Kad balodītis lidoja pie bandikuta, lai nozagtu tam uguni, bandikuts, lai nepraša neiztaisītu kādu nelaimi, mēģināja iemest uguni upē. Taču balodītis uguni pārtvēra un izmeta krastā. Aizdegās vecā zāle. Proti – kūla.
Tā cilvēki iepazina uguns dabu. Pavisam citā pasaules malā uguni glabāja ūdensžurka. Kādu dienu, kad žurka bija aizgājusi lasīt upmalā gliemežvākus, gaisā pacēlās dzirkstelīte. To paķēra vanadziņš un iemeta sausā zālē. Nosvila ij ūdensžurkas māja, ij liela daļa meža. Tā cilvēki iepazina uguns dabu.
Noteikti jātur prātā un godā tie cilvēki, kas kopj un grib turēt tīru savu zemi. Taču man šķiet, ka jātur prātā, ne godā, arī, ka lielā talka, ciktāl tā novāc aiz piemēslotājiem, ir tautas cūcības indikators. Jo vairāk mēslu maisu sakopēji iznesīs ceļmalās, jo lielāks skaits divkājaino cūku būs pabijis tajā mežā, pļavā vai jūrmalā. Kad nevarēs vairs mēslus atrast, lai pilno maisu rekordus pārspētu, tad gan tā būs zīme, ka tauta top tīrīgāka. Līdzīgi ar kūlas dedzināšanu. Moralizēt par to un tās sekām, kā redzams, nav lielas jēgas. Iespējamos draudus visi apzinās, bet maz kam tie pielec. Kamēr paša manta nav nosvilusi. Kūlu dedzināt šķiet alkst vai visi. Turklāt ne tikai pagāni vai ateisti, ne tikai jauni ļaudis, dzērāji vai bezpajumtnieki.
Pirms dažiem gadiem, arī aprīļa sākumā, garāmbraucot iepazinos ar 80 gadus vecu tanti, kura bija pielaidusi uguni nepļautajai zālei savā ābeļdārzā. Mājas priekša bija tikusi pļauta, bet aizmugurē kūla nāca līdz pamatiem. Uguns arī. Kamēr to uguni padzina nost no mājas, ogulāji bija nosviluši. Tantes dārza malā uz šņores pakārtie naktskrekli arī. Tante, kurai pašai no dūmiem un nerviem sirds sāka kāpt pa muti laukā, pat likās dusmīga, ka biju ņēmies aiz mājas, nevis ķēris šās naktskreklus. Taču, kad uguns un sirds norimās, tante nesāka vis nožēlot grēkus un šausmināties par to, kas būtu varējis notikt, bet lika galdā tēju ar zapti un teica, ka no šitādas darbošanās "zālīte iznāk līdzenāka" un galu galā – "brīva uguns – tas vienmēr ir kā mazi svētki". Kad jautāju, vai tad tāpēc vecam cilvēkam jādara blēņas, kuras viņš viens nespēj valdīt, bijusī bibliotekāre sacīja, ka tas esot kā kārdinājums, kur pats sakars ar uguni iztaisās pārāks par briesmām. Es teicu: "Tad jau tas te jums bija kaut kāds sekss." "Jā, sekss ar sauli," atbildēja tante, kas nebija ne uz mutes kritusi, ne dumja.
Pēc tam apjautājos Teilora, Frēzera un vēl dažiem kungiem, ko šie saka par šito lietu. Tie atbildēja, ka mums esot pazudis respekts pret uguni. Mums nu esot vairs tikai gadījuma sakari ar sauli vai liesmu. Izvirtis, no apziņas zemapziņā pārcēlies rituāls. Tā neatminētas paliekas. Mēs uzvedoties kā mežoņi laikā, kad vēl balodītis svilināja kūlu. Dzīva uguns, ja vien nav runas par svecītēm eglītē vai tortē, mums no attīrīšanas rīka pārvērtusies par piecūkošanas vai cūcības instrumentu. Barbari, tie sirguši ar fetišismu un godājuši liesmas, kuras danco kā zvērs. Mēs nu darām tāpat. Šķiet, pie Kūna kunga atradu gan piemēru, kad mērenās joslas ciltis vai tautas pielaidušas uguni laukiem, ko uzskatījušas par apsēstiem. Daži neesot centušies dzēst, ko zibens nodarījis.
Bet visumā uguns godāta un kopta ne mazāk kā lauki. Tostarp pavasara, lielā gavēņa, Lieldienu ugunis degušas visās Eiropas malās. Uguns uzskatīta, arvien tiek uzskatīta, par līdzekli, kā aizgājēju nodot mirušo un dievu ziņā. Tāpēc ugunskuros izbāžņu vai kādu attēlu veidā sadedzināta nāve. Nāves, pavasara ugunskuru pelni kaisīti vai ierakti laukos, jo tas sargāšot no krusas, grauzējiem, kaitēkļiem... tās pašas nāves. Ciktāl klājusies sakurto ugunskuru blāzma, tiktāl zemei solīta auglība. Auglības dēļ, lūgdami to vai arī lai atgaiņātu "ļauno sējēju", staigājuši ar lāpām pa laukiem. Iekura uguns degta baznīcā, no tās kurts ugunskurs, kam dancojuši apkārt un saukuši: "Mēs sadedzinām Jūdu!" U.tml.
Redz, arī tai ugunij, kas tika kurta ne pavardā, allaž bija kāds mērķis, kāds nodoms klāt. Kāds ir kūlas dedzinātāju mērķis? Izlīdzēties ar uguni savas nevarības dēļ? Ietaupīt laiku savam slinkumam? Pamatā tā droši vien ir tikai kāre palaist vaļā zvēru. Un paskatīties, kā tas danco. Nekoptas kultūras, nekoptu tīrumu, nolaistu dārzu un pamestu pļavu fenomens. Sekss, gadījuma sakari ar sauli, kam priekš mežoņiem nav ne mērķa, ne atbildības, ne godbijības pret sauli vai uguni.