Mūsu finanšu ministrs ir drosmīgs puisis. Viņš teica, ka uz Ziemassvētkiem, 22. decembrī, Latvija atgūs finansiālo un ekonomisko neatkarību (apollo.lv, 6.12.2011.).
Cerēsim, ka ministra vārds ir ko vērts. Bet drosmīgs viņš ir tāpēc, ka, pirmkārt, runāja pretī Latvijas valdības, otrkārt, oficiālās Eiropas meinstrīmam. Jo valdība nupat paziņoja, ka tie ierobežojumi, kas skars eirozonas valstis, pilnā mērā jāattiecina arī uz ne-eirozonas valstīm. Savukārt, ja izteikties maigi, tad nupat Eiropas samitā runāja par to, ka Eiropas centrālajai bankai jāļauj izpirkt krīzē nonākušo ES valstu obligācijas, jāatņem tām finanšu suverenitāte, jāievieš pārnacionāla nacionālo budžetu kontrole un jāfiksē pārmaiņas ES likumdošanā. U.tml.
Tonis te būtu cits, ja Eiropas federalizācija nenotiktu aiz slēgtām varas durvīm. Ja tā būtu atklāta un demokrātiska. Ja ES politekonomiskā modeļa transformācijas notiktu, piedaloties tautām un sabiedrībām. Un ja lēmēji apņemtos būt korekti pret tām valstīm, kuras no šāda federalizācijas kursa atteiktos (piemēram, tā varētu būt Lielbritānija).
Iespējams, ES jau sākotnēji nebija demokrātisks projekts. Taču sevišķi labi redzama Eiropas pārleļļošana kļuva tad, kad ES konstitūcija, kura bija iecerēta kā «solis ceļā uz federalizāciju un politiskās gribas centralizāciju» (F. Lukjanovs), iesprūda referendumos. Bet – kas tā par gribas (!) centralizāciju, ja nav gribas izpausmes akta nevienā līmenī, izņemot varas līmeni? Kāpēc virzībai: Eiropas kopiena – ES – Eiropas valūtas savienība – Eiropas fiskālā savienība – Eiropas politiskā savienība jānotiek kā varas sazvērestībai, nevis kā demokrātiskai evolūcijai? Tāpēc, ka faktiskā teikšana ES nav vis vēlētājiem, bet investoriem? Izmantot ES sistēmisko krīzi kā Eiropas politiskas transformācijas iemeslu šķiet gan nožēlojami, gan ciniski. Tie, kas laika gaitā nav bijuši spējīgi piedāvāt Eiropai ne vienojošu ideju, ne arī, kā izrādās, vienojošu saimniecisku standartu, tie, kuri noveduši Eiropu krīzē, nu sevis glābšanai vēlas izsludināt totālu politisku mobilizāciju. Kā vārdā? Lai glābtu eiro? Kas tas par mērķi? Ko un kam tas vērts? Kam mēs esam par to parādā, ja par katru eiro, kas šeit nonāk, jau ir samaksāts ar daļu suverenitātes?
Varētu domāt, ka lielo Eiropas valstu (Vācijas, Francijas) un pakalpīgāko ES valstu valdības pārņēmis fetišisms. Fetišs ir klasisks. Agrāk to sauca par zelta teļu, tagad par eiro. Bet eiro pret zelta teļu ir gan krietni devalvējies, gan apgrūtinājis valdību rīcībspēju, procentu likmi un maiņas kursu, neko nedodot vietā (sk. Dz. Stiglics, Project Syndicate). Vai bez eiro tās pašas problēmas būtu smagākas? Kāpēc, ja uztiept visiem vienādu politisku disciplīnu, eiro darbosies efektīvāk? Tā kā oficiālās Eiropas stils politiskā ziņā grasās atdarināt padomju stilu, tad jābilst, ka tur bija ij vienota disciplīna, ij vienota nauda. Vai tā bija efektīva? Es pieļauju, ka bučot eiro ir daudz patīkamāk nekā bučot tanku, taču starpību pagaidām redzu tikai estētikā. Nevis būtībā. Jo, nav starpības, vai neatkarība tiek zaudēta tanku vai fiskālo transfēru dēļ. Turklāt – varbūt tautām un sabiedrībām tiek garantēta un kaut cik iezīmēta kāda laba perspektīva, pie kā tās vedīs šī eiro glābšana caur politisku ES centralizāciju? Nekā. Tātad – oficiālā ES, tās līderi ķeras pie savienības politiskas pārtaisīšanas ij bez šo telpu vienojošas idejas, ij bez vienojoša priekšstata par saimniekošanu tuvākā perspektīvā, ij bez futūristiska redzējuma. Kā tirāni vai idioti.
Vēl viens jautājums – kāpēc ES politiskais statuss jānosaka, jādiktē Francijai un Vācijai, nevis, teiksim, Grieķijai un Latvijai? Kāpēc valstu ūnijas vietā uzdarbojas daži vecākie brāļi? Turklāt arī aiz šiem vecākajiem brāļiem viņu tautas nav nolasāmas. Vācijā uzticība Eiropas projektam kritusies no 60 līdz 30%, skan runas par referendumu sakarā ar Vācijas atrašanos eirozonā.
Te ir runa par to, vai valsts, katra valsts kopīgās Eiropas veidošanā vairs neskaitās. Ja ne, kas par to ir lēmis?
Ne valsts, ne ES institūti par tādu politiku atklāti nav lēmuši.
Interesanti, kamdēļ te tērgāt par «valstsnācijām», par «vienīgajām valsts valodām», ja paši kvēlākie tērgātāji uzvedas kā makiavellisti – tautas priekšā lej par to asaras un siekalas, bet, līdzko nost no ļaužu acīm, tā vārdiņu valsts izpārdod? No tā, cik kvalitatīvi esam aizvadījuši pēdējos divdesmit gadus kā valsts, izriet, ka mūsu pašsajūtai vislabākais stāvoklis ir būt kalpiem, bet tēlot kungus. Ka tik kāds, kam bučojam roku, mūs par tādiem nosauc.