Kolēģis Juris Paiders raksta (NRA, 27.05.2009.), ka taloni būtu liecība centrālās bankas nespējai nodrošināt cenu stabilitāti un nozīmētu monetārās politikas fiasko.
Tā man šķiet daļa problēmas. Taloni, kas varētu tikt ieviesti centrālās bankas darbības rezultātā, un taloni, kas varētu tikt ieviesti, lai nodrošinātu cilvēkus ar minimālu garantētu eksistences grozu, tāpat taloni, kas kalpotu varai par primitīvu sociālu aizsargsistēmu, nebūtu vis dažādi, bet vieni un tie paši taloni.
Es uz taloniem skatos kā uz varas vispārējās "filozofijas" sekām. Pēdējos gadu desmitos mums te bijuši rāmi miera laiki. Darba ņēmēji tajos, vai tie trekni gadi vai liesi, cīnījušies par adekvātu darba samaksu, bet pensiju vietā maksāti pabalsti. Respektīvi – cilvēku pamatmasas labklājība jau tā nav turēta diez kādā vērtē. Tāpēc iemesls, kāpēc var iznākt nosēsties uz taloniem, te pamatā būs nevis aktuālā krīze, bet tas, ka nesamērīgi liela ļaužu masa politikas dēļ laika gaitā tā arī nav tikusi pie iespējām, kas ļautu tai nodrošināties vismaz no krišanas ar pliku dibenu uz bruģa jau pie pirmajām kaut cik nopietnām grūtībām. Šai masai nav ne materiālu, ne morālu rezervju, lai izvilktu kaut līdz parītdienai.
Varbūt nav slikti vismaz kaut kā norādīt uz savu saikni ar antīko kultūru. Ar Seno Romu, kur plebeji dabūja talonus graudiem, eļļai un vīnam, bet Gajs Grakhs ieviesa maizes talonus. Nezinu, kā Senajā Romā ļaudis to uztvēra, bet mūsdienās talons būs tikpat krīzes pārlaišanas līdzeklis, cik varas noteiktai cilvēku daļai izsniegta plebeja apliecība. Pazemojums varas mazspējas dēļ.
Pamatā politekonomiskie cēloņi (situācijai adekvāta centrālās bankas un izpildvaras sadarbība, nevis refleksijas vienai par otru) arī noteiks, kā būs. Ja valdība nespēs savu rotaļlietu plauktiņu papildināt ar valsts un situācijas mērogam atbilstošām ekonomiskās, sociālās politikas mantām, bet turēs šajā plauktā vien saspiežamu valsts budžetu, tad arī jūlijā ienākusī SVF nauda problēmu tikai atvirzīs. Nevis novērsīs.
Turklāt savā, tikai boļševistiskā izpratnē ar cenām un iespējām saistīta "talonu sistēma" arī tagad ir visai svarīgs politikas elements. Tiesa, "taloni" te tikuši izmantoti, nevis lai nodrošinātu nabagā gala eksistenci, bet lai piešķirtu lielāku "ātrumu" biezajam galam. Līdzīgi padomju laikā talonus saņēma nomenklatūra un pirmrindnieki. Taloni nozīmēja piekļūšanu deficītam. Tas nozīmēja, ka tu par noteiktu preci maksā visu vai mazāku cenu, bet – tikai uzrādot talonu.
Šobrīd varas labumi joprojām ir deficīts, kas pieejams par "taloniem" (varas partija biedra karte, noteikts statuss, protekcija...). Valsts un pašvaldību pasūtījumi, ES fondu nauda, oficiālie iepirkumi, arī daļa no valsts budžeta piešķīrumiem... pamatā tiek dalīti nevis pēc konkurences, bet pēc "pasūtījumu galda" principa. Uzrādot "talonu". Viens no uzskatāmākajiem piemēriem oficiālajai attieksmei pret "taloniem" bija akcepts drastiskai sertifikātu pārpumpēšanai no plānā sabiedrības gala uz biezo. Sekas – pārmērīga sociālā diference; "divu pasauļu" garastāvoklis varas un sabiedrības attiecībās; bagāto cilvēku, materiālu veiksminieku turēšana par nīstamiem lielā daļā nabagāku ļaužu...
Dombrovska valdība un tās priekšteces necenšas vis līdzsvarot šo stāvokli, bet – pretēji – nabagākajam galam "deleģē" salīdzinoši smagāku, disproporcionālu (pret)krīzes slogu nekā biezajam un varas galam. Tas nozīmē, ka vara, lai kā arī tā tagad atrunātos, iet uz talonu pusi apzināti. Tās politikā sabiedrībai nav redzama cita perspektīva kā vien – tapt par ko līdzīgu koncentrācijas nometņu kontingentam. Kuram var noteikt dozētu paiku (talonus) un vienlaikus turpināt prasīt bezgalīgu atdevi. Turklāt – nenosakot konkrētas sroka beigas (2010., 2013. vai 2020. gads). Ja šāds kurss novedīs pie varas transformācijas, tad stipri baidos, ka daudzu latviešu aicinātajam autoritārismam būs tieši šāds vieplis.