Kamēr eksperti un zinātnieki strādās, lai atbildētu uz Valsts prezidenta Andra Bērziņa jautājumu – kā pārvaldīt mazu valsti ar diviem miljoniem iedzīvotāju, sabiedrībai nevajadzētu stāvēt klusu, bet aktīvi, lietišķi vērtēt šo pārvaldi, sākot no tā līmeņa, ar kuru cilvēki saskaras diendienā, beidzot ar to, cik efektīva par labu valstij ir šī pārvalde attiecībās ar starptautiskiem veidojumiem.
Savā ziņā var sacīt, ka Andris Bērziņš ir uzdevis to pašu jautājumu, ko Valdis Zatlers izteica prastāk: «Kas es esmu?»
Diemžēl prezidents sniedzis tikai dažas kvantitatīvas (mazāka izpildvara ar lielākām pilnvarām, iedzīvotāju skaitam piesaistīts, mazāks Saeimas deputātu skaits…) norādes, bez to kvalitatīva pamatojuma. To var uztvert kā politkorektu aicinājumu partijām daudzmaz sakopt savu figūru, padarīt to kaut cik atbilstošu normālas valsts pārvaldes priekšstatiem.
Taču kas prezidentam liek domāt un kādiem līdzekļiem viņš cer panākt to, ka 11. Saeimā tikušās partijas sāks deleģēt valdībā profesionāļus, ka ministrijas tiks iztīrītas no dažādu ministru partijiskām «svītām» un to paliekām? Ja šī «svītu», sinekūru politika rādās būt arvien izteiktāka un pārvēršas pat par farsu (SM vadošo kadru komplektēšana, NEPLP kombinēšana...)? Vārdi ir labi, bet labi būtu, ja tie tiktu papildināti ar politiskiem, varas instrumentiem, kas padara iespējamu to satura īstenošanu. Citādi tie ir tikai kārtējie vārdi.
Turklāt – bez izmaiņām par labu tautvaldībai prezidenta vēlmes nebūs īstenojamas. Taču viņa sacītais liecina, ka arī viņš savā ziņā aicina pārvaldi savākties aiz bailēm no varas suverēna sakustēšanās. Saeimas partijas, manuprāt, jau visai atklāti sludina, ka suverēns sācis apdraudēt valsts konstitucionalitāti. Tādēļ Satversme ar dažādiem trikiem no suverēna jāsargā. Valsts prezidents rosina veidot mazāku un stiprāku izpildvaru ar lielākām pilnvarām, bet ne vārda nesaka par savu attieksmi pret publiski vairākkārt locīto prezidentālo republiku vai vismaz tautas vēlētu prezidentu. Prezidents, pateicis, ka mazinājusies konstruktīva sadarbība starp politiskajiem spēkiem, neraksturo partiju sistēmas kā režīma un pārvaldes balsta stāvokli, nerunā par pārvaldes demokrātisko pusi (varas deleģēšanu), par varas reālu un tiešu atbildību tautai. Kāda jēga kaut ko mehāniski mazināt vai stiprināt, ja vārds «rezultāts» un vārds «atbildība» arvien paliek garāmejoši? Tāpēc saistībā ar esošo politisko kontekstu man, pirmkārt, liekas, ka prezidents vēlētos šeit nostiprināt centrālās varas vertikāli pēc esošā Krievijas parauga. Nostiprināt iecelto varu, vājināt vēlēto.
Otrkārt, šo iespaidu pastiprina prezidenta apgalvojums, ka pašreizējā kārtība nodrošina ideālu varas līdzsvaru, bet nenodrošina attīstību. Tas ir aplams. Jo, pirmais – ja būtu visādā ziņā ideāls līdzsvars, attīstība būtu pašsaprotama. Otrais – Saeima joprojām ir izpildvaras piedēklis, lifts uz faktiski vēlamo varu. Var teikt savādāk – izpildvara Saeimai sile. Tātad – prioritāra. Pāri visām. Ja prezidentam šāds līdzsvars varu attiecībās šķiet ideāls, tad, runādams par mazu un stipru izpildvaru, viņš tik vien kā maksā nodevas «plašām masām». Jo manipulēšana ar ministriju vai iestāžu skaitu nav vis apjoma, bet vajadzības lieta. Vai prezidents arī vēlas pārmaiņas tikai birokrātijas politiskajās virsotnēs un uzskata birokrātijas optimizāciju, tās postpadomju mentalitātes nomaiņu par neiespējamām?
Treškārt, varas funkciju sadale starp vietējo un centrālo varu ir aktuāla problēma. Taču nereti nākas lasīt stāstus arī par vietējās varas feodālismu, kad likums un iespējas ir domātas vien «savējiem», kad kontroles normas tiek lietotas kā terora un nevēlamo izstumšanas normas. Nav skaidrs, kādos apsvērumos un kādā pieejā prezidents balsta savu vēlmi stiprināt vietējo varu.
Pašreizējā politiskā sistēma nevis veicina, bet grauj sociālo mobilitāti. Valsts atļaujas būt senila; tās pārvalde atļaujas vērtēt cilvēkus postpadomju kategorijās; jaunajām paaudzēm sociālie lifti, sevišķi valsts nomalēs, ir slēgti vēl vairāk nekā Ēģiptē; elišu rotācija ir gļēva… Valsts pārvaldē ir tās pašas slimības, kas bija 1995. gadā. Tikai apaugušas ar lielāku rutīnu, muldēšanu un «reformu» projektiem vai plāniem, kas nav obligāti īstenošanai. Es prezidenta valsts pārvaldei pievērstajā vēstījumā saskatu taustīšanos bez uzdevuma – kas jāpanāk. Bet, ja eksperti un zinātnieki to definēs kā politiķiem obligāti veicamu pienākumu, ja cilvēki vērtēs līdzi, vārdi nebūs tērēti velti.