Izrādās, krīze te ir tikai priekšvēlēšanu kampaņas elements. Kaut kas līdzīgs gadījumam, kad dzīvojamā istabā sabāž visu zooloģisko dārzu, bet pēc tam mazo ēzelīti izved ārā. Visiem uzreiz vieglāk, visi uzreiz dodas pie urnām ar nebeidzamām gandarījuma un pateicības jūtām pret labo valdīšanu.
Turklāt Latvijas valdīšana sola pirms vēlēšanām izvest no istabas vairākus ēzelīšus. Ārstu arodbiedrībai solīts, ka nākamgad dakteru algas palielināsies. Skolotājiem sola, ka viņu šogad samazinātais atalgojums nākamgad atkal taps lielāks par 30 procentiem. Protams, lielāka alga pret esošo – tas būs patīkami. Taču neskaidrā atalgojuma pieauguma bāze liek sacīt – vēl labāk būtu, ja šis pieaugums nozīmētu arī progresējošas stabilitātes garantiju. Jo, ja pieņem, ka šogad sperti patiešām vajadzīgi atalgojuma samazināšanas soļi, no ekspertu viedokļiem par Latvijas ekonomikas dinamiku nākamgad tāda garantija vēl neizriet. Tā neizriet arī no valdībā eksponētām ekonomikas attīstības perspektīvām. Vai nu nākamgad notiks valsts attīstības brīnumi, par kuriem valdība jau zina, vai arī kredītu nauda nonāks valsts sektorā nevis caur ekonomikas attīstību, bet pa taisno. Vai arī jādomā, ka valdīšana izmanto krīzi, lai nodemonstrētu sabiedrībai tās atkarības pakāpi no varas. Ja tēriņu pieauguma pamatojums nav atrodams mērķtiecīgos attīstības plānos, runa nav vis par stabilizācijas kursu, bet par varas partiju manipulācijām. Par kampaņu.
Ir gan priekšvēlēšanu kampaņas arsenālā arī kaut kas interesantāks. Piemēram, Andra Šķēles paziņojums, ka tautas vecmodīgās mentalitātes dēļ valstij jātiecas uz pašpietiekamību. Ne vienā vien zemē polittehnologi tagad iesaka partijām atskaņot sabiedrībai sociālas utopijas. Vienu no tādām Šķēles kungs arī atskaņo. Turklāt ekonomikas pašpietiekamība kā iespējams līdzeklis straujākai valstu (sevišķi mazu valstu) tikšanai laukā no krīzes Austrumeiropā tiek apcerēta visai intensīvi. Starp citu, kā viens no piemēriem tiek minēta Baltkrievija.
Kāpēc Latvijas gadījumā tā šķiet utopija? Pašpietiekamība taču nav ne autarķija, ne pašizolācija. Pirmkārt, tā šķiet utopija savienojumā ar vārdiem "vecmodīga mentalitāte". Turklāt – tā vecmodīgā te gan ir padomju laika mentalitāte, kuru pēcatmodas vara Latvijā, ieskaitot arī Šķēles kungu, tiekusies sabiedrībā atražot un kultivēt. Pašpietiekamībai būs nepieciešams stabils pilsoniskums un tādi šobrīd (!) tiešām no modes izgājuši, bet ne savā jēgā novecojuši vārdi kā "paļaušanās uz pašu spēkiem", "strādāt, "saimnieks"... Es apšaubu, vai Šķēles kunga rīcībā ir politiski un saimnieciski līdzekļi (arī patiesa griba), lai faktiski pārkāptu pāri savai līdzšinējai dziesmai. Lai principiāli izvirzītu pašpietiekamu ekonomiku kā alternatīvu pašreizējai koloniālajai ekonomikai.
Krievi par Krievijas ekonomiku teic, ka tā "līdzīga bomzim, kurš nodod asinis par naudu, lai nopirktu pudeli draņķa krutkas". Latvija asiņu (naftas) vietā nodod, izkaisa cilvēkus un nacionālo pašapziņu, bet pretī dabū ķīniešu apakšbikses. Tātad – izkaisa galveno resursu, kas varētu par pašpietiekamību rūpēties. Paļauties, ka pašpietiekamība nodrošināma ar apātiskiem, depresīviem, atkarīgiem resursiem, ir utopija. Kas jāpanāk? Spēja pašiem konkrētos apstākļos noteikt valstij izdevīgāko dienas kārtību gan tuvam, gan ilgam laikam. Jāpanāk, lai "starptautisko tiesību prioritāte" nedara ļaunu nacionāli būtiskajam. Jāpanāk, lai brīvā tirgus ekonomiskie un finanšu instrumenti nekļūst par politiskiem valsts kolonizācijas instrumentiem. Utt., u. tml. Ja te "ir tāda partija", kas to var panākt, lai parādās un uzņemas šo lietu dabūt gatavu.