Esam pazīstami ar Ceturto Maiju kopš puikas dzimšanas, tāpēc nav brīnums, ka šis šad tad sēž manā apziņas dārzā kopā ar savu kārtējo skuķi un dzer pienu vai vīnu.
Grūti iedomāties, kas gan Astoņpadsmitā Novembra un Tautas dēlam brīvā valstī varētu kaitēt. Bet nekā – paša mātei tīk viņu zāģēt. Nu jau puika pilngadīgs, bet viegla dzīve tam nav. Mātei šis neesot gana labs dēls, viss varējis būt savādāk u. tml. Lai gan es atceros, cik laimīga likās māte, kad labās fejas iznesa jaundzimušo no Saeimas un Daugavas malā visiem atrādīja. Tie, kas bija klausījušies dzemdības radio, līksmoja, kaisīja puķes un raudāja. Tas Ceturtā Maija mātei dažkārt piemirstas.
Tad viņa ņemas pati savu puiku nievāt. Sak, mums ar tavu tēvu iznāca Pirmā Republika, bet tev jau tādas nav. Tev jau ir tikai Otrā Republika vai Jaunlatvija. Tu neesi riktīgs, un nemaz nevar zināt, ciktāl esmu tevi dabūjusi no Astoņpadsmitā, ciktāl no Septītā Novembra.
Es gan domāju, ka tieši Ceturtā Maija piedzimšana atraisīja viņa mātei rokas, deva vaļu un iespēju bez īpašiem ārējiem traucēkļiem novest pašas gribu līdz ideālam. Droši vien arī pie Ceturtā Maija var sameklēt daudzas vainas, taču tie, kuri jau tūlīt pēc piedzimšanas teica, ka puika ar vienu kāju klibs, paši piedāvāja dzemdēt vai nu nedzīvu ilūziju elku, vai ko tādu, kas būtu klibs ar abām. Turklāt Ceturtais Maijs piedzima ne tāpēc, lai uzņemtos mātes vainas, bet lai viņa gūtu iespēju tās pārvarēt. Tostarp Ceturtais Maijs deva mātei iespēju izvēdināt apakšbrunčus no septītā novembra gaisiem. Bet, ja tā nespēj tikt galā pati ar saviem iekšējiem pretstatiem, tad ne jau uz viņas puiku jārāda ar pirkstu. Puika, man domāt, tomēr bija neviltotas mīlestības auglis, nevis aprēķina radījums.
Ceturtais Maijs atšķirībā no tagadnes politiķiem neko nesolīja. Tā piedzimšana noteica vien divas lietas – brīvību un neatkarību. Labāk vai sliktāk – par to allaž varēs strīdēties, bet tā tika noteikta ij valstij, ij cilvēkam pietiekamā līmenī, lai šie ar tām abām pienācīgi apietos. Bet, ja cilvēku izvēle sliecas par labu dzīvei zem brīvības un neatkarības sliekšņa, tad to nenosaka Ceturtais Maijs. Lai demokrātija būtu efektīva, brīvībai un neatkarībai nav jābūt vis kādām atmodas laika vērtībām vai pat politiskām kategorijām, bet gan ikdienā nepieciešamām personiskām īpašībām. Taču – aplidot brīvību un neatkarību, cīnīties par tām izrādījās daudz vieglāk, nekā ar tām dzīvot. Daudz ērtāka šķita vēlme formāli nostāties pirmskara Latvijas situācijā, nekā apgūt tā laika Latvijas labo pieredzi un tapt atbilstošiem tai. Ceturtais Maijs bija kā tāfele, uz kuras, lai sāktu normāli dzīvot, viņa mātei pienācās uzrakstīt savus mērķus un savas vainas. Žēl, ka viņa lielā mērā izmantojusi Ceturto Maiju nevis kā tāfeli, bet kā cepuri, lai šīs vainas zem tās noslēptu un nelabotu.
Ceturtais maijs apliecina, ka šī valsts atkal ir. Neko vairāk. Pats par sevi ceturtais maijs nav ne brāķis, ne surogāts. Tas jau būtu galējs mazohisms – noniecināt nepārprotamu tautas panākumu pret ārēju, turklāt ļoti ilgu varu. Bet «nelaime» ir tā, ka ceturtais maijs noteica arī nepārprotamu darbības laukumu, par kuru katram būs atbildēt. Latvijas valsti. Un kļuva lieliski redzams ne vien varas vājums, bet arī tas, cik jūrniekam jūra te par slapju, cik zemniekam aramais laiks ārā par aukstu, cik dārzniekam rozes ērkšķainas, cik skolotājam bērni par skaļu, cik ārstam pacienti apgrūtinoši, cik sētniekam sniega par daudz, cik politiķim tauta par stulbu, cik tautai brīvība vien sīka nauda… Tās bija, tās ir vainas, kuras pienākas labot katram, neatkarīgi no tā, kā vara izturas pret cilvēku. Ceturtais maijs pats par sevi nevienam netraucē pieņemt to kā savu bērnu un attiecīgi rīkoties. Taču ceturtais maijs nevienam netraucē arī atrauties no savas valsts. Un nelūdz palikt pie tās. Tā ir mūsu griba – uztvert savu ceturtā maija daļu kā nevēlamu bērnu un nogrūst to valsts silē.