Jānis Urbanovičs aicināja politiķus kādu laiku paklusēt par vēsturi. Manuprāt, politiķi vēl nav iemācījušies par to runāt. Jo «gan latvieši, gan krievi šodien izmanto Latvijas vēsturi nevis lai saprastu un neatkārtotu kļūdas, bet gan lai spodrinātu savas spalvas» (V. Matīsa, Diena, 19.06.2009.).
Politiķiem runāšana par vēsturi nav nozīmējusi mācību un saprašanu, bet izrādīšanos vai kontroli. Saskaņā ar Orvelu – «kurš kontrolē pagātni, kontrolē arī nākotni».
Jānis Peniķis Dienā reiz (21.08.2002.) jautāja: «Vai mēs tikpat labi nebūtu uzcēluši jauno, 1991. gada valsti arī bez iepriekšējās?» Man tas šķiet ļoti nopietns jautājums, kurš prasa, ko vērta mums mūsu runāšana par vēsturi. Manuprāt, to var uzdot arī tā – vai mums, mūsu politiķiem ir kaut ko līdzējis, kaut ko mācījis Pirmās republikas laiks un liktenis? Ja nav līdzējis un nav mācījis, taisnība Fukujamam: «Pēcvēstures posmā nav nedz mākslas, nedz filozofijas, ir tikai rūpīgi apsargāts cilvēces vēstures muzejs.»
Proti – vēstures radītāji ir konservēti šajā muzejā, bet mēs vairs neesam tās radītāji. Mēs esam sargi, kuriem šie radītāji, šie eksponāti inventāra uzskaites vai savtīgu interešu dēļ varbūt ir jāzina nosaukt un pieminēt, bet nav jāsaprot. Reizēm apskaužu suņus. Suns nevar nosaukt nevienu lietu, bet atrod visu, ko tam vajag – ij kaulu, ij vajadzīgu zālīti pļavā. Mēs spējam nosaukt vai visu, ko mums vajag. Varbūt tieši tāpēc mums slinkums meklēt pēc nosauktā. Proti – apjēgt lietu dabu un gaitu. Mums nemaz nevajag pašu kaulu, jo mums liekas, ka varam pārtikt no kaulu brendiem.
Vai tad politiķi okupāciju apjēdz? Tie mētājas ar šo vārdu kā daždien bērni ar maizi. Tie līmē šo vārdu uz saviem kampaņas koferiem. Bet – vai tiem bijusi politika saistībā ar šā vārda mūsdienu svaru? Politiski apjēgts šis vārds atstātos no mūsdienām. Bet tas neatstājas. Minētajā rakstā Jānis Peniķis uzdeva ne vienu vien jautājumu. Piemēram: «Ko tas nozīmē – būt gataviem demokrātijai? Vai ir taisnība, ka mēs joprojām stāvam uz Alunāna - Barona - Valdemāra iekoptā latvietības kultūras slāņa? Vai pusotra gadsimta uzbērumi šim slānim mūs nav padarījuši par gluži citas kultūras tautu?» Ja politiķi prastu un gribētu runāt par vēsturi, mums būtu godīgas atbildes uz šiem un vēl daudziem jautājumiem. Mums būtu politika, kas ļautu mums ar sevi apieties šodienai visefektīvākajā veidā. Ja politiķi prastu runāt par vēsturi, sabiedrība būtu pārstājusi baidīties no varas un lādēdama pielūgt to. Ja politiķi prastu runāt par vēsturi, tad nenāktos brīnīties, kāpēc divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas no mūsu vārdnīcas vēl nav pazuduši vārdi «čeka», «stučīt», «represijas», «pazīšanās», «nomenklatūra», «partijas disciplīna» (kā sirdsapziņas antipods), «rinda uz bērnudārzu vai dzīvokli», «varas patvaļa», «obkoms»...
Luī Dollo evolūcijas neatgriezeniskuma likumu vajadzētu turēt kā sociālu likumu. Proti – organisms pat daļēji nevar atgriezties stāvoklī, ko piedzīvojusi viņa senču virkne. Proti – ja sabiedrība reiz radījusi sev tādu orgānu kā morāle, bet pēc tam to zaudējusi, aizstājusi ar toleranci un imoralitāti, tad otrreiz tāds pats orgāns neataugs. Sabiedrībai būs jāpiedzīvo bojāeja, vēstures beigas, lai uz drupām rastos jauna sabiedrība, kur morāle, nevis nauda regulēs sabiedrisko un personisko dzīvi. Lai arī somainās vardes pēc miljoniem gadu tomēr atgūstot zobus, maz cerību, ka, dzīvodams ūdenī, es dabūšu žaunas. Maz cerību, ka, tikai sargādams vēstures muzeju, piedzīvošu vēsturi. Lai es to piedzīvotu, man jāturpinās. Bet, ja es to nedaru, tad piedzīvošu bojāeju. Arī tad, ja būšu pats labākais sargs cilvēces vēstures muzejā. Politiķiem nevis jābeidz runāt par vēsturi, bet jābeidz spekulēt ar to, kas ir viņu pašu vājā vieta. Rīcības un stājas vēsturiskums. Nevis jātur vēsture kā pagātnē izgāzta politika (M. Pokrovskis), bet jākopj tagadnes politika, kas būs cienīga tapt par vēsturi rīt.