Līdzekļus taupot VOAVA (Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra) nolēma samazināt paliatīvo pacientu ārstēšanās laiku slimnīcā no divdesmit dienām uz desmit. Apzināti vai neapzināti funkcionāri izlēma — kamdēļ tērēt naudu mirstošiem slimniekiem — lai mirst nost 10 dienās.
Mūsu valsts attieksme pret veselības aprūpi pilnībā atbilst šai rīcībai. Finansējuma samazinājums veselības aprūpei ar 92 miljoniem (ar šādu skaitli operē Finanšu ministrijas amatpersonas, kas ir labvēlīgas pret veselību, citi ir gatavi veselībai noņemt vēl vairāk) nenozīmē neko citu kā neiespējamību pacientam saņemt ārsta vai cita medicīnas profesionāļa aprūpi. Patiesībā tas nozīmē — slimnīcas varbūt apkurināsim, par elektrību un ūdeni samaksāsim, bet zālēm, pārsienamam materiālam, instrumentiem, reaģentiem naudas nav.
Izvērtējot literatūru par pasaules pieredzi, piedāvāju savu prognozi — kas notiks Latvijā, ekonomiskajai krīzei padziļinoties:
• krīze tautsaimniecībā radīs pastāvīgu «veselības reformu». Postpadomju sistēmu raksturo divi nozīmīgākie jēdzieni — «regulēta tirgus ekonomika» un «veselības sektora reforma». Latvijas vēlme nepārtraukti reformēt savu veselības aprūpes sistēmu nav ne mūsu nacionāla īpatnība, ne valstiska neizdarība, tā vienkārši ir globalizācijas determinēta situācija. Ja deviņdesmito gadu sākumā Latvijā nejauši būtu ieviesta apdrošināšanas medicīna, mēs tagad to censtos nomainīt pret budžeta medicīnu, bet tagad ir otrādi. Mana prognoze ir — ekonomikas krīzei padziļinoties, Latvijā ietekmi gūs kāda starptautiska apdrošināšanas kompānija, kurai izdosies ar politisku lobiju izveidot kādu obligātas privātas apdrošināšanas modeli, kam nav nekāda sakara ar normālu veselības aprūpi;
• pacientu iemaksas pieaugs straujāk, nekā iedomājušies lielākie pesimisti. Slimniekus ārsti uzņems kā akūtus slimniekus, bet, vēlēdamies palīdzēt, nereti akutizēs hroniskus slimniekus. Kvotas un rindas kļūs par ikdienas pasākumu ne tikai ķirurģijā, bet pat onkoloģijā un hematoloģijā;
• parādīsies mēģinājumi apvienot farmācijas biznesu ar medicīnu. Slimnīcā ieviešot aptieku vai slimnīcas pārņemot aptieku tīkliem, tiks izdarīts lielāks netiešs spiediens uz ārstu — izrakstīt aptieku tīkla diktētus medikamentus. Arvien plašāk mazpilsētās doktorāts tiks netieši sasaistīts ar aptieku, kas pieder lielam aptieku tīklam vai zāļu vairumtirgotājiem. Vienlaikus — līdzīgi kā parādās nemīlestība starp piena ražotāju un pārstrādātāju, parādīsies nemīlestība starp zāļu ražotāju un pārdevēju, kas radīs paliekošu spriedzi farmācijas biznesā;
• daža rajona slimnīca bankrotēs līdz ar pašvaldību. Tas notiks tur, kur pašvaldība būs garantējusi lielākos līdzekļus jaunas ēkas celtniecībai, vecās remontam vai datortomogrāfa un magnētiskās rezonanses tomogrāfa iegādei;
• iezīmēsies slimnīcas ar lielākajiem parādiem. Patlaban dažas lielākās slimnīcas dzīvo uz kredīta, kas skaitāms daudzos miljonos. Jau pēc dažiem mēnešiem tās nespēs atkauties no maksātnespējas pieprasījumiem, bet bankrotēs piegādātāji, kas būs devuši preci (instrumentus, aparatūru, reaģentus, medikamentus) preču kredīta veidā;
• palielināsies politikas un ierēdniecības centieni veselības naudu virzīt uz celtniecību un remontu, jo šīs ir tās nozares, kurās politiķiem saglabājas ietekme finanšu plūsmas regulācijai. Celtniecība veselības objektos tiek uzskatīta par labu politisku soli, tādēļ politiķi centīsies «pārgriezt lentītes slimnīcā»;
• Eiropas struktūrfondi un cits fondēts atbalsts medicīnai tiks izmantots iespējami nelietderīgi un neracionāli, lielāko naudu saņems tās slimnīcas, kas pēc Veselības ministrijas māsterplāna un loģikas būtu slēdzamas;
• par spīti kapitālistiskās sistēmas krīzei, palielināsies patērētāja filosofijas spiediens. Patērētāju filosofija kā normu nosaka divas aksiomas:
«vairāk medicīnas — tātad labāk veselībai» un
«dārga medicīna — tas ir labāk nekā lēta medicīna».
Līdz ar to maksātspējīgi pacienti tiek apkalpoti kā karaliski klienti, nevis kā slimi ļaudis. Patērētāju filosofija noved pie situācijas, kad vienlīdzības zīmi liek starp slimu cilvēku un salauztu auto;
• tā kā visās pasaules valstīs, kur bijusi ekonomiska krīze ar veselības budžeta samazinājumu, allaž notikusi neveiksmīga neatliekamās palīdzības dienesta reforma, Latvija noteikti nebūs izņēmums. Argentīnas, Meksikas, vairāku Austrumeiropas, vairāku Dienvidāzijas valstu pieredze liecina, ka reforma allaž beidzas ar to, ka personāls salīdzinoši kļūst mazāk apmācīts, bet pakalpojums — lēnāks un dārgāks;
• tiks slēgtas tikai mazās slimnīcas, kuru slēgšana neradīs nekādu ekonomisku ieguvumu. Krīzes laikā lielas slimnīcas galvaspilsētā slēgt un reāli slimnīcu gultas samazināt ir izdevies tikai Pinočetam Čīlē 1973. gadā;
• parādīsies pirmās PPP (private–public–partnership) formas. Domāju, ka Latvijā nenoticēs savējiem uzņēmējiem, tāpēc ar PPP projektu ienāks kāds lielais slimnīcu koncerns, kas cenšas izveidot savas filiāles pāri valstu robežām. Prognozēju, ka šāds koncerns uzbūvēs jaunu klīniku, bet pretī saņems Rīgas 1. slimnīcas teritoriju;
• palielināsies ārsta darba apjoms darbspējīgu ļaužu vidū. Piemēram, iepriekšējos gadus cilvēks gāja uz darbu arī tad, ja viņam sāpēja mugura jostasdaļā. Tagad, brīdī, kad viņam draud atlaišana un bezdarbs, viņš savas muguras sāpes uztver fatāli un steidzas pie ārsta. Jārēķinās, ka iestādes mēģinās atbrīvot no darba ne jau enerģisko un darbīgo trīsdesmitgadnieku, bet kundzi, kurai ir cukura diabēts, mērena aptaukošanās, hipertensija, neliela sirds mazspēja. To var traktēt dažādi, bet nezinu nevienu ārstu, kurš cilvēkam, kas atnācis pie viņa ar šādu buķeti, nedos darba nespējas lapu. Ārstam ir gana grūti neiedot darba nespējas lapu depresijas māktam cilvēkam ar paaugstinātu holesterīna līmeni un mēreni paaugstinātu asinsspiedienu;
• krīze beigsies. Mēs no tās iznāksim vecāki par diviem gadiem, bet slimāki — par visiem desmit.