Sestdien, septiņpadsmitajā oktobrī, aizvedu radus uz Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) pasākumu Ogrē. Turpat Ogres kultūras namā 1989. gada 14. oktobrī apvienību dibināja.
Todien sanāca 700 delegātu no 30 nodaļām un grupām. LPRA divdesmit gados vadījuši: Edmunds Būmanis, Visvaldis Aivars, Pēteris Simsons, Gunārs Resnais. Bet – šī nav tā organizācija, kura augs augumā un būs stipra jaunības spēkā. Vairāk nekā puse pirmās LPRA valdes jau mirusi. Igors Noskovs, Augusts Meijers, Alfrēds Geidāns, Arvis Grods...
Skatījos uz represētajiem, un mani nodarbināja divi jautājumi. Kāda būtu ar padomju režīmu saistītā vēstures aktualizācijas pakāpe, ja politiski represēto apvienības nebūtu? Kas publiski saturēs un atbalstīs represētos, kad arī Sibīrijas bērniem būs pāri astoņdesmit?
Pirmkārt, bez politiski represēto reģionālo nodaļu, bez LPRA darbības solījums, kas iekalts arī Ogres masu represiju upuriem veltītajā piemiņas akmenī – "Mēs neaizmirsīsim neviena paša, ko savas varas laikā nokāvāt" (Rainis) –, taptu uzturēts pasīvāk un intīmāk. Mazāk būtu represēto piemiņas zīmju Latvijas kapos, parkos un ceļmalās. Plānāks būtu publicēto un uzkrāto atmiņu klāsts, vairāk nezināmu upuru. Tikai pateicoties LPRA uzstājībai, 14. jūnijs kļuvis par dienu, ko varas uzmanība nevar apiet.
Otrkārt, represētie traucējuši varas vēlmei izturēties politkorekti pret represētājiem. Taču, tāpat kā upuri nevar tapt aizmirsti, represētāji nevar tapt nenosaukti. Tas var noderēt mums uz priekšdienām. Jānis Būmanis, pētīdams sava dzimtā Rudzātu pagasta vēsturi, noskaidrojis un publicējis gan aptuveni simt sava pagasta represētāju uzvārdus, dzīves gadus un dzīvesvietas, gan arī vairāk nekā 800 plašāka vēriena represētāju sarakstu. Varbūt maldos, bet neesmu redzējis citu grāmatu, kur represētāju personālijas būtu autora pētniecisks uzdevums. Kāpēc? Komunistiskā režīma nosodīšana dos politisku gandarījumu. Labi. Bet – kāda tam liela jēga, ja jaunā sistēma atražo vecos niķus? Atklāsmes konkrētība var no šādiem niķiem pasargāt. Tāpēc tādiem kā Jānis Būmanis būtu jātop arhīvos gaidītiem, nevis atraidītiem.
Treškārt, uzskatu, ka politiski represētajiem pašiem nebija ne pirksts jāpakustina, lai nodarbotos ar tiesiskajām un sociālajām kalkulācijām sava statusa labad. Šis statuss bez jelkādas lūgšanās no represēto puses bija jānodrošina un jāuztur stabils valsts varai un pašvaldībām. Jāatceras, ka arī pēc atgriešanās no nometinājuma vai lēģeriem šie cilvēki palika ierobežoti savā brīvībā, darba un karjeras izvēlē. Bet, ja tie turklāt bija reabilitēti, tātad – pat oficiāli atzīti par nevainīgiem, nepamatoti pazemotiem, kāpēc tiem bija starp savējiem jāpaliek kā izstumtiem? Tas nav jautājums tikai padomju varai Latvijā. Zināmā mērā šis jautājums šķiet adresējams arī manas un jaunāku latviešu paaudžu bailēm. To paaudžu, kas sešdesmitajos gados un turpmāk padomju laikā bija pie pilna saprāta, tīriem papīriem un labas veselības. To paaudžu, no kurām veidojās atjaunotās Latvijas varas kodols. Bet – šis varas kodols nerādīja vis paraugu, kā izpirkt savas bailes, tas uzskatīja par labāku vārdu nezinājām.
Represētos vara piesaukusi, kad tie likušies izdevīgi Latvijas likteņa atrādīšanai. Bet citādi varas attieksme pret represētajiem bijusi svārstīga un nekonsekventa. Represētie iztaisīti par lūdzējiem. Turklāt lietās, kas skārušas senču zemes vai dzimto māju atgūšanu, kā arī saistībā ar reālām kompensācijām par neatgūto zemi, nemaz ne tik reti – par bezcerīgiem lūdzējiem. Represētie uzsver, ka LPRA "centusies un pratusi sadarboties ar pilsoņu veidoto valsts varu" (G. Resnais), nav traucējusi reģionālajām nodaļām sadarboties ar pašvaldībām, lai kāda partija tajās valdītu. LPRA valdes loceklis Pāvils Neikšāns LPRA 20 gadu darbības pārskatā atgādina, ka represētajiem ir ap desmit dažādu priekšrocību.
Bet tās nākušas cīņās, kur nekādām cīņām no represēto puses nebija jābūt. Neikšāna kungs teic, ka sabiedriskās dzīves vērtību izmaiņas mainījušas arī dažu represēto. Droši vien. Mani vairāk nodarbina tas, ko dzīves vērtību izmaiņas dara ar varas un mūsu – pārējo – attieksmi pret represētajiem. Ja viņu statuss arvien būs atkarīgs tikai no pašu represēto publiskas uzstājības, tad tas nozīmēs, ka vara un mēs, citi, topam cilvēki bez vēstures un goda.