17.aug 2018
Kad piedzīvojumi sauc, tad ar pilnu atdevi jāmetas tajos iekšā. Izlasi par to kā Beverīnas roveriem (skautiem un gaidām) - gāja Ziemeļu aicinājumā – Aiz polārā loka un iedvesmojies saviem piedzīvojumiem. Ekspedīcijā devāmies septiņu dienu garā pārgājienā Zviedrijas ziemeļos pa Karaļa taku un uzkāpām augstākajā Ziemeļeiropas virsotnē.
Karaļa taka (Kungsleden) ir ap 400 km gara, taču iecienītākais maršruts ir no Abisko līdz Nikkaluoktai, kas ir ap 120km garš un ved cauri neskartajai Artikas dabai. Nakšņot iespējams ne tikai teltīs, bet arī nelielās mājiņās, kas atrodas pa ceļam, kā arī tajās ir neliels veikaliņš, kurā iegādāties pārtikas preces. Ziemā taka pārvēršas par slēpošanas trasēm ļaujot baudīt nebeidzamus ziemas priekus un ziemeļblāzmu, tādēļ pārgājienu sezona ir no jūlija līdz septembrim.
Savu pārgājienu sākām Abisko, kas ir takas sākums un devāmies līdz Nikkaluokta, kopā pieveicot vairāk nekā 150 km. Sešas dienas katru dienu devāmies 15-20 kilometru garā pārgājienā cauri Artikas skarbumam, brīnumaini skaistām ielejām, pāri kalniem un nebeidzamiem plašumiem. Ceļš ved augšup un lejup, vietām ir izveidotas koka laipas, bet pārsvarā ir akmeņainas takas, tādēļ koncentrēšanās spējas nevar pazaudēt nevienā mirklī. Ne katru dienu bija viegli iet, tad palīdz draugu uzmundrinājumi un mūzika. Jā – svarīgi ir ielādēt sev iedvesmojošas dziesmas, jo tās ļoti palīdz un dod enerģiju izsīkuma brīžos.
Visvieglāk ir atslēgties no ikdienas un aizmirsties, jo tur nav zonas, un telefons septiņas dienas ir lidmašīnas režīmā – to no visas sirds iesaku ikvienam. Viss, par ko prāts domā, ir katrs nākamais solis un brīvība visapkārt.
Vienu dienu veltījām Zviedrijas un Ziemeļeiropas augstākās virsotnes iekarošanai, kas ir grūtāk, kā varētu domāt. Divpadsmit stundu garais kāpiens nebija viegls, taču tas brīdis, kad uzkāp pašā spicē, un visa pasaule ir Tev pie kājām, ir neaizmirstams. Tās ir emocijas, kas nav vārdiem izstāstāmas.
Visas mantas nesām līdzi paši, tādēļ katra lieta, kas bija somā, tika pārdomāta, un tikai tādos brīžos, kad zini – viss jānes uz muguras, var saprast, ar kādu minimumu pietiek, lai trīspadsmit dienas mierīgi izdzīvotu.
Nakšņojām skaistākajās vietās – pie kalna upēm, ezeriem, kalnu ieskauti.
Vismīļākie man bija rīti, kad cēlos ātrāk par citiem, lai no rīta nomazgātu seju ledusaukstajā ūdenī, pavingrotu un pagatavotu brokastis pārējiem. Un tie mirkļi ir neaizmirstami – kad no rīta baudi kūpošu kafiju veroties kalnos un domā, kādus piedzīvojumus sniegs jaunā diena un ceļš Viscaur takai tek kalna upes, kurās ir viens no garšīgākajiem un kvalitatīvākajiem ūdeņiem pasaulē, tādēļ par to nav jāuztraucas!
Gatavojām to, kas bija līdz paņemts, rūpīgi saplānots – brokastīs ēdām auzu pārslu putru, kas vārīta piena pulverī kopā ar ievārījumu un riekstiem. Pusdienās un vakariņās ēdām dažādus graudaugus – rīsus, griķus, pērļu grūbas, arī makaronus un kartupeļu biezputru, tiem pievienojot meža gaļas konservus, tomātu mērci un dažādas garšvielas. Starp ēdienreizēm mielojāmies ar enerģijas batoniņiem un riekstiem.
Ko ņemt vērā? Ceļš līdz Abisko ir garš, tāpēc ļoti ieteicams ir izvēlēties guļamvagonu vilcienā. Izkāpjot Abisko tūristu pieturā, ir jānoiet vēl 15 km, līdz var celt telti. Iespējams ir arī lidot no Stokholmas. Temperatūra ļoti svārstās, kā arī nepārtraukti ir vējš, bieži līst, tāpēc saslimt ir ļoti viegli, tādēļ iesaku kādu pretiekaisuma līdzekli paņemt līdz, kas man pašai ļoti palīdzēja. Svarīgi ir guļammaiss un zābaki – lai ir silti un ērti iet. Atkarīgs no sezonas, bet iesaku arī odu līdzekli paņemt līdz, un, protams – plāksterus. Ar zeķēm, apakšveļu un t-krekliem nevajag aizrauties – visu var izskalot strauta ūdenī un iztikt. Ir Jāpabrīdina ģimene, draugi, ka nav zona.
Iesaku nebaidīties, saprast, cik ķermenis ir spēcīgs un daudz var izdarīt, kā arī pierādīt sev, cik labi un ļoti vajadzīgi ir kādreiz izkāpt no savas komforta zonas.