Dabā viss ir līdzsvarā. Kādu šonedēļ apcietina un ieliek aiz restēm, bet kādu izlaiž. Nezinu, kurš no fizikas likumiem šajā situācijā būtu piemērotāks – izslavētais savienoto trauku princips vai stāsts par enerģijas un matērijas nezūdamību. Bet liksim mierā fiziku, jo neviena precīzā zinātne nespēj izskaidrot cilvēka stulbumu.
Visiem Grigorija Grabavoja pielūdzējiem, dievinātājiem un sekotājiem no Latvijas superintelektuālajām un ne tik intelektuālajām aprindām – šī ir laba ziņa jums! Varat droši uzgavilēt – jo jūsu elks šo piektdien pulksten 10 pēc Maskavas laika par labu uzvedību un pirms termiņa tika atbrīvots no tuptūža kaut kur tālajā Permas apgabalā. No piespriestā termiņa viņš nenosēdēja pat pusi. Tas nekas, ka Krievijas tiesa viņu pirms diviem gadiem atzina par pretīgu blēdi, kurš taisīja piķi, solot Beslanas traģēdijā nogalināto un bez vēsts pazudušo bērnu vecākiem atdot viņu atvases, iekasējot par to avansa maksājumus dolāros un citā cietā valūtā. Latvijā šis kundziņš līdz pat savam arestam bija gaidīts elks un gan jau drīz kādā spiritisma seansā varēsim vērot svētā Grigorija jaunos pekstiņus ar mirušo augšāmcelšanu un citām sirsnīgām opcijām. (Ja vien karstasinīgākie Beslanas traģēdijas tuvinieki viņu nenolinčos turpat pie cietuma vārtiem.) Latvija šādiem āžu slaucējiem allaž bijusi miera oāze, Zigmunds Skujiņš par to labi raksta savā lieliskajā romānā Miesas krāsas domino. Tikai kurš gan vēl lasa grāmatas?
Ja runājam par savienoto trauku otro daļu – to ar iesēdināšanu – jau tuvāko mēnešu laikā varēsim vērot, kā jaunās Jūrmalgeitas notikumi ietekmēs vienu no allažīgajiem pilsētas strīdus āboliem – Dzintaru koncertzāles darbu. Galu galā, saules spozme un termometrs pie loga liecina vienu – drīz vien vajadzētu sākties kārtējai maļinu – jurmaļinu sezonai. Tad jau redzēsim, ko par to visu teiks jaunais pilsētas mērs Romualds Ražuks, kurš vairumam Latvijas iedzīvotāju palicis atmiņā kā krietnais vīrs no Tautas frontes laikiem. Kad pirms apmēram gada LTV raidījumā 100gkultūras, kurā piedalījās arī nu nežēlastībā kritušais mērs, vaicājām skatītājiem, ko viņi par viso šo Dzintaru šovu visu domā, izskanēja neglaimojošs viedoklis, ka Jūrmala ar savu kultūras programmu diezin vai vispār atrodas Latvijā. Dzīvosim redzēsim! Bet kopumā par Jūrmalas pilsētas domes priekšsēdētāja amatu jāsaka gandrīz kā Mihails Bulgakovs romānā Meistars un Margarita reiz rakstīja par leģendām apvīto Dārza ielas dzīvokli. Tam «jau sen bija ja ne gluži slikta, tad katrā ziņā dīvaina slava.» Jūrmalas pilsētas mēri gan bez pēdām nepazūd, bet tas kur viņi nonāk, nudien neko labu neliecina.
Stāsts par sātana nedarbiem šonedēļ skāris arī Dieva tā Kunga drošo pili – mīļo un jauko luterāņu baznīcu. Var jau būt tas ir nelabā pirksts, kas licis portālā Diena parādīties šādai ziņai: «Naudas grūtībās nonākusī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) virsvalde nolēmusi pārdot tai piederošo garīgā personāla mācību iestādes Lutera akadēmijas ēku Doma laukumā Vecrīgā. Baznīca neslēpj, ka daļu no saņemtās naudas paredzēts tērēt garīdznieku atalgojumam.» Bet nu kam negadās? Kā teikts tautas parunā – zirgam četras kājas, tomēr arī tam gadās paklupt. Rīgas rātes brašajiem kundziņiem taču būtu jāsaprot – tieši šādai droši un finansiāli stabilai baznīcai derētu atdāvināt vēl kādu brūkošu arhitektūras pieminekli pašā galvaspilsētas sirdī. Te taču skaidri redzams, ka luterāņi grib un galvenais prot saimniekot ar vērienu.
Ar šo jauko ziņu šoreiz arī beigšu jūs biedēt ar sātana garo roku. Ķeriet saulīti šodien un rīt – jo sinoptiķi jau draud, ka jaunnedēļ... Bet kā būs jaunnedēļ, par to domāsim jaunnedēļ.