Spēcīga nacionāla politika manā uztverē būtu latviešu kopšanas, nevis krievu "kopšanas" politika. Sekas mērķtiecīgai latviešu kopšanas politikai būtu arī spēcīga politiska nācija (Latvijas tauta). Savādā kārtā Latvijas "nacionālie spēki" devuši priekšroku krievu "kopšanas" politikai. Vienkāršoti runājot – nevis ar savu piemēru parādījuši, kā vajag šajā zemē dzīvot, bet centušies "mācīt" krieviem, kā tiem te dzīvot.
Secīgas, attīstošas investīcijas savā nācijā, tās stājā, gudrībā, stabilitātē, indivīdu lepnumā par savu valsti... šķitušas mazsvarīgākas par nacionālām pozām. Upuru lomas savā tautā parocīgākas un populārākas par censoņu lomām. Šķitis lētāk un nacionālāk aurot Krievi nāk! nekā rūpēties par kvalitatīvu izglītību, intelektu, jaunatnes iespējām un savas tautas noturēšanu savā zemē. Vienlaikus zinu trīs (kur nu, vairāk!) kvēlus nacionālus klaigātājus, kuri vai kuru radi savus īpašumus, zemi pārdevuši tieši Krievijas uzpircējiem. Lieki teikt, ka šie jaunie īpašnieki tos pirkuši ne kopšanai, bet spekulācijai. Manā uztverē tas labi ilustrē distanci starp "nacionālo spēku" fasādes krāšņo, virtuālo skaļumu un to prakses saturīgumu nacionālajā politikā. Nacionālā politika kā sabiedrības sadrumstalošanas, savas nācijas vitālo resursu vājināšanas, valsts spēju mazināšanas politika. Skaisti!
Turklāt te nav runa tik daudz par politiķu rīcības kvalitāti, cik par to signālu kvalitāti un valstisko pamatotību, ko politiķi saņem no it kā nacionāli (tātad – par nāciju, nevis par savu ego vai savu sāpi) domājošajiem. Manuprāt, mūsu Baltijas kaimiņiem nacionālā politika padevusies adekvātāka, viņu sabiedrības ir spēcīgākas un tāpēc viņu politiķiem ir lielākas manevra iespējas.
Kāpēc tā? Esmu strīdējies abu kopienu auditorijās par to, ka iespējams nacionālisms, kuru citi var pieņemt vai nepieņemt, kurš noteiktos gadījumos var būt agresīvs, bet kurš pastāv savas nācijas uzplaukumam. Tas, kurš ieteica šķirt ētisko nacionālismu no etnogrāfiskā, uzskatīja, ka pirmā pamatā stāv pārliecība par to, ka tava tauta un tava valsts pilda katram cilvēkam atsevišķi un visiem kopā svarīgu tikumisku uzdevumu, principu, bez kura šim kopumam maz jēgas dzīvot. Etnogrāfiskais nacionālisms ir vienkāršs – tam diezgan ar to, ka augam vienā laukā un mums līdzīgas lapas. Šī "morfoloģiskā" nacionālisma plebejiskā izpausme te ir – gan saukties savas nācijas vārdā, bet necienīt šīs nācijas augstāko sasniegumu – valsti un tās institūtus (ne personas, kas tos piepilda). Un man šķiet, ka tā iespaids nacionālajā politikā ir visai liels. Jo tam nevajag gara piepūli, tas neprasa nopietnu valsts un politisku darbu, to var izteikt plakātos un saukļos.
Taču nācija, manuprāt, ir ētisks princips. Tauta nav ne banda, ne pūlis, tā nav pelnījusi "morfoloģisku", plebejisku apiešanos. Tieksme saglabāt un vairot savu spēku ir tās tikumiskā misija. Ja tā ir kalpošanas pamats un interese, tad parasti tiek saprasti tie, kuru tikumiskā misija ir savādāka. Kāpēc nesanāk? Lūk, tie paši krievi (S. Lurjē) raksta par Krieviju: jau gadiem tiek domāts, ka Krievijai vajadzīga normāla nacionālistiska doktrīna, taču "mēs dzemdējam tādus nacionālistiskus monstrus, uz kuriem pretīgi skatīties. Viss mūsu krievu nacionālisms nav nacionālisms, bet karikatūra par to. (..) Mēs esam izveidojušies kā impēriska tauta, un ar to neko nepadarīsi." Savādā kārtā mūsu nacionālismā arī, šķiet, izteikta šī dominēšanas, citiem diktējošā (impēriskā), no sevis paša spēka novērstā īpašība. Tāpēc karikatūra vien sanāk. Bet, primitīvi runājot, es būšu spēcīgs tad, ja panākšu tādu līmeni, kad nevis es mācīšu krievus, bet tie mācīsies no manis. Tas otrkārt.
