Rīgas dome 50 latu vietā no jaunā gada bērnudārza trūkumu rindā stāvētājiem kompensēs ar 100 latiem. Iespējams, tie, kas naudu saņems, būs priecīgi un viņu bērniem tiks par piecdesmit latiem vairāk uzmanības. Iespējams, kāds par simt latiem atradīs vienai nedēļai aukli.
Iespējams, kāds ar šiem 100 latiem segs trešo vai ceturto, vai mazāku daļu maksājumu privātā bērnudārzā. Iespējams, nauda neies pakaļ bērnam, bet tur, kur gribēs vecāki. Iespējams, kāds par šo naudu atlicinās vairāk prieka sev. Te nebūs runa ne par bērniem, ne vecākiem, bet tikai par politiku.
Pirmkārt, citādi kā vien ar apzinātu politiku nevaru izskaidrot to, ka paaugstināta pieprasījuma situācijā valstī pusotru gadu desmitu pastāv mājokļu un bērnudārza vietu deficīts. Vēl grūtāk to skaidrot tāpēc, ka visus šos gadus ij stratēģiska, ij taktiska, ij vietēja līmeņa plānojošie dokumenti likušies norūpēti par šā deficīta pārvarēšanu. Varas praktiskā rīcība tostarp bijusi pasīva, lai neteiktu – pretēja deklarētajam. Kopā ar lauku infrastruktūras attīrīšanu no skolām, kopā ar skolu attīrīšanu no audzināšanas, kopā ar vienu vienīgu muldēšanu par jaunāko paaudžu aktīvu iesaistīšanu valsts dzīvē, kopā ar varas nevīžību attieksmē pret tautas fizisko veselību tas liecina, ka vara piekopj politiku, kas apzināti kropļo sabiedrību, kas pārnes kropļošanu arī uz pirmsskolas vecumu, tā lemj jaunākās paaudzes pašsabrukumam.
Kas bija, un kas ir? 1988. gadā Latvijā bija 1069 pastāvīgas pirmsskolas bērnu iestādes, kuras apmeklēja 143 000 bērnu. Tās aptvēra 63% no attiecīgā vecumā esošajiem. Uz 100 vietām pretendēja 100 bērnu. Tātad – rindas nebija (dati no LPSR Valsts statistikas pārvaldes izdevuma Sociālā attīstība un iedzīvotāju dzīves līmenis LPSR).
Turpmākā informācija gūta no LR CSP gadagrāmatām. Šī informācija it bieži nelīmējas ne dažādu gadagrāmatu starpā, ne ar informāciju no citiem avotiem. Tā 1990. gadā mums jau bijis 1123 bērnudārzi, uz kuriem staigājuši 111 500 bērnu. Iznāk, ka juku laikos, lai arī bērnu skaits gājis mazumā, esam spējuši pāris gados atvērt ap 50 bērnudārzu. Toties 2002. gadā valstī atlikuši vairs 552 bērnudārzi (375 – pilsētās, 177 – laukos), kurus apmeklē, kā sacītu Ņurbulis, 61 500 īsļaužu. Aptvere – 53%. Kas gan tāds piemeklēja Latviju divpadsmit gados, ka bērnudārzu skaitam bija jāsarūk uz pusi? Tik liela labklājība, ka – vai nu viens no vecākiem varēja nestrādāt, vai arī katra jauna ģimene varēja turēt aukli? Demogrāfiskā katastrofa? Nē, valsti piemeklēja tikai mērķtiecīga, neadekvāta valsts politika. Nekas cits. Še nosaukti tikai tie visvienkāršāk aptveramie skaitļi. Iedziļināšanās (problēmas samērs dažādās valsts teritorijās, problēmas iespaids uz turpmāko sekmju ainu skolā, uz mazgadīgo noziedzību, uz plaisas palielināšanos starp vecākiem un bērniem pirmo noslodzes dēļ, uz agresijas pieaugumu ģimenē...) tikai vairo pārliecību par to, ka augšminētais secinājums ir pareizs. Tā ir jaunās paaudzes programmēšana pašsabrukumam. Lai kāds būtu šīs politikas pamatmotīvs – tīšs ļaunums, vai "tikai" pofigisms un pārņemtība valstiskuma vietā ar savtīgumu.
Tas nopietnākais, ko šīs, manuprāt, operatīvi novēršamās problēmas sakarā spēj izdvest amatpersonas, ir – "risinājumi kavējas". Kāpēc "risinājumi kavējas" ne pāris gadus, bet jau vairāk nekā desmit? Kāpēc rinda uzbriedusi līdz vairāk nekā ceturtajai daļai no tiem visiem, kas gribētu iet bērnudārzā (rindā – 27 464, bērnudārzus apmeklē – 79 000)? Saimnieciski situācija gadu gaitā taču ne aizņēmusi, bet arvien atbrīvojusi telpas. Pirms divdesmit gadiem valstī dzīvoja 2 681 000, tagad 2 270 000 cilvēku (Rīgā attiecīgi – 950 000 un virs 720 000). Automobiļu blīvums kļuvis lielāks, bērnu – mazāks. Elpot kļūst arvien vieglāk. Kā tad nepolitiski skaidrot to, ka bērnudārzu skaits saruka divkārt, bet tos apmeklējošo aptvere – tikai par 10%?
Lai cik priecīgi ar būtu cilvēki, saņēmuši Rīgā tos 50 latus klāt, politiski ij Rīgas dome, ij valsts tādā garā tikai atpērkas no problēmas. Un pienākuma. Jo, otrkārt, man šķiet, ka pirmsskolas izglītība pieder pie pašas valsts noteiktiem obligāti nodrošināmiem pasākumiem. 27 464, kas rindā, to vēlas saviem bērniem dabūt bērnudārzos. Viņiem atsaka un Rīgā par to iedod 100 latu. Tie, kas rindu bezcerībā atstājuši, šos 100 latus nedabū. Tātad – Rīgas birokrātu kritērijs ir stāvēšana rindā, nevis alternatīvas nodrošināšana? Un kādu alternatīvu par šiem simt latiem var dabūt? Aukle – labi ja no diviem latiem stundā. Privāto bērnudārzu (maigs variants: 160 latu mēnesī plus 2,50 dienā par ēdienu)? Cik lielai daļai vecāku šie varianti ir pieejami? Ar kādām pirmsskolas izglītības alternatīvām valsts vara nosedz tos, kas neiet bērnudārzos? Kāds nepolitisks attaisnojums te iespējams pašvaldību vai valsts varai? Tas, ka prihvatizācijas atraugas, ceļot vienu supersuperbērnudārzu (Rīga), tai mīļākas par problēmas operatīvu risinājumu, nodrošinot ar pieņemamu variantu iespējami lielu bērnu skaitu? 150 vietu pāris gados un grupu pārblīvēšana, nepalielinot personāla algas ,– tas samērā ar rindas apjomu (Rīgā rindā 5233) ir vien pašvaldības PR. Tas nav risinājums. Tātad politika ir – mākslīga šā deficīta uzturēšana. Nākamo narkotiku pircēju apzināta vairošana. Bet cerība ir. Cerība ir. Ja tas, kas tagad vēl pastāv, gadu gaitā netaps nozagts, tad ap 2060. gadu bērnudārzos rindu varētu jau nebūt. Jo tad mūsu būšot ap 1 682 000.