Kā reiz nupat saviem studentiem stāstīju par preses brīvību un tās apdraudējumiem mūsdienās, pieminot arī Reportieru bez robežām izveidoto četrdesmit pasaules plēsoņu sarakstu, kuri vajā masu medijus visā pasaulē.
Nedomāju, ka klausītājiem šī tēma likās ļoti aktuāla, un pie sevis klusi nopriecājos – labi vien ir, mūsu divdesmitgadnieki uzskata demokrātiju par dabisku un pašsaprotamu. Nepagāja ne nedēļa, kad tomēr diemžēl izrādījās – Latvija gluži veltīgi un nepamatoti iekļauta žurnālistu darbam labvēlīgo valstu sarakstā.
Par notikušo tagad izsakās daudzi. Un tomēr. Kratīšana žurnālistes Ilzes Naglas dzīvoklī, ar mērķi atklāt viņas informācijas avotus, ir rupjš un brutāls preses brīvības pārkāpums Kārļa Ulmaņa 15. maija tradīciju garā. Ir cēlais virsuzdevums – savaņģot visas valsts galveno ienaidnieku, nenotveramo ierēdņu algu sarakstu publiskotāju Neo. Kā jau 15. maijā, ir arī pretlikumīgas rīcības, par kurām atbildīgās personas, ja mēs dzīvotu patiešām demokrātiskā valstī, tagad būtu spiestas demisionēt. Tikai, ja Kārlis Ulmanis, kā viņam toreiz pilnā nopietnībā pašam šķita, glāba Latviju, tad jājautā, kas īsti tika glābts šonedēļ.
Šī akcija ļoti precīzi demonstrē to, cik ļoti Latvijā dažāda līmeņa amatpersonām ir nospļauties uz demokrātiju un visām tās vērtībām. Ja paskatās pēdējo gadu saeimas darbības modeli un pēdējo valdību darbības modeli, ekonomiskās krīzes kontekstā mēs varam atrast neskaitāmus piemērus, kad ar līdzīgu tiesisku pofigismu ticis ļodzīts tas vai cits likums. Jā, ir krīze, kaut kādas normas nedarbojas. Bet, ja nedarbojas, tad var ar vieglu roku nez cik reižu gadā mainīt... Kultūras jomā tāds, piemēram, ir visos vējos ļurkātais stāsts par samazinājumiem Valsts kultūrkapitāla fonda budžetā. Tā vien šķiet, ka Latvijā ir pietiekami daudz augsti stāvošu politisku un nepolitisku personu, kuras pilnā nopietnībā domā: es – saule, es – ekonomika, es – valsts, es – demokrātija. Manuprāt, viņiem būtu pēdējais laiks apmeklēt psihoterapeitu.
Interesanti, kādu taktiku jaunnedēļ izvēlēsies tracī iesaistītie – prokuratūra, ministre Linda Mūrniece, policija? Versijas ir trīs, tās izskanējušas plašsaziņas līdzekļos – klusēšana, apgalvojumi, ka nekas briesmīgs neesot noticis, vai mēģinājums padarīt Ilzi Naglu par līdzvainīgu Neo no likuma viedokļa apšaubāmajās darbībās... Jebkurā gadījumā diezin vai kolēģi žurnālisti ļaus tam tā mierīgi noplakt.
Iespējams, no malas raugoties, kāds arī var pavaicāt – nu kas gan tur tik sevišķs notika. Liela muiža, atņēma meitietim datoru! Notika gan, turklāt ar tālejošām sekām. Informācijas avota neaizskaramība žurnālistikā ir svēta un ar likumu aizstāvēta lieta. Kratīšana Ilzes Naglas dzīvoklī tagad pirms vēlēšanām var izrādīties gājiens, ar kura palīdzību vadošās partijas cer nodrošināties pret iespējamu kompromitējošu materiālu noplūdi presē. Ziepes šo četru gadu laikā ir savārītas daudz. Nevienam nav noslēpums, ka Latvijā netrūkst nozaru, kurās strādājošie būtu laimīgi beidzot atbrīvoties no saviem pašreizējiem kompetentajiem politiskajiem dārzniekiem. Šis varētu būt biedinošs piemērs gan potenciālajiem informācijas avotiem, gan analītiskajiem žurnālistiem – pamēģiniet tikai noliet informāciju par kādām nelikumībām medijos! Kā teica Ostaps Benders – mums ir garas rokas! Nekādi štrunta likumi jūs nepasargās.
Ja atgriežamies pie 15. maija vērtībām, kas šodien, šā apvērsuma 66. jubilejā, nešķiet nemaz tik neloģiski, tad Kārlis Umanis savulaik ļoti būtiski ierobežoja preses brīvību, un šī cenzūra itin drīz atspēlējās visai Latvijai, kurai 1940. gada jūnijs uzkrita tikpat pēkšņi kā sniegs uz galvas. Visu cieņu vīram, kurš mums savulaik Latvijas valsti izveidoja, tomēr mēs varētu būt tik gudri un saprātīgi, lai atļautos no viņa kļūdām mācīties. Mēģinājums ielikt grožos masu medijus nekad pie laba gala nenoved.