Protams, ir jauki, ka Valsts kanceleja apcer pašas nepadarītā iznākumu. Taču, kāda jēga konstatēt, ka «kadru mainība valsts pārvaldē nav normāla, tā ir kritiska» un ka viens no cēloņiem ir sistēmas nesakārtotība (pārslodze ir tikai viena no sistēmas nesakārtotības pazīmēm), nepasakot, kas tad traucējis sistēmu gadu gaitā sakārtot.
Pirms runāt par institucionālās atmiņas zudumu, noteikti jārunā par elementārās (politiskās) atmiņas trūkumu un birokrātisko institūtu apzinātu infantilizāciju. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc «liela daļa no valsts pārvaldi pametušajiem ir ilggadēji vadītāji un augsta līmeņa speciālisti». Kāda jēga patiesi zelta vērtam ierēdnim, zinošam un pieredzi uzkrājušam speciālistam apkalpot kārtējā politiskā diletanta vai tikpat labi ES bezsistēmiskas, ar vietējiem apstākļiem nekorelētas fiksas iegribas? Tā ir profesionālisma devalvācija.
Un kurš tad te atbild par to, ka civildienests tiek atšķaidīts ar partiju sinekūrām, nevis pasargāts no tām? Īpaši ņemot vērā mūsu ministru izvēles īpatnības, man šķiet, ka par to un pārvaldes sistēmas sakārtotību nozaru ietvaros būtu jāatbild valsts sekretāriem. Var jau lielīt ierēdņu vērtību, taču daudzu nozaru ieilgusī bezrezultativitāte (man rezultāts te ir taustāms progress valsts un cilvēku labklājībā), visticamāk, tomēr ir pārvaldes kadru kopuma nekompetences (arī atkarības, neaizsargātības), neprecīzas kadru izvēles un aplamu komandu komplektācijas principu auglis. Ja tie, kuri atbild par civildienesta veselību, ja tie, kuri plāno valsts politiku, nespēj panākt rezultātu pārvaldē, tad, lai maksā pārvaldes kadriem no savas kabatas tik, cik uzskata par vajadzīgu. Nodokļu maksātājiem bezrezultativitāte nav jāatalgo. Arī Latvijas pārvaldē ir diezgan pazīmju tām pašām iesnām, pret kurām cilvēki tagad vēršas Ukrainā. Arī šīs iesnas cilvēkiem nav jāapmaksā. Tieciet no tām vaļā. Tam nevajag nekādas investīcijas. Tikai gribu, sākot no augstākā varas ešelona un beidzot ar zemāko pārvaldes līmeni. «Būs maize, būs dziesma,» teica Leonīds. «Būs darbs, būs alga,» saku es.
Turklāt savādi – institucionālā atmiņa klibo, lai arī ir bijis diezgan pašas varas noteiktu stimulatoru. Jau sensenos jaunās Latvijas laikos vara pati sev noteica, ka «publiskajai pārvaldei jābūt maksimāli pietuvinātai iedzīvotājiem» un «tās galvenais mērķis ir: panākt iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu». Saistībā ar institucionālās sistēmas efektivitāti, piemēram, 1998. gadā tika lemts, ka ir «nepieciešams izveidot racionālu, elastīgu, nelielu un efektīvi vadāmu valsts pārvaldes sistēmu, paredzot precīzu atskaitīšanās sistēmu». Vairākkārt, gan Valsts pārvaldes reformu padomes pastāvēšanas laikā, gan pēc tam lemts par «jaunas ierēdņu atalgojuma sistēmas izstrādi». Bet, ja pat paši ierēdņi uzskata esošo sistēmu par iekšēji netaisnīgu (sk. NRA, 13.06.2013.), tad acīmredzot arī šis (pašiem tik būtiskais!) darbs darīts pa roku galam. 2002. gada analītiskā ziņojuma Par valsts civildienesta attīstību sadaļā Ierēdņu darbības novērtēšanas un motivācijas mehānismi salīdzinātas dažādas motivēšanas teorijas, turklāt sacīts: «motivējot savu darbiniekus darbam, iestāde samazina savus izdevumus». Man šķiet, ka šodien jau varētu gribēt, lai Valsts kanceleja, rezumējot neko citu, kā vien pašas varas sev noteiktos uzdevumus, vēstītu par ekonomiju, nevis papildu izdevumu nepieciešamību. Valsts pārvaldes attīstības stratēģija līdz 2000. gadam paredzēja veselu pasākumu kompleksu «nozaru institucionālās struktūras sakārtošanai». Tur bija noteiktas konkrētas atbildīgās institūcijas. Par ko tās reāli atbildējušas, ja sistēma arvien nav sakārtota? Utt., u.tml. Man šķiet, ka arvien ir spēkā Valsts kontroles 2007. gadā pēc ministriju revīzijas izteiktā atziņa: valsts hierarhijā nav vērtību sistēmas.
Proti – šī hierarhija pati sevi arvien nav motivējusi ne atbildībai, ne rezultātam, ne arī pēctecībai.