Nu tas ir labi, nu tas ir labi, ka šajā vaimanu laikā valstī tomēr ir nozares un cilvēki, kuri grasās strādāt arvien labāk un labāk. Raugi, Veselības ministrija nupat paziņoja, ka ģimenes ārsti un slimnīcas nākamgad strādās divreiz labāk, bet speciālisti – par 33,33% labāk.
Jo, raugi, medicīna mums ir pakalpojums. Tātad, ja maksa aug divas reizes, tas nozīmē, ka pakalpojums būs divas reizes labāks. Vai ne? Kā jau brīvā tirgū – konkurence dzen cenu zemē, bet iespēju to pacelt dod jauna kvalitāte. Vai ne?
Turklāt īstiem censoņiem ar ministrijai vēlamo darba dunas kāpumu nav diezgan. Tie, proti, ģimenes ārsti, uzreiz izvirza pretplānu un sauc: mēs negribam strādāt par 5 miljoniem labāk, mēs gribam strādāt par 13 miljoniem labāk. Ģimenes ārsti uzskata ministru par bremzi un laužas pie paša Godmaņa kunga, lai ieskaidrotu šim, kā tautas veselībai, vismaz primārajā aprūpē, būs iet uz labu.
Droši vien tie paudīs premjeram sašutumu par traucēkļiem, kas stāv ceļā ģimenes ārstu iespējām veikt tos pienākumus (diagnostiskos, ārstnieciskos, rehabilitējošos, profilaktiskos, izglītojošos, higiēniski audzinošos, sociālos, konsultatīvos, organizatoriskos...), ko ģimenes ārstiem pienāktos diendienā veikt, lai tiem uzticējušies ļaudis turētos šo ārstu misijai atbilstošā kondīcijā. Ģimenes ārsti droši vien iesniegs premjeram memorandu, kurā pieprasīs ģimenes ārstu būšanu pienācīgi institucionalizēt. Lai nav ģimenes ārsta vietā jātēlo iecirkņa ārsts, kurš lielā mērā, ja kas, dara, ko darīja iecirkņa milicis, – pūš svilpi un izsauc papildspēkus. Tostarp vienā tīklā izliktā doktora darbā lasīju, ka ģimenes ārsta prasmei, sevišķi laukos, jābūt līdzīgai laba kuģa ārsta praksei, kad svilpšana un pat SOS! operatīvās lietās nelīdz.
Droši vien ģimenes ārsti demonstrēs premjerministram to, kādā samērā pastāv ģimenes vai vispārējās prakses ārsta (General Practitioner) pienākumi un atalgojums Somijā, Zviedrijā, ASV vai Anglijā. Un jautās, piemēram, – kāpēc citviet tiek uzskatīts, ka ģimenes ārsts var puslīdz veikt uzskaitītos pienākumus, ja viņa ziņā ir 400–600 cilvēku, (padomju laikā iecirkņa ārstam – ap 800), bet Latvijā tas skaitlis ir pie 2000? "Vai Latvijā ļaudis trīsreiz veselāki nekā Eiropā?" jautās ģimenes ārsti Godmanim.
Droši vien tie šo faktu minēs kā vienu no apstākļiem, kas rada rindas, kas vairo medicīniskās palīdzības sniegšanas dezintegrētību, nekoordinētību un pārbirokratizāciju. Tie jau ir gribējuši, lai viņiem ar likumu nosaka, ka dienā jāpieņem ne vairāk par 25 cilvēkiem, un brīvas sestdienas. Nu ko, šajā ziņā viņi soļo uz augšu noteiktā stulbuma virzienā. Ja VM, ja VOAVA tiem maksā nevis par ģimenes (!) ārsta darbu, bet par roku un mutes kustībām, ja uz objektīvo ārstēšanas ainu un apjomu VOAVA reaģē kā CSDD fotoradars, teikdama – dators attaisnojošus iemeslus nesaprot, tad nav brīnums, ka arī ģimenes ārstiem rodas vēlēšanās ārstēt statistiskas vienības noteiktā skaitā. Nevis cilvēkus. Nav brīnums, ka arī ģimenes ārsti tad cenšas darīt labāk nevis slimniekam, bet sev un nemeklē produktīvus risinājumus kaut vai tām pašām rindām (darba apjomam adekvāts piereģistrēto ģimenes locekļu skaits; iespēja kā Zviedrijā, vieglākos gadījumos deleģēt pieņemšanu māsai u.tml.). Taču nu skaidrs, ka ģimenes ārsti vienbalsīgi prasīs premjeram viņu darba samaksu saistīt ar darba rezultātu.
Droši vien ģimenes ārsti pieprasīs premjerministram neatkarīgu pētījumu, kas ļautu noskaidrot, kāda ir ģimenes ārstu humānā sagatavotība. Tie gribēs, lai tiktu veikta aptauja, kurā pacientiem top jautāts: vai jūs varat atrast kopīgu valodu ar savu ģimenes ārstu; vai jums pastāv ar viņu cilvēcīgs kontakts; cik lielā mērā tieši jūsu ģimene (!) ir jūsu ģimenes ārsta prakses objekts; vai jūsu ģimenes ārsts ir labi pazīstams ar jūsu ģimenes dzīvesveidu vai ir vismaz norādījis, ka konkrētiem jūsu ģimenes locekļiem ir (ja ir) tieši dzīvesveida noteiktas slimības; vai jūsu ģimenes ārsts ir lietas kursā par iedzimtībām, hroniskām saslimšanām, ieradumiem, organismu īpatnībām... jūsu ģimenē? Proti – tie aizgūtnēm vēlēsies tikt skaidrībā, vai vismaz ģimenes ārsti šajā zemē ārstē cilvēku, nevis vien slimību. Iespējams, ģimenes ārsti vienā mutē gribēs, lai tiek novērsti šķēršļi, kas viņiem traucē saskarē ar cilvēkiem pāriet no paternālistiskām uz koleģiālām attiecībām.
Varbūt ģimenes ārsti pat izteiks premjeram gatavību atbrīvot valsti no izdevumiem viņu dēļ un pāriet uz privāto praksi. Droši vien ir cerības, ka maksātspējīgais kontingents, maksājot par vizīti 5, 6, 10... latus, spēs šo biznesu uzturēt. Tas būtu apsveicami. Šā vai tā – virs 30% jau ir ārpus jebkura ārsta uztveres zonas. Viņi nevienu netraucē, un viņus arī – neviens. Kāpēc lai šādu ļaužu nebūtu 60 vai 80%? Tas no ģimenes ārstu puses būtu efektīvs menedžments. Cerams, ka tie vienosies ar premjerministru par konkrētu kontingenta daļu, kas atstājama ārpus uztveres zonas. Un tad jau viss būs labi.