Krīzēm veltītos mācību tekstos teikts, ka nedrīkst ierobežot produktīvās kustības, kuras uztur cilvēku dzīvesspēju. Tad kāda velna pēc vienlaikus celt gan izmaksas tām mašīnām, kuras cilvēkiem šodien arvien vairāk top darba instruments, gan braukšanas izmaksas sabiedriskajā transportā?
Kāpēc, samazinot mājsaimniecību ieņēmumu budžetus kopumā un direktīvi palielinot tajos izdevumu daļu transportam, vienlaikus solīt gan nespēju garantēt bērniem ceļu līdz skolai, gan nespēju uzturēt cilvēkiem izdevīgu maršrutu tīklu un reisu biežumu?
Kāpēc kustības, iekšējās migrācijas efektivitāte no cilvēku skatu punkta tiek bremzēta visos iespējamajos variantos, nevis saglabāta un veicināta vismaz kādā no tiem?
Virkne valsts un pašvaldību uzņēmumu ir bezjēdzīgi. Par to jēgu var runāt tikai atkarībā no līmeņa, kādā tie veic savu pienākumu – nodrošina cilvēku rīcībspēju, tātad – veicina viņu iespējas dot labu valstij, pilsētai, novadam un sev. Piemēram, par kādu gan skaistumu, par kādiem varoņdarbiem Rīgas satiksme uzdrīkstas prasīt no rīdziniekiem braukšanas maksas kāpinājumu sabiedriskajā transportā par 50%? Manā uztverē RS ir viens no uzņēmumiem, kurš gadu gaitā lieliski pratis radīt par sevi neaizvietojamības mītu un, spekulējot ar šo neaizvietojamību, dīcis ij pēc lielākas dotācijas, ij pēc lielākas braukšanas maksas, neraugoties uz to, vai aiz kantora loga liesie vai treknie gadi. Tiek ziņots, ka uzņēmums 2008. gadā strādājis ar 5,11 miljonu latu peļņu. Manā uztverē tas bijis uzņēmums, kurš strādājis ar vairāku desmitu miljonu zaudējumu pilsētai (dotācija mīnus uzdotā peļņa) un nav centies šo zaudējumu mazināt. Turklāt ij RS, ij Rīgas domei šāds stāvoklis labi paticis, jo tās nav sevišķi pūlējušās, lai ieinteresētu rīdziniekus pārsēsties sabiedriskajā transportā un veiktu tiem izdevīgas pārmaiņas transporta sistēmā.
Interesanti, kāpēc rīdziniekiem jāpiebaro uzņēmums, kurš krīzes laikā nevis sāk rosīties, bet turpina dīkt un, kas zin, sāks (kā jau bijis) vēl draudēt, ka nokritīs uz ielas un nosprāgs aiz bada? Treknajā 2007. gadā RS gribēja izspiest 45 santīmus par biļeti. Treknajā 2006. gadā vienotas satiksmes politikas trūkums RD atklājās sevišķi labi, jo tika prasīts ij dubultot sabiedriskā transporta tarifu, ij autostāvvietu maksu. RS dabūja 40 santīmu, lai arī regulators uzskatīja, ka "RS var segt visas izmaksas, ja biļete maksā Ls 0,30" (Diena, 24.11.2006.). Turpat arī vēstīts, ka regulators uzskatījis RS rīcību par šantāžu. Taču acīmredzot RS un RD grasās pieņemt, ka – vai nu rīdzinieku dzīves līmenis 13 gados audzis piecas reizes (1996. gadā biļetes cena bija 12 santīmu), vai arī pieckārt augusi RS sniegto pakalpojumu kvalitāte. Ne viens, ne otrs nav taisnība.
Jo, ja, piemēram, lasīt to, kas dažādos RD plānos ticis veltīts transporta sistēmas attīstībai, tad pamatā tās bijušas fragmentāras atgremas no XX gadsimta astoņdesmitajos (vai pat Pilsētprojekta 1974. gadā) gados kompleksi definētajām idejām (tostarp – ātrgaitas tramvajs, dzelzceļa atbilstība galvenajām pasažieru plūsmām, upes iekļaušana...). Taču – jauno laiku RD acīmredzot bijis un ir izdevīgāk piedāvāt sabiedrībai ekstensīviem saimniekotājiem raksturīgas idejas (piemēram, maksa par iebraukšanu pilsētā), pārraut vai likvidēt maršrutus, samazināt reisu skaitu... nekā intensīvi pārveidot sistēmu. Bet, tā kā publiski pieejamos avotos neatradu puslīdz nopietnai analīzei pakļaujamas RD transporta struktūru bilances, kas apgāztu manus apgalvojumus un apliecinātu RD un RS efektivitāti, tad arī man labpatīk domāt, ka "Rīgas domes struktūrvienību darbības jauda galvaspilsētas transporta satiksmes organizēšanā vairāk ir aizgājusi neauglīgu vīziju ģenerēšanā un, protams, jauno iepirkumu konkursos, nevis kaut elementārā transporta plūsmu praktiskā organizācijā un pasažieru pamatērtību nodrošināšanā" (B. Treimanis, NRA, 6.11.2006.).
Tad par kādu labāku pakalpojumu kvalitāti, izdevīgākiem maršrutiem u.tml. būs jāmaksā tie 60 santīmi? Vai arī kā līdz šim – par neefektivitāti, par RS un RD apetīti? Kamēr RS un RD rīdziniekiem klāstīs vienīgi savas (!) problēmas un to risinājumus uz rīdzinieku rēķina, bet ne mazākā mērā neintegrēs šajās savās būšanās un rebēs rīdzinieku problēmas, tikmēr ticības šiem kantoriem nebūs.