Kārtējais partijiskais "projektiņš"
VARAM piedāvātais 29 sadarbības teritoriju modelis ir vai nu diletantu, vai kārtējais politisku, partijisku avantūristu ATR «projekts».
Ja kādam šis apgalvojums nepatīk, tas var izaicināt mani uz publisku diskusiju par šo tēmu. Priecāšos zaudēt. Taču pirms zaudēšanas gribēšu redzēt profesionāli argumentētu katras (!) šīs teritorijas tautsaimnieciskās, sociālekonomiskās efektivitātes pamatojumu. Ne tikai optimizējamo skolu, slimnīcu uzskaitījumu, bet arī konkrēti aprēķinātu šīs optimizācijas ekonomisko, sociālo un humāno pozitīvo iznākumu katrā atsevišķā situācijā. Pamatotas garantijas, ka šīs idejas īstenošana beidzot izlīdzinās valsts telpā IKP uz vienu iedzīvotāju, padarīs izglītību, veselību un citus sociālo pakalpojumus valstī viscaur vienlīdz pieejamus un kvalitatīvus.
Ministrs Gerharda kungs saistībā ar šo tēmu ir atļāvies sniegt, manuprāt, vismaz divas tukšas, nekvalificētas intervijas (Diena, 16.01.2017., Neatkarīgā, 25.01. 2017,), kurās kvalitatīvais idejas pamatojums pilnībā ignorēts. Turklāt - 27. janvārī biju Ludzā, kur redzēju vairākus Latgales pašvaldību vadītājus. Dažiem uzbāzos ar jautājumu par šo tēmu. Diemžēl saturīgas, profesionāli pamatotas atbildes nesaņēmu Jo - saturiski piepildītas ministrijas sarunas ar pašvaldībām par šo tēmu neesot bijis. Un vēl - mani smīdina (sk. Ādažu mērs Sestdiena, 3.02.2017.) šīs idejas attaisnošana ar 2009. gada novadu reformas radīto nekārtību. Jo manā uztverē visi šie «projekti» (33, 48, 82, 102, 109, 119… pašvaldību piedāvājums) centrālās varas iecerē un izpildījumā bijusi kroplību virkne, kura apliecina nevēlēšanos decentralizēt varu pēc būtības. Tādā līmenī, lai valsts tiktu administratīvi un teritoriāli sakārtota atbilstoši Satversmei.
Man šķiet smieklīgi attaisnot nākamo idiotismu ar iepriekšējo. Turklāt - gan šai, gan 2009. gada novadu reformai ir vieni un tie paši autori. Centrālais varas aparāts (ieskaitot koalīcijas politiķus). Jājautā - kad vienreiz šī diletantiskā, nu jau var teikt, mērķtiecīgā, ar valsts administratīvi teritoriālo reformu saistītā ākstīšanās tiks pārtraukta? Kad valsts telpa tiks iekārtota atbilstoši cilvēkam visizdevīgākajiem principiem?
Un, ja jau šī ideja ir tik produktīva, kas liedza to novērtēt un akceptēt jau deviņdesmito gadu vidū un beigās? Kas traucēja līdz būtībai novest, piemēram, tolaik Saeimas deputāta (DPS) Ērika Zundas Dienā pausto tēzi: «Rajonā kā pārvaldes posmā saplūst divu veidu varas - viena, kas nāk no augšas un ir valsts centrālās varas veidota, un otra, kas nāk no apakšas - pašvaldības. Diskusija par to, vai rajonos ir jābūt valsts vai pašvaldību pārvaldei, vai pelēkais ir melns vai balts. Pelēkais ir abi. Šķiet, arī jautājumu par rajona varu neizdosies atrisināt, šo varu nokrāsojot vai nu melnu, vai baltu…» Jājautā, kāpēc VARAM, kāpēc ministrs pēc vairāk nekā desmit gadiem spēj atgriezties vien pie ārējas šīs tēmas pārkrāsošanas, nevis kvalificēta idejas satura pamatojuma? Tolaik rajonu posms tika noraidīts respektējamā argumentācijas līmenī. Taču arī riski tika apsvērti diezgan kvalificēti. Tālaika pašvaldību vadītāji (P. Salkazanovs, A. Mūrniece, V. Biķis, V. Jautaiķis…) ļoti dažādi, dažādos pieļāvuma līmeņos, tomēr katrs ar savu lietišķu argumentāciju brīdināja no rajonu līmeņa pārtapšanas par valsts administrācijas sektoru. Ko tad citu tagad piedāvā VARAM? Vai varbūt piedāvātā samākslotā, jauktā sadarbības teritoriju pārvaldes konstrukcija aizvietos rajonu deputātu padomes, kuras tomēr bija vēlētas? Sadarbības teritorijas nenozīmē valsts pārvaldes decentralizāciju, bet tikai zināmu centrālās varas struktūru izvietojuma decentralizāciju. Tiek taču skaidri sacīts, ka šīs teritorijas nebūs otrā līmeņa pašvaldības. Partijisko apsvērumu un interešu šaurpierība, nevēlēšanās deleģēt varu «uz apakšu» kārtējo reizi dominē pār valstisko.
Vēl 2003. gadā pieredzējušais Valkas pilsētas domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis bija visai kategorisks: «Rajonus likvidējot, tiks sagrauta funkcionējoša pašvaldību un valsts pārvaldes sistēma. Jā, ar problēmām funkcionējoša, bet iedzīvotājiem ērta, saprotama un pieejama.» Kas traucēja centrālajam varas aparātam, pārvaldes profesionāļiem (it kā) novērtēt šo Kraukļa kunga atziņu pēc būtības 2003. gadā? Varbūt pietiks beidzot ražot pārvaldes un ATR «reformu» surogātus? Varbūt laiks sākt uzskatīt valsts pārvaldi par profesionālas darbības jomu? Nevis tikai par «robu», kurā izdevies silti iekārtoties?