1.mai 2010
Brīdī, kad man piedāvāja piedalīties Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonda rīkotās ziedojumu akcijas veidošanā, lai vāktu līdzekļus Kārļa Ulmaņa piemineklim, kuru nolemts uzstādīt viņa nāves vietā bijušajā Krasnovodskas pilsētā, kas tagad pārdēvēta par Turkmenbašī un atrodas Turkmenistānā, ko agrāk pazinām kā Turkmēniju, nekādu lielo šaubu par to, ka tas jādara, nebija. Ne tāpēc, ka es būtu liels vadoņa fans vai tālab, ka man bērnībā kāds būtu potējis Kārļa Ulmaņa uzskatus kā vienīgos pareizos. Gluži otrādi, esmu nācis no dzimtas, kur Latvijas pirmās brīvvalsts prezidentu respektēja, bet ne īpaši godināja – jā, saimnieks bija, kārtība bija, bet, ar ko tas viss beidzās, mēs piedzīvojām. Godīgi sakot, arī bērnībā bēniņos lasītie Kārļa Ulmaņa runu krājumi un bildītes tajos stipri vien atgādināja to pašu, ko tolaik ik vakaru rādīja Centrālā televīzija – visur ar ovācijām un ziediem sagaidīto Leonīdu Iļjiču, kuru mājinieki labsirdīgi dēvēja par Ļoņku.