Atdzīvināt, lai neelpo

 

Prezidenta vēlme reorganizēt Stratēģiskās attīstības komisijas darbu un Pārresoru koordinācijas centra (PKC) vēlme atdzīvināt mironi – Nacionālās attīstības padomi – bez būtiskām pārmaiņām to darbības laukā rada šaubas par to, vai šīs aktivitātes ko mainīs valsts plānošanas uzraudzībā un koordinācijā, salīdzinot ar līdzšinējo situāciju.

Pirmkārt, 2007. gadā amatpersonas rakstīja, ka Nacionālās attīstības padome domāta, lai «noteiktu vidēja un ilgtermiņa izaicinājumus valsts attīstībai, izvērtējot iespējamos riskus, kā arī veiktu uzdevumu un iesniegto politikas rekomendāciju izvērtēšanu un analīzi». Ar 2010. gadu datētā padomes nolikumā teikts, ka tās «darbības mērķis ir izvērtēt Latvijas ilgtermiņa un vidēja termiņa stratēģiskās iespējas, nodrošinot koordinētu valsts un tās teritoriju attīstības plānošanu un uzraudzību». PKC vēlas, lai «Nacionālā attīstības padome būtu konsultatīva, reprezentatīva, koleģiāla institūcija, kas noteiktu valsts stratēģiskajai attīstībai nozīmīgus jautājumus», bet tās uzdevums: «izstrādāt valsts un nozaru attīstības scenārijus, kā arī prognozēt nākotnes attīstības tendences sociālekonomiskajos jautājumos un apzināt nākotnes attīstības riskus» (LETA). Manuprāt, tieši pēdējais redzējums ir visaptuvenākais un vismuldamākais. Varbūt jaunais nolikums izskatīsies savādāk, varbūt pašu PKC nevajag pakārtot padomei, taču pagaidām publicētajā formulā kontrole, vērtējums, korekcija un koordinācija nav izcelti.

Otrkārt, kāpēc iepriekšējā padomes versija bija neefektīva? Manuprāt, lielā mērā tāpēc, ka tai, ja ar’ tā gribēja veikt savus uzdevumus, bija jārunā ar valsts pārvaldes institūtiem it kā par vienu un to pašu dažādās koordināšu sistēmās. Paskaidroju. Kas Latvijā nodarbojas ar valsts politikas stratēģiskai plānošanai pievērstu dokumentu sacerēšanu? Ļoti daudzi. Politikas plānošanas dokumentu datubāzē atrodami kādi 300 dažādiem līmeņiem veltīti dokumenti. Kas Latvijā nodarbojas ar valsts politikas stratēģisko plānošanu? Varbūt daži, varbūt neviens. Es šajā apgalvojumā Latvijas gadījumā nesaskatu lielu pretrunu.

Tāpēc, ka jau pats galvenais valsts stratēģiskās plānošanas dokuments, ilgtspējīgas attīstības stratēģija Latvija 2030, sacerēts kā misija. Nevis kā stratēģija, kā rīcības teksts. Izpaliekot stratēģiskai pieejai, kas reglamentē procesu noteiktā laika un telpas vienībā, zemākā līmeņa dokumentu ražotāji arī atļaujas nekonkrētas improvizācijas. Pretstatā mūsējam, līdzīgā Igaunijas dokumentā (Ilgtspējīga Igaunija 21) pastāv stratēģiska noteiktība un skaidri definēta mijiedarbība starp četriem pamatmērķiem (viens no tiem – kultūras stratēģija).

Tāpēc, ka reāli pastāvošā administratīvā vadība un politikas plānošanas dokumentos ieskicētā stratēģijas pārvalde nozīmē dažādas pieejas valsts pārvaldei principā. Ar to gribu teikt, ka ar te ierasto administratīvo, «tekošo» vadību nepietiek, lai īstenotu jelkādu nopietnu stratēģiju. Tas varbūt ir pats galvenais iemesls, kā dēļ liela daļa birokrātu un ekspertu te līdz šim tik vien kā vingrinājušies šūplādei domātu «stratēģisku» scenāriju sacerēšanā. Nav fiksēts, ka atdzimusī padome vēlēsies situāciju mainīt.

Treškārt, padome gan vēlas vērtēt noteiktos riskus, uzdevumus… taču, pārskatot galvenos politikas plānošanas dokumentus (Latvija 2030, NAP) un izlases kārtā dažas nozaru stratēģijas, tajos nav atrodams mērķu īstenošanai nepieciešamo resursu pietiekamības novērtējums. Arī tas rada bažas, ka stratēģiju sacerēšana bijusi pašmērķis, bet padomju sacerēšana atkal būs domāta darbības imitācijai.

Ceturtkārt, viena no politikas stratēģiskas plānošanas pamatjēgām ir tās satura pārmantojamības garantēšana. Protams, arī no valdības uz valdību. Bet arī tā, lai cilvēki redz, ka šajā valstī var droši īstenot savus mērķus un veidot turpmāko dzīvi paaudžu paaudzēs. Vai padome veiks galvenajos politikas plānošanas dokumentos nepieciešamās korekcijas, lai šīs garantijas taptu acīm redzamas? Šaubos.

Turklāt es šaubos, vai, neraugoties uz attīstības plānošanai pievērstās Saeimas apakškomisijas pārtaisīšanu par komisiju, Saeima spēs pacelt publiskās politikas līmeni pāri frakciju ķīviņiem. Proti – vai tā spēs panākt politisko spēku konsolidāciju valsts stratēģijas ietvaros.