Katram pārvalstisku kantoru ieteikumam Latvijā pretī tecēs kāds docents, kurš kāros būt šā ieteikuma aģitators. Kā gandrīz visiem tā sauktajiem šābrīža ekspertiem, viņam būs kaut kāda daļa taisnības. Kaut kāda daļa.
Slaucamās govis un svētās govisKatrai mūsu pārnacionālās priekšniecības saldās mutītes kustībai te pretī būs kāda eksaltēta kundzīte, kura šo kustību cels debesīs kā pašu tautā pasmeltu vērtību. Kā gandrīz visām eksaltētām kundzītēm, arī viņai būs kaut kāda daļa taisnības.
Katram ārējam diktātam te pretī būs kāds algotnis, kurš apliecinās, ka brīvība ir pērkama meitene. Viņš teiks: būt brīvam nozīmē būt kādam parādā. Arī viņam būs daļa taisnības.
Katrā valstī atradīsies politiķis, kurš apgalvos, ka zivs nepūst no galvas. Viņš teiks: galva nepūtu, ja te nebūtu muļķu, reņģu ēdāju vai krāpnieku zeme. Arī viņam būs sava daļa taisnības. Tas gan nemainīs lietu kārtību – zivs un vara pūst no galvas. Nevis no astes vai tautas.
Tas, ka izdevumi nedrīkst pārsniegt ieņēmumus, šķiet skaidrāks par skaidru. Tā šķiet aptveroša aksioma. Bet tāpat aksioma šķiet tas, ka izdevumu un ieņēmumu sabalsojumam jānotiek taisnīgi, samērīgi un novērtējot stāvokli visā tā cēloņsakarību kopumā. Ja, piemēram, nonākam līdz atziņai, ka pensijas un algas audzētas nepamatoti, tāpēc jāsamazina, tad jādomā, ka valstī veikts primārais – no teikšanas, no politikas, no valsts vadības un ietekmes uz to atstumti cilvēki, kuri pieļāva burbuļu ekonomiku un barojās no tās.
Manā uztverē pensionāru un darba ņēmēju pamatmasai te nekādu trekno gadu nebija. Kāpēc tad sods par šiem gadiem jau trešo vai ceturto reizi grasās tikt uzlikts tikai tiem? Kamēr vainīgie, mazliet pārkrāsojušies un pārkombinējušies, ne tik vien kā joprojām dzied par godīgu politiku, bet joprojām gūst vairāk nekā desmitkārtīgus ienākumus samērā ar pensionāru pamatmasu? Turklāt jāatceras, kā un ar kādu politiku mazliet tālākā pagātnē vara radīja biezo pamatslāni un ko tā piedāvāja pensionāru un darba ņēmēju pamatmasai. Vieni dabūja sava turpmākā statusa nodrošināšanai tagadējo pensionāru sarūpēto valsts īpašumu, bet otri (samērā ar vietējām cenām un ES vidējām algām) – normālu pensiju vai algu vietā – sociālos pabalstus vai iztikas vilkšanas atalgojumu.
Tas, ko politiķi sauc par vispārēju treknumu, pensionāru un darba ņēmēju pamatmasai nozīmēja vien zināmu atelpu žurku skrējienā elementāras (!) eksistences dēļ. Deva iespēju triju darbu vietā ņemt divus. Daļai iemācīja, ka dzīve uz parāda nozīmē labklājību un brīvību. Tostarp vara šajā laikā nevīžoja sakārtot ne nodarbinātības, ne reģionu attīstības politiku. Tā vietā dodot priekšroku mērķtiecīgai emigrācijas veicināšanai, kā arī statusa slaists vai dzērājs padarīšanai par valstī noturīgākajām, politikai sociāli nozīmīgākajām profesijām. Utt.
Tas, ka izdevumiem ij valstī, ij ģimenē būtu jāatbilst ienākumiem, šķiet skaidrāks par skaidru. Taču rodas jautājums – vai valsts vara, vai SVF, vai PB grib tieši to? Ja patiešām grib, tad, pirmkārt, kāpēc līdz šim (Latvijas valdības interpretācijā un izpildījumā) SVF un PB, manuprāt, nav ieteikuši neko citu kā vien sociālistisku grūtību un problēmu pārdali? Kāpēc (šīs pieejas ietvaros) tā vietā, lai skaidri definētu, kam tad treknie gadi bija patiešām trekni, un liekos taukus pievāktu valstij, tēma top mitoloģizēta un atkal ieteikts ekspropriēt tieši trūcīgākos slāņus, kuri no treknuma juta labi ja smaku? Otrkārt, kāpēc ij SVF, ij PB ieteikumiem ir tik izteikti represīva daba, kāpēc tie nav kvalitātes, attīstības (ieņēmumu vairošanas) ieteikumi? Kāpēc daži ieteikumi, kurus varētu uzskatīt par attīstošiem, bijuši tikai vektoriāli, nevis sistēmiski (valstiski)? Kāpēc valdība līdztekus savu represīvo pasākumu konkrētībai joprojām spēj eksponēt vien izplūdušus attīstības šļupstus? Kāpēc represīvie pasākumi netop skaidri terminēti (uz cik ilgu laiku samazinātas algas u.tml.)?
Treškārt, kāpēc sabiedrisko domu te arvien pamatā masē nevis eksperti – ekonomisti, eksperti – uzņēmēji, ražotāji, bet eksperti – spekulanti, burbuļu pūtēji? Banku klerki, kuri teic, ka darbaspēks vai pensionāri nav svētās govis. Jā, bet svētās govis nav arī pārvaldes un politikas nomenklatūra, banku sektors, lats, visa pārdošanas konjunktūra... Svētā govs varētu būt dzīves vērtības, labklājības radīšana. Katra rīcībspējīgā darbs uz to valstī un sabiedrībā. Bet, ja tas nenotiek, ja SVF vai PB ieteikumi nav uz to vērsti vai tiek no tā valdībā novērsti, tad faktiski iznāk, ka Latvijas varai ticis un tiek ieteikts arī turpmāk būt tikpat politiski un krimināli bezatbildīgai kā līdz šim. Iznāk, ka tās ir rekomendācijas varai, kā nodrošināt kapitāla turētāju un augšu komfortu uz sabiedrības rēķina. Iznāk, ka SVF vai PB kalkulāciju mērķis ir – kas tai draņķa Latvijai jāizdara, lai šī mazāk karātos kaklā citiem un vienlaikus paliktu izsūcams tirgus laukums. Latvijas pašas potenciāls, tā rīcībspēja, nacionālā pašcieņa un vēl virkne tamlīdzīgu lietu ne PB, ne SVF, ne arī valdību neinteresē.