekskluzīvā intervijā Neatkarīgajai argumentē Stīvens Peins, Hjūstonas enerģētikas eksperts, Āzijas gāzesvadu darījumu brokeris, Baltā nama un vadošo ASV kompāniju konsultants, Latvijas goda konsuls un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Stīvena Prentisa Peina klientu un darījumu partneru lokā ietilpušas tādas kompānijas kā JP Morgan Chase, Morgan Stanley, Continental Airlines, Yukos, Boeing un Lockheed Martin. Pēc 11. septembra S. Peins spēlējis nozīmīgu lomu ASV attiecībās ar Āzijas valstīm, īpaši tādām kā Pakistāna, Irāka, Uzbekistāna, Azerbaidžāna un Afganistāna. Vairākkārt S. Peins, kurš ir Republikāņu partijas vecbiedrs un gadu gaitā ziedojis tai ceturtdaļmiljonu dolāru, darbojies kā palīgs un asistents Baltajā namā, ieskaitot Džordža V. Buša personīgā pārstāvja posteni, vēlāk ieņēmis divus padomnieka amatus Dzimtenes drošības ministrijā (Homeland Security). Vēl viņš kopš 1999. gada pilda Latvijas goda konsula amatu Vidējos Rietumos.

– Pastāstiet vispirms mūsu lasītājiem, kāpēc kļuvāt par Latvijas goda konsulu? Esat tuvu ASV politikas un biznesa virsotnei ne pirmo gadu desmitu, bet vienlaikus pildāt neapmaksāto goda konsula amatu tālai un mazai valstij.

– Jā, tā ir tradīcija, ka Latvijai lielākoties goda konsulu posteņos stājas ārzemju latvieši, un sanāk, ka esmu viens no nedaudzajiem izņēmumiem. 1999. gadā tagadējais Saeimas deputāts Ojārs Ēriks Kalniņš, kurš toreiz bija Latvijas vēstnieks ASV, izteica domu, ka Latvijai ir nepieciešams savs konsuls Hjūstonā – pasaules energoresursu (naftas, gāzes un citu) tirdzniecības faktiskajā galvaspilsētā, kurš šeit turētu aci uz Latvijas interesēm enerģētikā. Saņemt uzaicinājumu pārstāvēt Latvijas intereses diplomātiskajā sfērā ir ļoti liels pagodinājums! Biju un esmu lepns par šādu iespēju, kuru Latvija man devusi. Tādu priekšlikumu var saņemt tikai vienreiz dzīvē!

Jāsaka, ka uzdevumi man kā goda konsulam šajos piecpadsmit gados ir stipri mainījušies. Sākumā man Vašingtonā bija jāveicina Latvijas iestāšanās NATO. Pēc tam sekoja bezvīzu režīma ieviešana starp Latviju un ASV. Piedalījos 2006. gadā NATO samita sagatavošanā Rīgā. Šos uzdevumus, ko diplomātiem bija izvirzījusi Latvijas tauta, Saeima un valdība, mums izdevās paveikt vēlamajos termiņos. Turpretī, kad 2003. gadā Krievija izvēlējās pārtraukt naftas eksportu pa cauruļvadu uz Ventspili, mēs šo jautājumu pacēlām visaugstākajā starpvalstu līmenī, tomēr toreiz Krievija nepiekāpās, kā atceramies. Bijuši arī daudzi citi uzdevumi. Man ir gandarījums katru reizi, kad varu veicināt jebkādus darbus Latvijas un ASV starpā!

– Šobrīd karsts temats ir gāzes tirgus, tajā skaitā Latvijas, Ukrainas, Rietumeiropas un citu reģionu apgāde ar gāzi. Jūs ikdienā strādājat šajā sfērā. Kādas ir jūsu prognozes?

– Pagājušajā gadā Savienotās Valstis pirmo reizi kļuva par lielāko gāzes ieguvēju pasaulē, apsteidzot Krieviju un visas pārējās valstis: situācija, kas vēl pirms gadiem desmit būtu uzskatīta par nereālu. Slānekļa gāzes ieguve pagaidām apmierina pašas Amerikas vajadzības – eksportēta tiek mazākā daļa no iegūtā. Bet tas mainīsies jau tuvākajos gados. Redziet, pārvadāta pa jūru gāze tiek sašķidrinātā veidā (LNG). Tas nozīmē, ka ir jāuzbūvē cauruļvads no ieguves reģiona līdz ostai (šī infrastruktūra jau lielākoties pastāv), kā arī dzesēšanas un sašķidrināšanas rūpnīca. Tās patlaban vēl atrodas projektēšanas stadijā. Saņēmēju pusei ir jāuzbūvē terminālis, par ko Baltijas valstīs notiek diskusijas visu laiku. Līdzīga rakstura diskusijas un celtniecība notiek arī citās zemēs.

