Šodien, kad pavadām pēdējā gaitā Latvijas 9. Saeimu, pienāktos runāt labu vien, labu vien. Un ne jau nu bez labā, kādēļ ceru, ka sēžu zālē ar to kā ar krāšņiem vainagiem tiks aizkrauta katra brīvā vieta ap simt šā sasaukuma tautas kalpiem. Diemžēl nesaskatu labo galvenajā. Parlamentārismā. Kalpošanā tautai atbilstoši savai pārstāvības misijai un tās mērogam.
Devīto Saeimu pārlieku nenodarbināja ne likumu radīšana, ne parlamentārā kontrole. Ar likumu radīšanu pamatā nodarbojās izpildvara, un to, ko izpildvara bija radījusi, Saeima, parasti bez principiālām korekcijām, laida tautās. Šajā ziņā 9. Saeima uzstājās vairāk kā likumu padevējs. Nevis kā likumdevējs. Turklāt – arī 9. Saeima kā likumdevējs nespēja garantēt nevienai jomai, pirmām kārtām uzņēmējdarbībai, stabilus spēles noteikumus.
Parlamentārā kontrole izpaudās dekoratīvi. Pat saistībā ar valsts budžetu un tā izpildi. Lai arī pirms vēlēšanām 2006. gadā vairāki deputāti ierosināja, ka beidzot ir jākontrolē budžets, ka nepieciešams analītisks budžeta izpildes novērtējums, neko vairāk par samērā vispārīgu retoriku budžeta īstenojuma sakarā arī 9. Saeima nedzirdēja un neko vairāk arī neprasīja.
Gluži otrādi, 9. Saeimā visai izteikti parādījās vēlme, pat mode – nerīkot vai nomākt debates tieši par svarīgiem jautājumiem. Ne uz Juri Dobeli vai Vladimiru Buzajevu jārāda parlamentārās kultūras sakarā, bet gan uz 9. Saeimas prezidija mazspēju turēt parlamentu augstāk par koalīciju. Neļaut izpildvarai likt kājas uz galda, bet likt tai rātni sēdēt tur, kur tai nosaka sēdēt varu dalījuma protokols. Nepārvērst publisku diskusiju par pozīcijas un opozīcijas attiecību intrigu, bet virzīt to uz skaidru apspriežamā projekta valstiskās lietderības pamatojumu. Devītā Saeima šajā ziņā zaudēja ne tikai kultūru, bet arī kaunu. Kultūras vietā tai bija etiķete, kauna vietā – SVF prasības.
Devītā Saeima ne pirms 2008. gada, ne ar pēc tam, kad valsti un pasauli piemeklēja smaga krīze, nebija spējīga noteikt un uzturēt skaidru, reālu valsts nākotnes kursu. Nacionālās attīstības plāna u.tml. versiju sacerēšanas mērķis pamatā acīmredzot bija pati sacerēšana. Jo strukturālā līmenī šie plāni netapa izmantoti. Tas lika domāt, ka Saeimu veido atsevišķu partiju biznesa projekti, kuriem solidāra un principiāla darbība pat krīzes situācijā var izrādīties traucēklis. Koalīcija (koalīcijas) arī krīzes laikā turpināja darboties nevis uz parlamentārisma, bet gan uz savu interešu pusi. Pateicoties tam, ka devītā Saeima nespēja kompensēt globālos (globalizācijas) priekus un iespējas ar adekvātu lokālo politiku (tai skaitā līdzsvarotu sociālekonomisko politiku valsts iekšējā telpā), cilvēku attiecībās ar valsti, vairojās pamestības izjūta un pat pārdomas par (valsts, tautas) jēgu. Tostarp 9. Saeimai nebija nekas iebilstams pret pasīvu, pat fatālu pingvīnu saspiešanos. 9.Saeima priecājās par to, ka protesta tvaiks aizceļo uz Īriju.
9. Saeima, pienākot krīzei, tā ar nespēja tapt par valsts vadības stratēģisko štābu, kurš mobilizē un liek lietā tās pārvarēšanai visus (!) iespējamos valsts resursus. Turklāt pirmais, par ko, iestājoties krīzei, domāja devītā Saeima, nebija vis Latvijas tauta, bet gan tas, kā uz tautas rēķina salikt spilvenus zem privātiem finanšu tirgus spēlētājiem. Devītajai Saeimai pietrūka prāta krīzes laikā nemazināt valsts rīcībspēju un nākotnes potenciālu. Lai arī blakus bija pietiekami reljefa un skaidra citu, vienas politiskās telpas valstu pieredze, devītā Saeima akceptēja pārmaiņas izglītībā, veselības aizsardzībā, sociālajā politikā... vadoties vien no mehāniskas, tuvredzīgas, īslaicīgas ekonomijas apsvērumiem. Devītā Saeima pat neprasīja šo priekšlikumu autoriem ekonomijas pamatojumu, neprasīja pozitīva galarezultāta raksturojumu un atbildību par to. Turklāt, aizmirsusi, ka pagaidām (vismaz formāli) starptautisko tiesību subjekts ir nacionāla valsts, nevis pārnacionālas organizācijas, tā, pieņemot SVF kredītu, atļāva citiem diktēt valsts iekšējo kārtību. Tā tērēja valsts suverenitāti, nevis deleģēja to. Vai nu pārstāja būt patstāvīgas rīcības subjekts, vai arī izlikās, ka tāds nav.
Sabiedrība maksāja šai Saeimai ar tādu uzticību, kādu tā bija pelnījusi.