Krievu tantes baigi krutās. Tās atsakās no valsts radikāli – uz nekurieni. Tās vis nav tik gļēvas kā tie latvieši, krievi, ebreji vai vēl kādi, kuri nu desmitiem piedāvājas līdz ar valsti okupēties vai pārdoties Romānam Abramovičam, Zviedrijai, Igaunijai vai vēl kam.
Krievu tantes Rostovas apgabalā atsakās saņemt pensiju, atsakās no pasēm un neņem veikalos preces, kas marķētas ar svītrkodu. Krievu tantēm turklāt ir ideja, kādēļ viņas tā dara. Valsts tām pārstāv antikristu, un tam, kas ar valsti ielaižas, pastarā dienā nu nekāds glābiņš nebūs iespējams.
Bet te daži parazīti bez jelkādas idejas un ticības gribētu andelēt to, kas stāv pāri viņiem. Kas ikvienā, pat visnomāktākajā savā stāvoklī nav prece, bet tautas paaudžu paaudzēs uzkrāta goda lieta. Ne sevišķi mācītas krievu tantes savas apsēstības dēļ gatavas noliegt pat to ērtības minimumu, ko tām valsts dod. Bet te kādi, kuri nav vēlējušies nonākt it nekādā diskomfortā, nav gribējuši pielikt it nekādas pūles tās valsts dēļ, kāda tiem patiktu, gatavi to pārdot vien cerībā tikt pie pilnākiem galdiem, nekā tie te ir.
Jūs teiksiet, ka es nesaprotu, ka tas viegli domāts, nesaprotu ironiju un jokus. Bet, kāpēc man būtu jāsaprot deģeneratīvi joki? Mani nemācīja saistīt vārdu "valsts" ar vārdu "pārdot" nekādā situācijā. Mani mācīja, ka tas būtu apmēram tas pats, kas pārdot savus bērnus, pārdot savus apbalvojumus, pārdot savu pašcieņu. Tas pats, kas atzīties, ka esi savā būtībā vergs un nespēj eksistēt, tāds nebūdams. Turklāt autodīleriem ir teiciens: "Nekas tā nepazemina jūsu auto cenu kā mēģinājums to pārdot." It kā jau diezgan ar to, ka valdīšana te nerimti nosit valstij cenu, bet nu padibenēm par prieku vairojas arī Latvijas kaktu iztirgotāji. Kāpēc man būtu jāsaprot deģeneratīvi joki, ja ne no atsaldētiem, tad no tādiem, kuri nespēj savu iekšējo satraukumu, savas neirozes kritiskā laikā noturēt pašcieņas rāmjos? Par tiem gribētos teikt, ka tie pastāv valstī, kas pilnībā atbilst to nopelniem.
Bet nevar gan teikt, ka valsts (vara) nebūtu diezgan noņēmusies, devalvēdama cilvēku un gādādama par to, lai publiskā telpā iestātos deģenerātu svētdiena. Skaidrs, ka "tikai saņēmis algu par darbu, pērtiķis kļuva par cilvēku" (G. Malkins). Tātad – ja cilvēks nesaņem pienācīgu algu par savu darbu, valstij nebūtu ko sevišķi brīnīties, ja šis cilvēks atkal jūt vēlmi kļūt par mērkaķi. Turklāt mums te ir diezgan savāds cilvēcīgo attiecību ar valsti kokteilis, un ne valsts vara, ne ar" kāda partija nav mums diezko līdzējusi tikt ar to skaidrībā, bet tikai vēl vairāk putrojusi un jaukusi šo kokteili. Tā nav mēģinājusi ne ar politikas praksi, ne ar izglītības, ne ar vērtību sistēmu stiprināt mūsu pieķeršanos valstij. Tāpēc samērā viegli te pateikt ko līdzīgu padomju klasiķim: "Mūsu mātei – Dzimtenei jāatņem mātes tiesības" (V. Jerofejevs). Bet sakarā ar vēlmi izpārdoties der viena cita atziņa: tas, kurš vienreiz nopirkts, vēlāk tirgo sevi pats.
Turklāt nez vai šo vēlmi pārdot Latviju nu nekādi nav inspirējis Latvijas valdīšanas paraugs. Pilnīgi pieļaujams, ka tas, cik aptveroši un caurskatāmi vara apcer iespējamās sekas un Latvijas ieguvumus no 7,5 miljardu eiro kredīta, rosina domas, vai nebūtu bijis sakarīgāk rīkot kādu tenderi vai valsts izsoli. Varbūt Abramoviča kunga piedāvājums būtu bijis izdevīgāks par SVF nosacījumiem? Varbūt pienācis laiks vienreiz taisīt kādu kopsavilkumu: cik no Latvijas pa šiem gadiem pārdots un kas par to valsts spēkam reāli iegūts? Vēlme nolikt valsti ne vērtību, bet lēto preču plauktā, manuprāt, var rasties vien tur, kur vara ar savu apkārtni brauc lidmašīnā, bet sabiedrība, teiksim, – metro. Cerības izbraukt no pazemes jūtamas visai vāji, bet vara sabiedrības priekšā operē aviopasažieru kategorijās, tāpēc nav brīnums, ka sabiedrības reakcija top anekdotiska: "Mašīnist, uz Kopenhāgenu!" – "Dulls esi, te ir metro!" – "Uz Kopenhāgenu!" – "Durvis aizveras. Nākamā pietura – Kopenhāgena." Proti – solītā iespēja reiz sasniegt Zviedrijas, "vecās" Eiropas labklājības līmeni no mērķa vai vismaz sapņa, reālas cerības degradējas ciniskā farsā. Kā tam pesimistam, kurš vairs negribēja slaukt govi, jo piens esot sen saskābis. Bet iemesli šādai apātijai pret savu valsti jāmeklē augšā.