Sašķidrināšanas rūpnīca nozīmē milzu investīcijas: līdz pat 20 miljardiem dolāru (neskaitot cauruļvadus un ieguvi). Nesen ASV Enerģētikas departaments samazināja birokrātiju no trim etapiem uz diviem, taču arī tad licences izņemšana sašķidrināšanas kompleksa būvei maksā varbūt 50 dolārus – bet, lai to reāli izdarītu līdz galam, veiktu visu izpēti un projektēšanu, ietekmes uz vidi novērtēšanu, investoriem vēl pirms būvniecības sākuma jārēķinās ar 50 miljonu dolāru izdevumiem! No tā jūs varat pārliecināties, ka tikai nopietni lielmēroga investori spējīgi iesaistīties šajā biznesā, jo ieejas slieksnis ir augsts.

Otrs faktors ir LNG tankkuģu flotes kapacitāte, pārvadājot gāzi pēc tam, kad tā tikusi sašķidrināta. Tankkuģi būvē vidēji divus gadus. Tātad tie gāzvedēji kuģi, kurus pasūtīs un sāks projektēt šogad, būs gatavi tikai pēc pāris gadiem. Visi šie faktori norāda uz to, ka ASV savu gāzes eksporta potenciālu sāks īstenot no 2017. gada, kad vienlaikus beidzas A/S Latvijas gāze monopola termiņš gāzes piegādēm Latvijas tirgū.

– Jūsu teiktais dod cerības, ka mums tiešām parādīsies reālas piegāžu alternatīvas Gazprom.

– Diskusija par gāzes apgādes monopoltiesībām Latvijā bieži vien centrējusies ap piegādes tīkliem un Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Tagad ir papildu diskusija par to, vai valstij atkal vajadzētu kļūt par Latvijas gāzes akcionāri, atpērkot savulaik privatizētās akcijas. Bet pieredze liecina: svarīgāks par to, kam pieder cauruļvadi, ir jautājums – vai mums maz ir molekulas, ko laist tajā cauruļvadā iekšā? Diemžēl jāsaka, ka mūsu pieredze ir abējāda: piemēram, Ventspils uzņēmumi atceras – kā tas bija, kad Krievija vienā dienā pārtrauca naftas eksportu pa cauruļvadu. Ventspilij vairāku gadu garumā sekmīgi izdevās neitralizēt kravu kritumu, diversificējot biznesu. Tikmēr gāzes iztrūkumu cauruļvadā un līdz ar to Latvijas enerģētikā nevarēsim aizstāt ne ar ko citu. Tāpēc es aicinātu domāt pirmām kārtām par to, nevis kam pieder šie cauruļvadi Latvijas teritorijā, bet vai mums būs molekulas, kuras laist tajos iekšā!

– Ja ASV kļūs par slānekļa gāzes eksportētāju, vai mēs varēsim nopirkt šo gāzi, ņemot vērā, ka uz to rindā stāv jau visādas japāņu kompānijas? Plus vēl Ķīna un pārējā Āzija.

– Japānas gigantiskie industriālie konglomerāti, tādi kā Mitsui un Mitsubishi, paši investē LNG termināļu un gāzes sašķidrināšanas rūpnīcu būvē Amerikā. Tas nozīmē, ka viņi paši kontrolēs piegādes un patēriņu tik lielos apjomos, cik viņiem vajadzēs. Kopš Fukušimas katastrofas rezultātā Japānā ir apturēta atomelektrostaciju darbība, valsts pāriet uz gāzes TEC izbūvi, gāzes cenas tur neapšaubāmi ir vairākas reizes augstākas nekā citos tirgos. Tāpēc Japānas korporācijas pašas gatavojas piepildīt šo savu mājas tirgu. Attiecīgi tas nozīmē, ka no ASV slānekļa gāzes potenciāla pārējo eksportētāju iegūtā un sašķidrinātā gāze aizies uz citiem tirgiem, tajā skaitā Baltiju.

– Un arī Ukrainu?

– Baltija ir labākā situācijā nekā Ukraina, jo Ukrainai izeja uz Vidusjūru un tālāk okeānu ir tikai caur Bosforu un Dardaneļiem, kurus kontrolē Turcija. Ukrainas tirgū jāapgādā ne tikai divdesmit reizes vairāk mājsaimniecību nekā Latvijā, bet arī lieljaudas rūpniecība. Milzu flotes ar gāzvedējkuģiem, kas praktiski brauktu cauri Stambulas vecpilsētai zem tilta, kurš savieno Eiropu ar Āziju – tas izskatās maz ticami, Turcija nebūs ar mieru.

