Latvijai būtu publiski jādeklarē sava melnā saraksta principi. Citādi rodas priekšstats, ka iebraukšanas aizliegumu tam vai citam ārzemniekam nosaka ne tik daudz viņa politiskā nostāja pret Latviju, cik viņa ārišķā poza, uzvedības maniere vai amatpersonu bailes no tiešas konfrontācijas ar odiozu cilvēku, kas neturēsies protokola rāmjos.
Vai arī kādi iegribu noteikti aizspriedumi, kas tiek uzdoti par saprāta apsvērumu veidotu politiku.
Vladimirs Žirinovskis ne tuvu nav šovinistiskākais starp Krievijas politiķiem. Ja Latvijas politiķiem pašiem tīk viņu saukt par politisku klaunu vai mutes bajāru, tad šajā kontekstā ir daudz nopietnāki cilvēki, kuri praktiski veido un īsteno attieksmes stratēģijas ar tuvējās aizrobežas valstīm, ierosina likumos tādus labojumus, kas, manuprāt, reāli bremzē normālas ekonomiskās, politiskās un arī sociālās attiecības starp valstīm. Daži no tiem te ir itin bieži viesi, dažs apmeklē Jauno vilni, dažs pavada pa nedēļai pie draugiem, dažs rēgojas oficiālās delegācijās. Bet – tie visi tiešajā saskarsmē ir allaž pieklājīgi, korekti, vārdu sakot – bezpersoniski. Tādi te patīk, neraugoties uz viņu praktiskās (!) darbības raksturu, viņu devumu vai nu, kā rakstīts Krievijas dokumentos, "vietējās krievvalodīgo diasporas piesaistīšanā Krievijas interesēm", vai arī "valsts ietekmes nostiprināšanā postpadomju telpā". Lai vai kā, arī melnajā sarakstā jāiztiek bez liekulības. Citādi iznāk, ka Latvija, lai arī noraida dažus spilgtus tai nepatīkamu principu ruporus, ar režīmiem, kas šos principus piekopj (Baltkrievija, Azerbaidžāna...), uztur mīlīgus sakarus.
Bet – te nav runa par to, kam jābūt Latvijas melnajā sarakstā, kam nav. Te ir runa par provinciālu pieeju. Jo iznāk, ka Latvijas amatpersonām bail no politiskiem klauniem, no politiskās estrādes māksliniekiem. Tādā garā Latvijas amatpersonas, manuprāt, vēršas ne tik daudz pret konkrētiem uzskatiem, cik izdabā vietējās publikas stereotipam. Tām nerūp, cik lielā mērā šādu pēc būtības vāji motivētu atteikumu dēļ celsies, teiksim, tā paša Žirinovska akcijas un kritīsies Latvijas akcijas ārtelpā un daļā iekštelpas. Politika būtu jātaisa kā politika, rēķinoties ar to, kā valstij un tai pašai publikai iznāk labāk, nevis ar sadzīves priekšstatiem un varbūtēju diskomfortu, kuram turklāt var likt spēlēt savā labā.
Manā uztverē vislabākais būtu šāda tipa politiķus izaicināt uz konfrontāciju. Izmantot jelkādu konfrontācijas iespēju, lai tās noliktu pie vietas. Kaut vai ar visiem NATO sesijas spēkiem. Taču – lienoša izvairība no konfrontācijas Latvijai raksturīga arī iekšpolitikā. Viedokļu pretrunas, nesaskaņas, kas risināmas caur konfrontāciju, tiešu, nepievilcīgu dialogu, te parasts vai nu noklusēt, vai apiet ar kādu gļēvu direktīvu. Tas ļauj oponentiem vai pretiniekiem savā telpā justies uzvarējušiem, justies kā varoņiem.
Tostarp Vladimirs Žirinovskis būtu piemērots treniņa objekts. Savulaik, kad viņš tikko sāka inscenēt savu tēlu un partiju, šad tad redzējāmies kādās ne sevišķi lielās kompānijās. Gudrs cilvēks. Labi zina, ko dara un kāpēc šad tad ākstās. Precīzi izkalkulēta politiskā niša, kas ļauj viņa partijai būt ja ne uzvarošai, tad ilgspēlējošai. Ja ņemt vērā, kā izpaudies pēdējā laikā, tad šobrīd, šķiet, ļāvies savu paņēmienu inercei un politiski mazliet aptaukojies. Vēlas katrā dialogā, katrā konfrontācijā dominēt un spēlēt pēc saviem noteikumiem. Tie gudrie ļaudis, kas to nepieņem, viņu vinnē gan pēc būtības, gan pēc publikas balsojuma (sk., piemēram, Krievijas TV pārraidi Pie barjeras).
Nenoliedzami, uz Latviju grib braukt cilvēks, kuram labpatīk skatīties uz Krievijas aizrobežu impēriski. Cilvēks, kuram šķiet, ka Krievijas apkārtnei tās impēriskums jārespektē. Cilvēks, kurš nereti atskaņojis oficiālā Kremļa zemapziņas noskaņojumus. Bet – tas taču nav iemesls laist garām konfrontācijas iespēju ar šo tipāžu. Likt, lai ar pirkstu parāda, kur te ir tas, ko viņš Latvijai pierakstījis. Nevis trīcēt kā trušiem un tādā garā vienai daļai publikas un pašiem sev uzpūst, neteiksim, no mušas, teiksim, no Volfoviča ziloni. Latvija pašā Latvijā ir lielāka par jebkuru impēriju. Bet, ja politiķiem te nav tādas dūšas, tad gan nav brīnums, ka tie pat savā mājā izvairās atmaskot pēc būtības vecus rēgus un baidās no tiem.