Kamēr visi te lasījuši par rudens protesta vētrām un oktobra revolūcijām, es lasīju par sunīti. Sunītis eksperimentālā ceļā radināts pie tā, ka no viņa nekas nav atkarīgs.
Tas dabūjis strāvas triecienus, lai kā ar" mēģinājis no tiem izvairīties. It nekas nav līdzējis. It nekas. Tā sunīts mācīts. Pēc tam suņu laboratorijā notikusi kaucošā revolūcija un sunīts pārcelts citā būrī, kur lēciens pāri šķērslim varējis to glābt no strāvas trieciena. Taču attiecīgi mācītie sunīši, lai ar" pirmajā brīdī kaut cik rosījušies, vēlāk vienkārši likušies uz grīdas un rupji smilkstējuši. Citi sunīši, kuri nav bijuši mācīti līdzīgā garā, arī iesākumā plosījušies pa būri. Tik ilgi, kamēr nejauši uzgājuši darbību, kura tos glābj. Ar sunīšiem tādā garā pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem ņēmies amerikāņu psihologs Martins Seligmans. Izmantojot troksni, eksperiments ar cilvēkiem devis tieši tādus pašus rezultātus. Un radies jēdziens "iemācītā bezpalīdzība".
Salasījies par sunīšiem, sāku domāt, ka sociālie nemieri te netop vis prognozēti, bet gan plānoti. Pilnīgi iespējams, ka tos plāno tie paši tehnologi, kas organizējuši varas partiju transformācijas, tie, kuri vēlas redzēt Latviju nevis kā valsti ar saviem mērķiem, bet kā instrumentu no šīs sabiedrības pastarpinātiem nolūkiem, tie, kuri sagatavoja 13. janvāra izrādi...
Protams, ir dzīvā masa, kura rūgst, kura dusmojas, kura varu vērtē arvien niknāk un nu jau sola tai letālu nākotni. Bet arī pati vara, valdība pagaidām uzstājas kā nemieru provokators. Tā dzen ļaudis grīdā, bet neformulē labumu no šīs dzīšanas un tur gaismu priekšā izslēgtu. Rīkojas tā, it kā tai vajadzētu jukas.
Protams, ja kas sāksies, tad to sāks šķietami "pašdarbnieki" un pasākums tiks tēlots kā vairāk vai mazāk stihiska tautas neapmierinātības izpausme. Bet ne jau pašdarbnieki šoruden noteiks, kā pūst vētrai. Lai arī pilnīgi iespējams, tiks atrādīti arī kādi nemieru līderi, kuri pagaidām kaut kur Cīrihē, Zolitūdē vai Dreiliņos gaida savus plombētos vagonus. Varbūt kāda veca organizācija atkal taps jauna, varbūt kāda dzims. Tas nekas, ka nevienai no tām nebūs idejas ne rudens situācijai, ne tautas stāvoklim. Tās gribēs ļaužu masu vadīt, bet varu derēt, ka neviena no tām necentīsies sevi šajā masā iekļaut, necentīsies radīt pat politisku masu organizāciju. Potenciālo vadoņu nespēja būt no sirds vienotiem ar nemiernieku mērķiem tiks lieliski kompensēta ar dažādām manipulāciju tehnoloģijām, kas uzkarsēs pūli no iekšienes, ar līgtiem oratoriem, kuri runās nevis no tautas un no sirds, bet tikai no sirds kā provokatori. Varbūt tiks sintezēts kāds īpašs "dumpja orgāns" īslaicīgai lietošanai, kura locekļi vēlāk, atkarībā no scenārija, tiks vai nu formāli nosodīti, vai varas krēslos.
Neteicu vis, ka labāk turēt rokas klēpī. Gluži otrādi, ir daudz jāizdara, lai dusmas kārtējo reizi netaptu izgāztas bez jēgas vai – vēl sliktāk – savā faktiskajā rezultātā tiktu atkal pavērstas pret pašiem protestētājiem.
Ideāla iznākuma nebūs. Filmas par revolūcijām ir tiklab pamācošas, cik maldinošas. Situācija, visticamāk, tiks virzīta tā, lai pūlis gala beigās priecātos un domātu, ka tam izdevies kaut ko panākt, bet vara priecātos, ka nav neko būtisku zaudējusi. Sociālajai enerģijai, lai cik ar" sparīgi tā te neizpaustos, manuprāt, trūkst apziņas, vienotības un noturīgas gribas, lai nedomātu, ka cerētu, ka šāds "kompromiss" nav tas labākais šobrīd iespējamais vētras iznākums.
Otrkārt, lai varētu cerēt nevis vien uz dusmu izgāšanu, tvaika nolaišanu izdzinēju dzinējos, bet pašu noteiktu labāku dzīvi, šī labākā dzīve būtu pašiem arī kaut cik solidāri jādefinē, nevis jāgaida tās definīcijas no varas. Var to saukt par ideju vai vēl kā. Bet cilvēkiem, kuri, piemēram, uzskata par pieņemamu lādēt savu valsti (ne tās varu), kuri uzskata, ka valsts ir viesnīca, nevis dzimtmāja, par kuru atbildi arī tu, turklāt nav arī pienācīga rīcības ietvara, kurā šo ļaužu gribai kopā pastāvēt. Vienotājs tad iznāk tikai pašas dusmas un nekas vairāk. Valstiskuma vai pat profesionālās solidaritātes gēns te cilvēkos diemžēl vājš. Es taču skatos, ko prasījuši zemnieki, skolotāji, ārsti, pensionāri... Gandrīz nekādas vēlēšanās, lai valsts slēdzis taptu tiem pieejams. Gluži otrādi, ja jāizvēlas starp atbildību un atkarību, tad nomācošā skaitā gadījumu ticis lemts par labu atkarībai. Bet tas nav traucējis turpināt lādēties vai smilkstēt. Tas nozīmē, ka dusmu vai dumpja "griesti" te ir visai zemi. Ar labu burkānu vai personalizētu ienaidnieku degungalā diezgan, lai šīs dusmas varētu locīt katrs prasmīgs manipulators. Lūk, arī darbalauks tiem, kuri no tiesas vēlas ko labāku.
Treškārt, kura no samtainajām, oranžajām, rožu un vēl kādām "revolūcijām", lai arī tajās tikušas izmantotas ļoti plašas ļaužu masas, pievērsusi varu attiecīgo valstu tautām? Izrādās, tā bijusi vien cīņa par noteiktām ietekmēm un varas pārdali vai nosargāšanu šo ietekmju vārdā. Nezinu faktorus, kuri liecinātu, ka nemieri, jaunā atmoda, rudens vētras varētu nest ko citu. Un, tā kā vara rudeni cer pārlaist, norūpējot spēka struktūras, nevis gādājot par adekvātu sociālo politiku, domāju, ka vara zina, ko grib, un šķietas zinām, uz ko spējīga sabiedrība. Zina, kas rudenī var notikt un ar ko tas beigsies. Iespējams, tauta dabūs sevi rudens vētrās izrādīt un vara tādēļ varbūt pat liksies nobijusies. Visticamāk, rudens vētras top plānotas kā savdabīga sabiedrības un varas izlīguma, pamiera panākšanas forma. Varbūt arī tas ir labi.