Treškārt, kas tā par stāju – nevis stāvēt savā valstī, savā valstiski (!) patriotiskā pozīcijā ar oponentu seja pret seju, bet priecāties, ka izdevušies kaut kādi it kā garām vērsti, aizmuguriski sīki kodieni, kniebieni, grūdieni? Nevis piedāvāta reāla politika valstij un tautai par labu, bet spļaudīšanās no aizdurves. Te bez atbilstoša rīcības konteksta pavēstot, ka visi bērnudārzi vienā dienā direktīvi pāries uz valsts valodu, te paslepen izkarot kaut kādu okupantu sarakstiņu... Ja rīcības mērķis aprobežojas nevis ar tautas labumu, bet ar cerību, ka izdevies kādam ieriebt, tā ir gnīdu politika. Par ko cienīt tādu pretinieku? Par stāju, par gribas un gara augstumu, par kultūrspēku? Jo vairāk būs gnīdu politikas izpausmju, jo vairosies svētā Jura lentīšu kilometri. Kā pretreakcija, kā izrādīšanās, kā signāls, ka pašidentifikācija tiek pārlikta no savas valsts uz citu. Pilnīgi loģiska reakcija. Bet varbūt tieši tāds bijis sākotnējais mērķis? Ar bļāvējpatriotismu bremzēt savas tautas spēku?
Bēdīgi, ka šāds līmenis ietekmē politiķu rīcības ietvarus. Nebūs daudz demagoģijas, ja tiks teikts, ka, piemēram, Valdim Zatleram jābrauc uz Maskavu tā līmeņa dēļ, kādu uzrāda anonīmā pamatmasa, kura viņa vizītei iebilst. Zatleram jābūt kvalitatīvam savā, nevis mūsu vietā. Lai kā, viņš ir politiķis. Kā politiķim viņam jāredz tālāk par mūsu emocijām un iegribām. Bet šajā gadījumā nacionālās partijas, "nacionālie" un visi citi spēki arī pirms Zatlera nav parūpējušies par spēcīgu mūsu emociju aizmuguri. Ja ir, tad, pirms čatot pret Zatlera vizīti, pārslēdziet savu māju apgādi uz alternatīviem (ne Krievijas) enerģijas resursiem, par kuru vajadzību gadiem tik daudz runājušas mūsu nacionālās partijas. Ja ir, tad, izslēdzot Krieviju, atklājiet tos Latvijas attīstībai efektīvos un pietiekamos eksporta ceļus, par kuriem tik daudz runājušas mūsu nacionālās partijas. Ja ir, tad aplieciniet, ka tas Krievijas kontingents, kurš te arī ar mūsu nacionālo spēku svētību, pārņēmis vietējo biznesu un iepircis īpašumus, ir šeit pamatā tāpēc, ka Latvija tam dikti mīļa, bet Krievija vairs ne tik. Ja ir, tad aplieciniet, ka šeit, pateicoties gudrai nacionālai politikai, ir gudra politiska nācija, nevis divas pašķirtas kopienas, kuru attiecības varētu būt labākas un vienai no kurām pirmdzimtene, gribi vai negribi, ir Krievija. Tādi ir apstākļi. Politiķi ir apstākļu vergi. Ja esat gatavi ar savu mantu un dzīvību nostāties blakus Zatleram pret šiem apstākļiem, tad viņam jādara, kā jūs gribat. Ja ne, tad viņš ar jūsu svētību paliek apstākļu vergs un rīkojas kā politiķis.