Pirms pāris gadiem oficiāli par Latvijas skaistāko precēto sievieti atzītā Anete Bilzēna ir ne vien skaista, bet arī drosmīga: nupat viņa atgriezusies no alpīnisma brauciena uz Dienvidāfrikas Republiku.
Latvijas Alpīnistu un ceļotāju asociācijas grupas dalībnieki 3. janvārī nelabvēlīgos laika apstākļos sasnieguši Dienvidāfrikas augstāko virsotni Mafadi, šāda informācija Latviju sasniedza no Alpīnistu un ceļotāju asociācijas. Virsotne slejas 3450 metru augstumā – nav maz! Realizējot Latvijas Alpīnistu un ceļotāju asociācijas projektu «Pasaules valstu augstākās virsotnes», Dienvidāfrikas augstāko virsotni sasniedza Edgars Šāblis, Laimonis Aumeisters, Rita Stuģe, Jānis Bleibergs, Anete Bilzēna, Atis Bilzēns un Ilona Gurtlava. Šī ir pirmā ekspedīcija no Latvijas, kas uzkāpusi Mafadi. Ja kādam jau šķiet pazīstams Bilzēnas uzvārds, tad viņš nav maldījies – Anete Bilzēna ir 2013. gada skaistākā precētā sieviete Latvijā. Šī ceļotāju grupa paguva uzkāpt arī Svazilendas un Botsvanas augstākajās virsotnēs.
– Kas dzen jaunu un tik skaistu sievieti kalnos? Labāk taču, kā tas ierasts, varētu atpūsties Ēģiptē vai Turcijā?
– Cilvēkam, kurš diezgan aktīvi un saspringti strādā, ir nepieciešams iztīrīt savu «cieto disku». Un šis attīrīšanas veids katram ir atkarīgs no tā, cik saspringts ir darbs: jo vieglāks ir darbs, jo labāk vari sevi attīrīt no liekām domām un informācijas. Saspīlējuma, stresa. Man ir pietiekami saspringts darbs, tāpēc vajag kaut ko gana ekstrēmu, lai iztīrītu savu «cieto disku». Tas ir galvenais iemesls. Mēs sākām šādos ceļojumos doties jau 2000. gadā ar Latvijas Alpīnistu un ceļotāju asociāciju, jo mums iepatikās viņu piedāvātais veids. Kā mēs to saucam – atpūta puszvaigznīšu stilā. Tas nozīmē: man patīk atpūta arī septiņzvaigžņu stilā, bet nekas pa vidu – vai nu ekselents kūrorts ar ekselentu apkalpošanu, ar ekselentu skatu uz jūru un pārtiku, vai arī puszvaigznīte – salsti, mokies, kāp. Uz izdzīvošanas robežas.
– Ir šāda nepieciešamība?
– Ikdienā es esmu ļoti patīkama, ātra, neizrādu emocijas. Taču tas kaut kur vienalga sakrājas. Ja pa vakariem nekliedzu uz savu vīru un neraudu, nepurinu bērnu un nebraucu ārprātīgā ātrumā pa ielām, tad vienalga tam kaut kur ārā ir jāizlaužas. Manā gadījumā tas notiek tādā ārkārtīgi trakā veidā, kurā saliec vērtības pēc Maslova piramīdas, – tur nav pats svarīgākais pierādīt savu vērtību, tur pats svarīgākais ir izdzīvot. Maslova piramīdas pirmais līmenis – ēst, siltums, pajumte virs galvas. Bet šādos ceļojumos tev tas viss ir jānes uz muguras, 15 kilogrami, tas absolūti visu iztīra un sakārto tavas vērtības.
– Var taču izdomāt arī ekstrēmākas izklaides – lēkt ar izpletni, braukt ar ātru automašīnu.
– Laikam tas nozīmē, ka man nepietiek ar šo īstermiņa piedzīvojuma brīdi, ka šis adrenalīns nesniedz vajadzīgo attīrīšanās pakāpi. Tas neizsit no ierastā līdz galam, man vajag ilgāku laiku. Esam vairāk nekā desmit dienas kāpuši [kalnos] un mocījušies: tu katru dienu celies un ej, celies un ej. Tev salst, tu nevari nomazgāties. Tas notiek konkrētā režīmā, kurā tu esi absolūti mobilizējies konkrētām lietām. Tu kāp, visu dienu ar citiem nesarunājies, jo tev ir ļoti labs «biroja rūdījums». Es tajā kompānijā biju visjaunākā un laikam visvārgākā. Taču, kad kāp kalnā, katrs solis ir it kā tikai nieka 25 – 30 centimetri, bet šie centimetri ir tik grūti, ka nemaz negribas ar kādu sarunāties.