Es gan gribētu uzreiz piebilst, ka nav teikts, ka Latvijai no 2017. gada šī importa iespēja no Amerikas būtu obligāti jāizmanto par katru cenu. Latvijas interesēs drīzāk ir, ja būs kādi trīs stabili gāzes piegādātāji no dažādām ieguves valstīm. Slānekļa gāze no ASV, dabasgāze no Kataras un tradicionālās piegādes no Gazprom, piemēram – tad Latvija varēs izvēlēties, no kā pirkt! Gazprom piedāvājumam vajadzētu būt lētākajam jebkurā gadījumā, jo slānekļa gāzes ieguve Amerikā, sašķidrināšana, vešana pāri okeānam, iepildīšana terminālī, atjaukšana ielaišanai Baltijas gāzesvados vienmēr būs dārgāka nekā Gazprom piegādes dažu simtu līdz dažu tūkstošu kilometru attālumā pa sen strādājošiem gāzesvadiem. Gazprom tagad dažādām valstīm tirgo gāzi vidējās cenās no 200 līdz 480 dolāriem par 1000 kubikmetriem – viņi spētu pelnīt arī tad, ja cenas būtu ap 100 dolāriem, jo visa infrastruktūra sen ir uzbūvēta un vietā, tai nav jāatmaksājas kā ASV jaunajai gāzes infrastruktūrai. Dabasgāzes ieguve arī kopumā ir daudz lētāka nekā slānekļa gāzes ieguve. Latvijai galvenais, lai būtu šī izvēle! Un no 2017. gada tāda būs!

– Vēl gan tāds sīkums kā importa terminālis… Par tā celtniecību strīdas visas Baltijas valstis un Somija.

– Neredzu neko sliktu, ka Latvijā ir un paliek reģiona galvenā pazemes gāzes krātuve, savukārt Igaunija vai Lietuva ekspluatē termināli un savus cauruļvadus. Kolīdz importējamā slānekļa gāze nonāks pārvades tīklā, to uzkrās Inčukalnā un piegādās pēc vajadzības. Mēs zinām, ka jau tagad katru ziemu Inčukalna krātuve (esmu tur pabijis) eksportē gāzi ne tikai uz Lietuvu un Igauniju, bet pat atpakaļ uz Krievi

ju – Sanktpēterburgas apgabalam. Kāpēc gan gāzes krātuve nevarētu palikt Latvijas bizness, bet terminālis būtu kaimiņvalsts uzņēmums? Turklāt Latvijā ir tāds dabas retums kā vēl divas potenciālas vietas jaunām gāzes krātuvēm.

– Eiropā šādus lielmēroga infrastruktūras objektus cenšas būvēt ar Eiropas Savienības atbalstu. Kā ir slānekļa gāzes biznesā Amerikā?

– Savienotajās Valstīs slānekļa gāzes ieguve, transportēšana un infrastruktūras celtniecība ir strikti komerciāls bizness. Nevienā no posmiem netiek prasītas nekādas federālas vai štatu subsīdijas.

– Kā ar sabiedrības pretestību slānekļa gāzes ieguvei?

– Sabiedrība ir slānekļa gāzi visnotaļ atbalstoša. Pirms daudziem gadiem, kad sākās pirmie ieguves mēģinājumi, tie nebija pilnveidoti līdz galam; tagad tehnoloģijas ir stabilas. Slānekļa gāzes ieguve nozīmē daudzas labi apmaksātas, augsti kvalificētas darba vietas. Prezidents Baraks Obama pagājušogad tika pārvēlēts, pateicoties labajiem ekonomikas atveseļošanās rādītājiem. Tieši tie divi štati, kuros slānekļa gāzes urbšana notiek visintensīvāk – Ohaio un Pensilvānija –, nodrošināja Obamam uzvaru. (Ohaio ir blīvi apdzīvots štats ar lielu balsotāju skaitu, kas pēdējo 100 gadu laikā veido statistiku: kurš uzvar ASV prezidenta vēlēšanās Ohaio, uzvar visās vēlēšanās – I.L.)

– No ilggadēja republikāņa dīvaini dzirdēt labus vārdus par demokrātu prezidentu Obamu.

– Tas nav nekas dīvains, jo gan Republikāņu, gan Demokrātu partijas ekonomisko centienu pamatā ir viens: stiprināt ASV ekonomiku, palielināt eksportu un nodrošināt enerģētisko neatkarību. Jo stiprāka ir Amerika, jo stiprāki var justies arī tās sabiedrotie – ieskaitot Latviju!

 

Abonē