Vara neciena sabiedrību, bet arī sabiedrība diez ko neciena pati sevi. Jo tā neprasa tik daudz pēc patiesības, cik pēc savai uztverei atbilstoša stereotipa. Līdzko publiskā informācija par kādu notikumu, pat par visai sarežģītām lietām, sāk gūt komfortabla, galvenais, visiem saprotama stereotipa pazīmes, publika top laimīga un to ir visai grūti piedabūt skatīties patiesībai acīs.
Vārdi zināt, izzināt tiek aizstāti ar uztveres mantrām, kuras sludina gan politiķi, gan mediji, gan, diemžēl, arī profesionāļi. Profesionāļi kā kopums Latvijā, manuprāt, vairs neciena paši sevi. Citādi to pārstāvētās jomas vairs neizskatītos pēc permanenta būvlaukuma (mūžīgu pamatreformu, juku stāvoklī esoša objekta). Tām būtu katram skaidri nolasāmas, futūristiskas arhitektūras pazīmes. Taču profesionāļi Latvijā labi iemanījušies pļāpāt par vēlamo un to, ka nozaru budžetā par maz naudas. Kā praktiski būvētāji tie izceļas atsevišķās vietās, bet ne savu sistēmu kopumā. Varbūt tāpēc tiem tik lielā mērā izdevīgi nevis mācīt sabiedrībai zināt, nevis atklāt, kā tās lietas stāv, bet publiski izpausties vien situācijas aprunāšanas, pļāpu līmenī. Tur, kur gribētos redzēt intelekta, kompetences virsotnes, pārlieku bieži nākas satikt vien profesionāli titulētas pļāpas (ārsts, skolotājs, finansists...). Lai ilustrētu šo pārlieku bieži, neskatīsimies ne dziļi, ne plaši. Paņemsim trīs ziņas no viena medija vienā dienā.
Ainārs Šlesers pirms kāda laika pavēstīja publikai, ka KNAB un SAB noklausās apartamentus Rīdzenē. Viņš apelēja pie publikas. Profesionāļi klusē. Tā kā profesionāļi klusē, sabiedrībā par viskompetentāko uzskatāms pašas publikas viedoklis. 39% publikas uzskata, ka noklausās, 29%, ka nē. Un, tā kā mums ir demokrātija, skaidrs, ka noklausās. Demokrātija pie mums allaž zina labāk par profesionāļiem, kādēļ lietas, kuras profesionāļi savā vidē izšķirt par gļēviem, te arī izšķir demokrātija. Lai arī viskorektākie šajā gadījumā ir tie 22%, kam nav viedokļa. Taču profesionāļiem (drošības politikas veidotājiem, specdienestu pārstāvjiem) autoritatīva viedokļa vai Šlesera kunga aizdomu novērtējuma vietā labpatīk, lai publika savus uzskatus veido uz sagrābstītas informācijas un baumu pamata. Specdienestiem acīmredzot liekas, ka baumas ir kā polsteri to muskulatūrai. Profesionāļi, bļin.
Visskaidrāk deprofesionalizācija (ne atsevišķu darbību, bet institūta līmenī), manuprāt, redzama KNAB gadījumā. Te vislabāk redzama arī demokrātijas izlaidība. Jau gandrīz gadu publiskā informācija par norisēm KNAB satur vien iepriekš notikušā uzlabotas variācijas. Faktiski birojs, valdība, Drošības padome... nodarbojas ar tukšu salmu kulšanu. Tas nedara godu nevienam. Lai arī tādā iestādē kā KNAB vadības kašķis ir atrisināms ļoti vienkārši un operatīvi. Ar pavēli. Prom gan tos, kuri nespēj noturēt padotos īsā pavadā, gan tos, kuri pārvērš operatīvās darbības iestādi par tirgu. Nav nācies lasīt profesionāli argumentētu, neitrālu tekstu par stāvokli birojā. Bet no publiskās informācijas izriet, ka birojs acīmredzot aplipis ar tādu politisku samaitātību, ar tādām iekšējām korporatīvām iesnām, ka arī partejiskā valsts vara atbalsta ilgstošu klaunādi, cīņu par tās vai citas partijas uzvaru birojā, nevis lietu sakārtošanu pēc būtības. Profesionāļi, bļin.
Trešā ziņa tai pašā dienā, tai pašā medijā bija Latvijas Nacionālās skolotāju apvienības lēmums par atbalstu VL!TB/LNNK ierosinājumam, ka par nodokļu maksātāju naudu bērni jāmāca tikai valsts valodā. Nu, domāju, beidzot dabūšu zināt šīs idejas profesionālu pamatojumu. Atkal nekā – tikai politisks viedoklis. No sētniekiem un žurnālistiem ar to šajā gadījumā būtu diezgan. No skolotājiem – par maz. No skolotājiem varētu gaidīt argumentētu apliecinājumu tam, ka šis solis garantēs (!) ij citu, krietni augstāku izglītības līmeni, nekā tas ir patlaban, ij jaunāko paaudžu patiesu aizrautību ar Latviju. Kamēr tas netiek pienācīgi pamatots, man šķiet, ka šiem nacionālajiem skolotājiem rūp vien ārišķība. Proti – tiem rūp vairot mehāniski latviski runājošo skaitu, lai nosegtu bezdarbību latviešu dēļ. Bet, ja latviskā telpa un latviešu valodas lietojuma apjoms te turpinās rukt tāpēc, ka paši latvieši atstāj savu zemi, tad drīzumā te latviski runājošā tauta būs lielāka par latviešu tautu. Tostarp pateicoties arī izglītības sistēmā strādājošajiem un viņu (ne)spējai, neraugoties uz apstākļiem, pat savas tautas jaunākās paaudzes pievērst dzimtenei un darbam tās dēļ. Profesionāļi, bļin.