– Par ko cilvēks domā šādās reizēs?
– Par darbu es šādos gadījumos noteikti nedomāju, un tas laikam ir viens no labākajiem šādu ceļojumu ieguvumiem. Grūti formulēt – it kā neko konkrētu. Tiklīdz sāc domāt kaut ko konkrētu, tā tu novirzi savu enerģiju no kāpšanas [kalnā] un saņemšanās brīža, no konkrētā mērķa. Tur aizbraucis, esi ieradis atslēgties, neko negribi risināt. Ja tagad tā ātri jāatceras.... Hmm. Es nebiju iepriekš iedomājusies par šāda veida jautājumu. Jā, es laikam kāpjot domāju par iepriekšējā laikā pavadītajiem skaistajiem brīžiem. Es tos savā atmiņā pārcilāju un atcerējos, pārcilāju un atcerējos. Visu dienu tā – kāp, domā. Skaisti.
– Cik tavā kontā jau ir kalnu?
– Es un mans vīrs esam bijuši Tibetā, Himalajos. Mēs nekad neesam mērķtiecīgi gājuši uz kādas konkrētas virsotnes iekarošanu, augstākais ir bijis ap 6000 metriem, taču pat tā bija tikai starpvirsotne līdz nākamajai, lielākajai virsotnei. Svarīgākais kalnā kāpšanā ir nevis augstākais sasniegtais punkts, bet tas, no kura sāc un līdz kuram tiec kādā konkrētā laika posmā. Ja katru dienu pacelies par 400 – 600 metriem uz augšu, tas ir nozīmīgākais rādītājs. Himalajos jau tu visu laiku esi «virs četri», nu un? Dienvidāfrikā šis bija nozīmīgākais kalns tāpēc, ka tas vienā pasaules daļā ir augstākais punkts. Es varu stundām, kāpjot kalnā, nerunāt – tas var būt vai nu no pārguruma, vai tāpēc, ka gribas pabūt domās ar sevi. Kad cilvēks ir pašrealizējies, pienāk brīdis, kad gribas pabūt vienam ar sevi un izklaidētājus nevajag. Gidi domā, ka mēs esam jocīgie latvieši, kam ir ziemeļnieku raksturīgais vēsums, vienmēr esam smaidīgi, maz runājam, maz ēdam un iedzeram, visu vienmēr zinām un nevienu grūtību priekšā nenobīstamies. Kad braucam uz konkrēto galamērķi, vienmēr par izvēlēto galamērķi izlasām un zinām pat vairāk, nekā mums stāsta.
– Vai nav bijis tāds brīdis, kad liekas – pēdējā stundiņa klāt ?
– Bīstamākais kalnos ir tad, kad tu kāp lejā, jo ir piepildītās misijas sajūta. Cik es zinu, letālie gadījumi pārsvarā notiek atceļā, nevis kāpjot augšā kalnā, lai sasniegtu virsotni. Atpakaļceļā vairs neesi vērīgs un nepamani akmenīti, noslīd kāja, izmežģās potīte vai notiek lūzums. Mēs vienmēr viens otram atgādinām – viss, sagrupējies, koncentrējies, un tikai tad droši nokāpsi lejā! Tas ir neizskaidrojami, bet, kāpjot lejā, pat mugursoma var tavu ķermeni sašūpot tā, kā pats nevēlies, un tie ir lieki piecpadsmit kilogrami klāt ķermeņa svaram.
– Tu kāp kalnā kopā ar vīru. Vai tandēmā ar mīļoto cilvēku nav dubulta atbildība ?
– Ja ikdienā cilvēkiem ir tā pleca sajūta, ka vari paļauties uz otru, tad kāpšana kalnos ir daudz vieglāka. Es varu atļauties kā sieviete būt dažkārt vāja. Savukārt ir brīži, kad sieviete ir fiziski vājāka, bet mentāli izturīgāka. Tāpēc ir svarīgi, ja grupā ir gan sievietes, gan vīrieši, pat ne obligāti kā ģimenes. Kad esi kopā kāpis ar cilvēkiem kalnos un uzturējies kopā divdesmit četras stundas diennaktī, jau pēc pasākuma visi kļūst kā liela ģimene. Kopā ceļamies, kopā ejam gulēt, kopā ēdam, kopā runājam, kopā klusējam, kopā dziedam. Saderību šādā grupā sajūt jau pirmās pusstundas laikā, un tie, ar kuriem nerodas kontakts, tiek izstumti un otro reizi tādos braucienos neatgriežas. Izstumtie vienmēr ir tādi, kuri par visu īd – sākot par slapjām kājām un žēlabām, ka saslims.
– Jūs uzkāpāt Āfrikas augstākajā virsotnē, kāpēc kāpt vēl – it kā viss taču sasniegts?!
– Jā, tas bija kā apogejs, emocionāli spēcīgākais piedzīvojums. Kad esi to piedzīvojis, tad pārējais jau vairs nešķiet tik svarīgs, gandrīz kā tādam ķeksītim, kā Gaiziņkalnā uzkāpt... Bet – kāpēc ne, ja jau esi turpat blakus! Tur vienalga ir tik daudz interesantu lietu, ko apskatīt! Svazilenda – diez vai otrreiz uz turieni aizbrauksi.
– Kas bija skaistākais, kas tev palicis atmiņā no šī ceļojuma?
– Kādos citos kalnos – mēs gājām cauri plaisai. Aizver acis un – uzreiz redzi to plaisu. Ielien tur iekšā, tad pa it kā nelielāku kambari lien tālāk, tālāk un tālāk, brīžiem aizbiruši akmeņi priekšā. Brīžiem viss ar akmeņiem aizbiris, gids tev saka, ka var iziet... Izstum somas cauri un tad redzi, ka tiešām var. Un tad tas skaistais skats, ka apakša ir smaragdzaļa, augšpuse spilgti oranža, vēl akmeņu pārkare... Un tu esi ticis cauri.
– Vai pēc šī smagā kāpiena kaut kur arī tāpat padzīvojāties, tā teikt, pēc «septiņzvaigžņu principa»?
– Nē, mēs to nekad neliekam kopā! Šīs ir divas viennozīmīgi atšķirīgas lietas! Vai nu tu brauc ar mugursomu, vai ar smalku čemodānu, tas ir pilnīgi kardināli atšķirīgi, šāda veida ceļojumus nevar likt vienā somā.
– Bet pie Labās Cerības raga bijāt – vai tas bija kā balva par paveikto grūto braucienu?
– Nē, tur mēs bijām jau pašā brauciena sākumā. Ja reiz tur esi, tad tev ir jāredz Labās Cerības rags. Jau sākot ar Žilu Vernu un viņa «Kapteiņa Granta bērniem» – ir palicis atmiņā, ka tur vajadzētu nokļūt. Starp citu, iepriekš daudzi mūsu paziņas tur bija bijuši: visi kaut kādās jakās, vējš, auksts, nemīlīgi. Bet mums – kaut kāda fantastika, nekā slikta! Aizgājām pašā [Labās cerības raga] galā un uztaisījām pikniku! Un visi pārējie tūristi, kuri neriskēja līst pāri barjerām, bija spiesti savas fotogrāfijas taisīt ar latviešu piknika rīkotājiem fonā! (Smejas.)
– Ko tad jūs tajā piknikā darījāt?
– Mēs vienmēr ņemam līdzi kaltētu rupjmaizīti, speķi, pīlādzīšus. Jā, jā, mums pie mājas ir pīlādzis, katru gadu sakaltējam pīlādžogas un šāda veida ceļojumos vienmēr ņemam līdzi! Nu, ja esi Dienvidāfrikā, tad vienmēr līdzi ir arī vīns.
– Kādi ir tavi nākamie ceļojuma plāni?
– Uz šo jautājumu es principā neatbildēšu. Mēs katru gadu nebraucam šādos ceļojumos, jo tos mēģinām sevī uzsūkt kā sūklī un pēc tam izbaudīt. Ja katru gadu mēģināsi izbaudīt tik spēcīgas emocijas, tad ļoti daudzas lietas aizmirstas. Šīs pieredzētās emocijas mēs izdzīvojam. Tinam ārā no atmiņu kamoliņa, un varbūt tieši tāpēc šīs atmiņas ir spēcīgākas un skaistākas. Jo tev kādā brīdī ir bijis grūtāk, jo pēc tam tās atmiņas ir saldākas.
– Vai Antarktīdā esi bijusi?
– Nē, bet tas gan ir labs variants!
